Pēdējā aplidojuma laikā, kad Gea jau sasniedza atmosfēras robežu, dziļā mākoņu plaisā kļuva redzama planētas virsma. Starp sniegbaltiem mākoņu blāķiem parādījās kaut kādi tumšzili plankumi, milzīgi, saplacinātiem zirnekļiem līdzīgi izplesti veidojumi ar nedaudz paceltu kodolveida centru, plašs līdzenums pārgāja piķa melnā spogulī; piepeši mūs apžilbināja zibens- spožs atspulgs, bet pār klājiem no mutes mutē aiztrau- cās sauciens: «Jūra, jūra!» Līdz pašam apvārsnim, izzūdot zem biezajiem mākoņiem, plētās ūdeņi, kas uz īsu bridi bija iemirdzējušies atstarotā saules gaismā, Gea vēl samazināja ātrumu, bet noapaļotās, sniegotām kalnu virsotnēm līdzīgās mākoņu malas jau tuvojās viena otrai, laiski sakļāvās, un zem kuģa atkal vienmērīgi aizstiepās tikai to viengabalainais auts.
Trešajā dienā astrogāti nolēma sūtīt lejā operatīvo izlūku grupu. Ekspedīcijā iekļāva lielāku skaitu vienvietīgu, cilvēku vadītu šāviņu, kuri var nolaisties grūtos apstākļos un mazās platībās, pat apbūvētā un apdzīvotā apvidū. Bija paredzēts, ka šīs raķetes, kurām pa priekšu lidos viens lielāks šāviņš bez cilvēkiem, iesaukts par acīm tādēļ, ka vedīs televizorus, ienirs zem mākoņiem, veiks priekšnovērojumus un atkarībā no apstākļiem vai nu nosēdīsies, vai arī atgriezīsies atpakaļ uz kuģa.
Sagatavošanās startam notika pusdienas laikā virs planētas dienas puslodes. Stūrēšanas kamerā sapulcējās gandrīz visi Geas iedzīvotāji. Griestu spuldzes bija nodzēstas, bet pie sienām dega ekrāni kā logi, kas atvērti krāsainā izplatījumā. Malējā, ar nulles stāvu savienotajā ekrānā varēja redzēt, kā piloti sudraba bruņās nokāpj uz lidlauka apakšējā klāja, kā viņi nolaiž sejsegus un, saliekušies zem skafandru apkakļu smaguma, iekāpj savās raķetēs. Pēc tam virzuļi iebīdīja metala vārpstas raķešu metēja stobrā, un iestājās klusums. Ters Akonjans uzlika roku uz savas pults. Apslāpēta, dreboša skaņa kā liela zvana sitiens atbalsojās visā kuģī. Pirmā raķete — bez cilvēkiem —• aizjoņoja izplatījumā. Klusuma brīdis — un atkal tāds pats sitiens. Piecas pasažieru raķetes, kuģa priekšgala kata- pultu vienlaicīgi izšautas, atstāja Geu. Atkal nedzirdami sakustējās virzuļi, raķetes aizslīdēja pa sliedēm, un gigantiska pulksteņa sitienam līdzīgā skaņa, ķas atbalsojās visā kuģī, atkārtojās tik ilgi, kamēr Geu atstāja pēdējais raķešu piecnieks.
Tagad mēs visi pievērsāmies centrālajam ekrānam. Līdz pat apvārsnim tajā plētās viļņaina mākoņu jūra. Trīsdesmit viena raķete šaurā lokā aplidoja ap kuģi, saulei spoguļojoties to sudraba sānos, tad sāka lajsties lejup, izveidojot tādas kā tukšumā iekarinātas, lēni rotējošas vītņu kāpnes.
Trīs astrogāti, stāvot uz paaugstinājuma, skatījās galvenajā ekrānā; aiz viņiem pacēlās sešdaļīga sakaru aparatūra. Pie stereometriskajiem ekrāniem sēdēja tehniķi ar austiņām galvā. Katrs tehniķis vadīja vienu raķešu piecnieku, kas kustējās viņa priekšā kā sīkas, lēcveidīgas uguntiņas ar pilotu uzvārdiem. Sī sakaru sistēma ļāva cauri mākoņiem kontrolēt raķešu virzīšanos.
Mikrofoni uztvēra atsevišķus vārdus. Lidojums risinājās bez starpgadījumiem. Kļūdamas arvien mazākas, raķetes krita lejup no trīssimt kilometru augstuma. Virs liela, balta līdzenuma tās pārstāja riņķot, izveidojot kāšus. Kā melnas adatas raķetes virzījās uz viegli viļņotā fona, tuvojoties pašu mestajām ēnām, kuras te ienira ielejās starp mākoņiem,*te uzlidoja augšup. Izvērstā ierindā tās arvien vairāk attālinājās.
Sasprindzināti veroties ekrānā, ar muguru sajutu tuvumā savus biedrus, kuri stāvēja tikpat nekustīgi kā es. Saules apspīdētajā, žilbinoši baltajā izplatījumā pavērās tumšāks, pūkainām joslām caurausts laukums. Pirmais raķešu piecnieks skrēja turp, bet tam pa priekšu lidoja lielais šāviņš bez cilvēkiem — televīzijas «acis». Virs šī laukuma pretējās malas plētās liels mākonis, kas ēnā bija ūdens apskalota slānekļa krāsā, bet saulē mirdzēja kā dzīvsudrabs; raķešu kāsis iedrāzās mākonī, izskrēja gaisīgajiem izgarojumiem cauri un otrā pusē izlidoja ārā. Raķetes lidoja tālāk, it kā pietupušas uz savām ēnām. Es palūkojos augšup; bezgaisa debesis bija melnas un zvaigžņotas. Kad atkal paskatījos lejā, vadībā lidojošās «acis» jau bija pazudušas, un pirmais raķešu kāsis pavisam ienira mākoņos. Kādu bridi to muguras vēl melnoja putojošajā baltumā kā zivis kalnu strauta burzgās, tad vienas raķetes siluets vēl pavīdēja kādā mākoņu sēklī un pazuda visas.
Nākošā piecnieka raķetes nolieca lejup priekšgalus, samazinot augstumu. Piepeši mākoņus pāršķēla žuburots zibens, stūrēšanas kameras gaisu satricināja aprauta nopūta, un atkal iestājās klusums, bet pirmās piecas raķetes traucās tālāk, sakaisdamas kā meteori. Dzinēji vēl darbojās, bet stereometriskajā kartē jau sāka satumst pilotu uzvārdi: BORELS SENTS ANTONIADI INGVARS UTENEITS. Uguntiņas dzisa kā nopūstas liesmiņas, bet tas, kas vēl pirms brīža bija raķetes, kurās atradās dzīvi cilvēki, tagad apgaismoja mākoņu grēdas ar verdoša metala kvēli, it kā ugunīga roka būtu iezīmējusi piecu krītošo zvaigžņu ceļu.
No pirmā uzliesmojuma līdz katastrofas beigām bija pagājušas varbūt divas sekundes, kuru laikā mēs stāvējām, kā zibens ķerti, bet baigajā klusumā bija dzirdama vienīgi planētas radara tikšķēšana skajruņos. Pirmajam sekoja otrais raķešu kāsis. Sakaru tehniķi jau bija noraidījuši pavēli nekavējoties griezties atpakaļ, bet raķetes nevar nobremzēt sekundes desmitdaļās: pirms piloti paspēs samazināt ātrumu, tie jau būs nokļuvuši iznīcības joslā. Divi astrogāti stāvēja sardzē pie centrālās pults — Grotrians un Pendergasts. Divas rokas vienā un tai pašā brīdī pasniedzās pēc dezintegratora melnā slēdža.
Niecīga kustība — un Gea izmetīs izplatījumā saules protuberancei līdzvērtīgu antiprotonu kaskādi; varena radiācijas lavīna iznīcinās svešo spēku, kas nogalināja mūsu biedrus, vienalga, kāds tas arī nebūtu. Pērkona lādiņš, kustoties ar gaismas ātrumu, aizsteigsies priekšā raķetēm, attīrīs tām ceļu, un, kad tās nokļūs katastrofas vietā, tur būs vairs tikai tukšums.
Taču reiz izšautu lādiņu vairs nav iespējams apturēt. Astoņsimt triljoni ergu enerģijas pāršķels planētas atmosfēru kā papīra lapu un uzkritīs tai virsū. Sirn spēkam nekas nespēj pretoties. Viss, kas vien ir matērija, pārvērtīsies liesmās, bet skaldīšanas enerģija izkausēs planētas garozu.
Grotrians un Pendergasts bija vienlaicīgi izstiepuši rokas uz slēdža pusi. Sekundi abas sastinga gaisā, tad pavirzījās atpakaļ — tai brīdī, kad viņi saskatījās.
Kloķis joprojām atradās neitrālā stāvoklī. Otrā raķešu piecnieka piloti ieslēdza bremzes, un pēc milzīgajām liesmām varēja noskārst, cik izmisīgas ir viņu pūles, tomēr raķetes cita pēc citas iekļuva iznīcības joslā un uzliesmoja. Tikai šī piecnieka pēdējā raķete izglābās no bojā ejas; laikam pilots ar pārcilvēcisku spēku norāva visus drošinātājus un uzšāvās vertikāli gaisā tik briesmīgā ātrumā, ka pazuda mūsu skatieniem.