Bridi viņš klusēja.
— Sāksim ar pēdējo gadījumu. Atmosfēras augstākajos slāņos tika radīts enerģijas lauks, kas iznīcināja deviņas raķetes. Tas norisinājās divās fāzēs. Sākumā katastrofu cieta piecas pirmā, tad — četras otrā kāša raķetes. Raķete, kurā atradās televizori un kura pirmā šķērsoja iznīcības joslu, palika neskarta. Kādēļ?
Gobars atkal uz mirkli apklusa.
— Viss, kas notika pirms un pēc tam, — mūsu lidojuma nemitīgā kontrole, klusēšana kā atbilde uz mūsu signāliem, precizitāte raķešu iznīcināšanā — tas viss lika man atmest domu, ka pirmās raķetes izglābšanās izskaidrojama ar nejaušību. No teiktā jāsecina, ka, pēc nepazīstamo būtņu domām, deviņi šāviņi bija pelnījuši, lai tos iznīcina, bet vienu raķeti viņas izslēdza no šī skaita. Tātad iemesls slēpjas atšķirībā starp raķetēm, kas tika iznīcinātas, un raķeti, kas palika vesela.
Redziet, — Gobars turpināja, valdot nāves klusumam, — sākumā man tas viss šķita ārkārtīgi savādi, jo šīs raķetes ļoti līdzīgas. Starpība — šī doma man radās neviļus — ir tā, ka neskartā raķete pretēji iznīcinātajām bija bez cilvēkiem. Tādējādi no jauna uzpeldēja atmestais pieņēmums, ka šo būtņu rīcības mērķis bija pilotu nonāvēšanā.
Viņš bridi klusēja.
— Bet kā viņas varēja zināt, ka pirmajā raķetē nav cilvēku? Dzirdēju runājam par kaut kādām rriūsu raķešu caurskates metodēm no attāluma. Tas nu noteikti nav iespejams. Raķetes sedz ļoti necaurlaidīgas bruņas, un tik cieti stari, kas izlauztos tām cauri, reizē iznīcinātu pašus šāviņus. Tādēļ hipotēzē par raķešu caurskati un no tās izrietošais secinājums par būtņu «asinskāri» mums jau otrreiz jāatmet.
Atgriezīsimies izejas punktā. Ar ko atšķiras deviņas iznīcinātās raķetes no tās, kas izglābusies? Pēc konstrukcijas, apveidiem, tehniskajām detaļām tās ir identiskas. īstenībā starp tām ir tikai viena atšķirība: raķete, kas izglābusies, ir gandrīz trīsreiz lielāka nekā pārējās. Tātad notikumi risinājās šādi: planētai tuvojas raķešu grupa. Svešo būtņu plānā paredzēts mazās iznīcināt, lielajai — neuzbrukt. Kādēļ? To es nevarēju saprast. Ko gan viņas par mums zina tādu, kas tām liek šādi rīkoties? Ko viņas vispār zināja? Tikai to, ka planētai tuvojas kuģis. To viņas zināja kopš sešām nedēļām, jo tad viņu radars atklāja Geu. Sai vietā man pirmoreiz radās jautājums: kādēļ gan radars uztvēra Geu tieši tad? Protams, tā atkal varēja būt nejaušība. Tomēr par nejaušību drīkst runāt tikai tādā gadījumā, ja ir izslēgtas cēloņu un seku virknes, kuras saista aplūkojamo parādību, bet šoreiz par to nebiju drošs. Radara konuss, kas mums trāpīja, bija ļoti šaurs, par to jau esam runājuši. Bet . kā būtu — nodomāju, — ja ņemtu talkā matemātiku? Apvaicājos profesoram Tre- hubam, cik plats bija radara konuss tai brīdī, kad tas mūs notvēra, un izrādījās, ka mēs abi — viņš un es — domājām par vienu un to pašu. Viņš ne vien atbildēja uz manu jautājumu, bet vēl piemetināja, ka, sasniedzot Sarkano Punduri, šis konuss būtu jau tik plats, ka ietvertu telpu ar astoņdesmit miljonu kilometru lielu rādiusu. Vai sākat saprast? … Tā nebija nejaušība, ka viņi raidīja šo viļņu kūli. Viņi pieļāva domu, ka šajā debess apvidū lido kāds kuģis. Kādēļ viņi tā domāja?
Vai mēs devām kādu zīmi par savu tuvošanos? Tik spēcīgu signālu, ka viņi to pamanīja no biljona kilometru attāluma, tik ātru, ka tas aizsteidzās priekšā Geai, un tai pašā laikā tik nenozīmīgu, ka paši neapzinājāmies tā noraidīšanas faktu? Sādu zīmi, šādu signālu mēs tiešām noraidījām. Tas bija atlantīdu mirušā pavadoņa sprādziens.
Zālē iestājās baigs, saspringts klusums; Gobara vārdi tanī krita kā sakaitēti akmeņi.
— Izdarīju sekojošu vienkāršu aprēķinu, — zinātnieks turpināja. — Četrdesmit urānbumbu sprādziena uzliesmojums vienā sekundes daļā pārspēja saules radiāciju. Šis uzliesmojums pēc trim mēnešiem sasniedza Balto planētu, kur to ievēroja. «Kur radara impulsam bija jāsastopas ar mums,» es jautāju sev, «ja pieņemam, ka to noraidīja nekavējoties pēc uzliesmojuma novērošanas?» Aprēķins atbildēja: tam bija jāsastopas ar Geu piecpadsmit gaismas dienu attālumā no planētas, šis rezultāts apbrīnojami precīzi saskan ar īstenību. Tik lielai precizitātei nevar būt gadijuma raksturs. Tātad mēs esam uz īstā ceļa.
Labi. Bet kādēļ viņi noraidīja radara impulsu, tiklīdz pamanīja uzliesmojumu? Atbilde nāk pati no sevis: tādēļ, ka zināja, kas to izraisījis. Viņi zināja, ka Sarkanā Pundura sistēmā riņķo nedzīvs kuģis ar atombumbu kravu un ka uzliesmojumu izraisīja šīs kravas sprādziens. Tiešām, ir ļoti iespējams, ka būtnes, kas atrodas uz tik augstas tehniskas attīstības pakāpes, kontrolē savas sistēmas telpu un ka tās kādreiz atklājušas atlantīdu mākslīgo mēnesi. Ja tas ir tā, tad tieši šīs būtnes bija tās, kas caurskatīja ar astronu atombumbas un zināja, ka to pašeksplozija ir neiespējama. Tātad uzliesmojums tām paziņoja, ka viņu sistēmas telpā ielidojis kads kuģis un izraisījis detonāciju, kas iznīcinājusi pavadoni. Lai to pārbaudītu, viņi noraidīja elektromagnētisko viļņu kūli un konstatēja kuģa esamību, kontrolēja tā kustību. Tiktāl par veidu, kādā mēs planētas iedzīvotājiem paziņojām savu ierašanos. Tagad atļaujiet man apgriezt visu problēmu otrādi un nezināmo, kas aplūkojamā uzdevumā ir svešas būtnes, aizstāt ar cilvēku.
Pieņemsim, ka tie ir cilvēki, kas apdzīvo šo mākoņaino planētu, ka tie ir cilvēki, kuriem kādā jaukā dienā astronomi paziņo, ka viņu saules sistēmas telpa ienācis svešs kuģis. Sis kuģis lido no tā paša debesu apvidus, no kura viņu sistēmā reiz jau ieradies kads cits kuģis ar nedzīvu apkalpi un atombumbu kravu. Tālāk. Sis jaunais kuģis uzspridzinājis agrāko. «Kas tas par būtnēm,» viņi domā, «kas, sastopot vecu raķeti, to uzspridzina, kas šķiež pūles un laiku, lai iznicinātu kapenes ar pārakmeņojušos apkalpi? Tas ir nesaprotami, tas ir aizdomīgi. Sīm būtnēm modri jāseko.» Viņi noraida radara konusu — tik platu, lai tas aptvertu gandrīz visu Sarkanā Pundura sistēmu. Paiet vairākas nedē|as, līdz ar gaismas ātrumu joņojošie radara viļņi sasniedz svešo kuģi. Kad atstarotā atbalss atgriežas, izrādās, ka kuģis ar lielu ātrumu tuvojas viņu planētai. Tad cilvēki — jo mēs nezināmā vietā ievietojām cilvēkus — nolemj gaidīt. Beidzot kuģis nonāk pie planētas un izsūta trīsdesmit raķetes. Mazas raķetes. Cilvēki, kas apdzīvo Balto planētu, nekad nav tās redzējuši, vai ne? Jūs tā domājat? Un tomēr. Atcerieties no atlantīdu izmirušā pavadoņa atvestos fotouzņēmumus. Kā atlantīdi gatavojās izmest atomšāvi- ņus? Ar nelielu, četrus vai piecus metrus garu raķešu palīdzību. Ar m a z ā m raķetēm. Un, lūk, — pie Baltās planētas debesim parādas trisdesmit mazas raķetes, kuras vada viena liela. Vai neliekas ticami, ka šī lielā raķete ir kuģis ar apkalpi, kura uzdevums ir nolaisties zem mākoņiem, izraudzīties mērķus, uz kuriem tiks noraidītas trīsdesmit uranbumbas? Kas jādara, lai novērstu postījumus? Bumbas ir jāpadara nekaitīgas. Kā? Par laimi, planētas iedzīvotāji reiz bija apmeklējuši izmirušo pavadoni, ar astrona palīdzību caurskatījuši bumbas un pazist to konstrukciju .. . Katrā bumbā atrodas caurules, kas vidū koncentriski sakļaujas kā pušķī. Katrā caurulē ir noteikts daudzums metāliskā urāna un pulvera lādiņš. Sim lādiņam detonējot, vienlaikus visās caurulēs atsevišķi urāna gabaliņi kā daiviņas sakļaujas vienā pikā, kuras masa pārsniedz kritisko, tad bumba eksplodē. Tādēļ, lai panāktu priekšlaicīgu bumbas eksploziju, jāliek tikai detonēt pulvera lādiņiem, bet aizdegt tos var visvienkāršāk, stipri paaugstinot temperatūru. Sim nolūkam augšējos atmosfēras slāņos jārada attiecīgs enerģētisks lauks… «Bet,» cilvēki spriež tālāk, «mēs rīkosimies tā tikai ar bumbām. Lielo kuģi ar apkalpi neaiztiksim. Lai svešinieki redz, ka mēs nevēlamies ar viņiem cīnīties, ne arī viņus iznīcināt.» Un viss šis plāns tiek īstenots …