Mākoņos kvēloja četras svītras, četras jaunas zvaigznes krita lejup, un mākoņainajā dzelmē gaisa liesmainā lidojuma beidzamās pēdas.
Tad Gea, pavērsusi priekšgalu pret planētas disku, sāka lēnām kāpties atpaka], bet magnētiskais lauks pa dibens lūkām iesūca sveikā palikušās raķetes. Iekšējā televizora ekrāns rādija lidlauka zāli; no tērauda rīklēm iznira slaidi kuģi, bet pieņēmēja automāta skalā lēkāja skaitļi: 17 … 18 … 19… Pēc divdesmitā numura iestājās garāka pauze. Tikmēr uz sānu sliedēm uzbraukušo raķešu lūkas vērās vaļā, piloti steidzīgi kāpa laukā, taču negāja vis augšā, bet pievienojās tiem, kas bija sapulcējušies lidlaukā. Arvien vairāk viņu sudraba stāvu iejuka gaidītāju pūlī. Automātā parādījās skaitlis 21, un tai pašā laikā uz atbrīvotā sliežu ceļa ievilcēja ķetna uzbīdīja lielu raķeti, no kuras neviens neizkāpa, — tas bija kuģis bez cilvēkiem, kas veda televīzijas «acis». Dažas minūtes valdīja nāves klusums, virzuļi sastinga savās gultnēs, tad signalizatora skala laiski, it kā negribīgi pagriezās vēl vienu reizi, rādīdama skaitli 22, un pa atvērto lūku tika iestumta vēl viena raķete. Tās vāks pats neatvērās. Kad mehānoautomāti pielika pie skrūvēm knaibles, mani no vērošanas iztraucēja signāls, kas aicināja visus ārstus ieņemt savus posteņus.
Operāciju zāle bija spoži apgaismota. Seši cilvēki uz pleciem ienesa ķermeni, kas bija cieši ieslēgts gumijas kokonā, un nolika to uz apsildāmās porcelāna plāksnes.
Instrumentu ilkņi iegrima plastiskajā masā. Izgriezumā pavīdēja skafandrs. Iečīkstējās pārgrieztās stabilizēšanas spirāles. Pēc dažām sekundēm ieraudzījām Ametas seju.
Kad viņš norāva drošinātājus un briesmīgā ātrumā pagrieza raķeti sānis, asinis, kas bija kļuvušas biezas kā svins, ielauzās iekšējos orgānos un kājās, saplosīdamas audus. Viņa ķermenis bija viena vienīga pulsējoša brūce, tikai galva un rokas palika neskartas — baltas kā bez asinīm.
No pirmā acu uzmetiena nopratu, ka gadījums ir bezcerīgs, varēja tikai saīsināt vai paildzināt agoniju.
Mēs nekavējoties ķērāmies pie darba. Ieslēdzām mākslīgās plaušas un sirdi, pārsējām pieejamos pārplīsušos asinsvadus, pa kuriem plūda asinis, sāka strādāt asinspārliešanas aparāti. Tvērām mirdzošos instrumentus un aizsviedām tos asinīm aptraipītus, sazinādamies savā starpā atsevišķiem vārdiem. Tomēr šādu stāvokli varēja uzturēt ne ilgāk par dažām minūtēm. Traumas josla gāja plašumā, šoks sāka aptvert dzīvības norisēm svarīgus orgānus. Vairs nedomājām par Ametas glābšanu — tas bija neiespējami, bet gan par viņa atgriešanu pie samaņas — kaut vai uz dažiem mirkļiem, kaut vai uz vienu pašu, kas būtu pietiekami ilgs, lai viņš varētu izteikt savu pēdējo gribu.
Virzuļi šļirču caurspīdīgajos cilindros sasniedza dibenu. Mākslīgās cirkulācijas uzbudinošais šķidrums apskaloja drebošo sirdi. Slimniekam pārskrēja trīsas, likās, ka viņš atver acis, bet tikai vēl dziļāk iekrita vaigi un pulsomotors sāka strādāt skaļāk — organismā pieauga skābekļa trūkums.
— Viņš ir nācis pie samaņas, — Srejs sacīja.
Zemu noliekušies, mēs aizturējām elpu.
Sejas nekustīgā maska sāka raustīties kā niknumā. Lūpas pavērās, atsedzot cieši sakļautos zobus, ap kuriem vijās asiņu pavedieni. Ameta bija pie samaņas, bet no saraustītajiem nerviem viņa smadzenēs strāvoja tik briesmīgas sāpes, ka viņš sasprindzināja visus spēkus, lai apspiestu kliedzienu.
Taču viņam to pietrūka, lai sāktu runāt.
Pēdējā injekcija. Ampulas stikls, klusi šķindot, saplīsa pret grīdu. Sāpes mēs nespējām novērst. Anestēzija varēja pārtraukt samaņu. Nenovērsdams seju no guļošā, Srejs atkāpās no galda. Mēs ar Annu sekojām viņam un apstājāmies, nolaiduši asiņainās rokas, it kā apliecinot, ka esam izdarījuši visu, kas bijis mūsu spēkos.
Pie sienas stāvēja vairāki desmiti cilvēku. Starp tumšajiem stāviem izdalījās pilotu gaišie skafandri. Viņi bija atbraukuši šurp tieši no lidlauka. Viens no viņiem, Zorins, ar neatāķētu no apkakles, bet tikai pakausī atstumtu sejsegu, kas atgādināja ērmīgu spārnu, pēkšņi pagriezās un izskrēja ārā. Pāris minūšu stāvējām nekustīgi. Klusumu pārtrauca tikai Ametas gārdzošie elpas vilcieni un mākslīgās sirds klusā sanēšana. Durvis atvērās no strauja grūdiena. Ienaca Zorins — arvien vēl sudraba skafandrā. Viņš nesa puslokā saliektu stūri, ko bija izņēmis no Ametas raķetes, pienāca pie operācijas galda, pacēla sākumā vienu, tad otru
Ametas roku, kas nevarīgi nokarājās lejup, un saslēdza viņa pirkstus ap stūres rokturiem. Tad uzmanīgi un viegli pacēla guļošo un atbalstīja tā zodu stūres vidū iekārtotajā gumijas turētājā, kas atkarībā no stūres kustībām paceļ vai nolaiž pilota galvu tā, lai pakausis vienmēr būtu vērsts pretēji izpildāmajam pagriezienam.
Zorins uzlika Ametas galvu uz turētāja un, abām rokām saņēmis stūri, salieca to, mirēja galva pastumta uzslējās augšā, bet rokas, kas bija sažņaugušas rokturi, izdarīja daļēju pagriezienu. Zorins trisreiz pagrieza stūri turp un atpakaļ, it kā mestu cilpas un strauji dzītu iedomāto raķeti. Pie trešā pagrieziena Ametas plaksti pavērās.
Uz lūpām parādījās sārtas putas, atskanēja svelpjošs, burbuļojošs čuksts:
— Lielās raķetes … sasniegs … pilsētu … redzēju … jūs tālāk … ar lielām … raķetēm … televizorus … ar lielām …
Viņš krampjaini pievilka stūri pie krūtīm, rokas sarāvās, it kā pūlēdamās pastumt to augšup, un sastinga uz mūžu.
Ap mani viss bruka. Redzēju katru priekšmetu atsevišķi — skaidri un pārlieku reāli: operācijas galda porcelāna stūri ar sarecējušu asiņu traipu, tukšo, sagraizīto skafandru, kas mētājās uz grīdas pie Sreja kājām, viņa seju, saviebtu, svešu, kā pirmo reizi redzētu, un — no sānu prožektora plūstošās gaismas strūklā — Lenu, kas arvien vēl kaut ko gaidīja.
Pulsomotors joprojām darbojās, sūknēdams asinis nedzīvajā ķermenī. Gribēju izslēgt to, pagāju soli uz priekšu, bet kaut kas man aizsprostoja ceļu. Roka, ko izstiepu, lai novērstu šķērsli, atkrita atpakaļ. Tas nebija priekšmets, kas mani apturēja, bet gan Zorina skatiens, akls no šausmīgām žēlabām.
ZEMES ZIEDI
Visu nakti Gea attālinājās no planētas. Astoņos no rīta skaļruņi paziņoja, ka astrogātu padome aicina visus uz sanaksmi.
Pēc stundas ceturkšņa amfiteatris bija pārpildīts. Tajā valdīja zems, dobjš troksnis; paaugstinājums pie sienas bija tukšs, kad piepeši uz tā parādījās Ters Akonjans un sacīja:
— Vārds profesoram Gobaram.
Tad mēs visi pamanījām, ka. Gobars — mazs, viegli saliecies, — jau ilgāku laiku stāv malā un skatās zālē. Iestājās dzi)š klusums, kurā atskanēja viņa balss:
— Iepazīstināšu jūs ar hipotēzi, kurai jāizskaidro nesenie notikumi un jānosprauž mūsu turpmākā rīcība.
Vakardienas traģiskie atgadījumi šķietami liecina, ka Baltās planētas iedzīvotāji ir kādas asinskāras būtnes, kas rīkojas pēc cilvēkiem neizprotamiem principiem. Sarunās pārliecinājos, ka daudzi no jums tā domā. So viedokli uzskatu par nepareizu. Mēs maz ko zinām par šīm būtnēm, taču neapšaubāms tas, ka viņas ir saprātīgas, bet, ja tā, tad viņu rīcība kjūst bezjēdzīga. Planētai tuvojas zvaigžņu kuģis, un tā izsūtītās raķetes tiek iznīcinātas. Kādēļ? Kādā nolūkā? Sākumā domāju, ka'mums ir pārāk maz'datu, lai atveidotu notikumus to kopumā, tas ir, lai rekonstruētu ne tikai mūsu, bet arī otrās puses rīcību. Tomēr tā nav.