Kā redzat, — Gobars turpināja, — te viss saskan — un pie tam tik apbrīnojamā kārtā, ka rodas divi jauni jautājumi. Pirmais ir šāds: ja nezināmo aizstājam ar cilvēkiem, tad izrādās, — visiespējamākais, ka viņi rīkotos tāpat kā svešās būtnes. Tātad šīs būtnes acīm redzot ir ārkārtīgi līdzīgas cilvēkiem. Kā, vai tad jau pirmajā zvaigžņu ceļojumā, izvēlējušies par ceļa mērķi vistuvāko zvaigzni, iepazīstoties ar vienu no miljoniem Galaktikas planētu sistēmu, mēs tūdaļ būsim atklājuši būtnes, kas tik ārkārtīgi līdzīgas cilvēkiem? Vai šī ii- dzība atkal nav jāizskaidro ar neļaušību, kas pie tam ir tik neticama, ka pārvelk svītru visam iepriekšējam domu gājienam? Mana atbilde: es piedēvēju nepazīstamajām būtnēm cilvēka loģiskās domāšanas sistēmu nevis tādēļ, ka tā ir vispilnīgākā, bet gan tādēļ, ka tā ir nepieciešama. Lai pakļautu Visuma materiālos spēkus, cilvēkam daudzu tūkstošu gadu laikā bija jāattīsta sevī tieši šādas indukcijas un dedukcijas domāšanas metodes, metodes, kuru pamatā ir katras dzīvas matērijas visvienkāršākās reakcijas. Būtnes, kas pielūgtu zvaigznes, nevis pētītu pārvērtības to dzīlēs, savā attīstībā tālu netiktu. Tādēļ, ja Baltās planētas iedzīvotāji ir radījuši augstu civilizāciju — un par to nevar būt ne mazāko šaubu, — tad viņu saprātam ir jādarbojas pēc loģikas likumiem, kas līdzīgi mūsējiem. Vai tādēļ tiem arī izskatā jābūt līdzīgiem mums? Protams, ka ne. Pērtiķim, sliekai un haizivij nosacījuma reflekss ir visumā līdzigs, taču grūti ir šīs būtnes saukt par līdzīgām no anatomijas viedokļa.
Otrs, vēl svarīgaks jautājums: kā varēja notikt, ka tagad mēs visu to zinām, bet neesam veikuši nekādus piesardzības pasākumus, neesam neko paredzējuši un ar neattaisnojamu vieglprātību pielaidām kļūdu, kurai bija tik traģiskas sekas? Mana atbilde: tā pamatā ir mūsu bailīgums. Tas, ka sastapām izmirušo pavadoni, bija nejaušība, jā, bet tam, kas notika vēlāk, ar nejau- šlbu nav nekā kopīga. Tā nav nejaušība, ka mēs ar tādu steigu ķērāmies pie tā iznīcināšanas. Mūsu rīcības pamatā bija pārliecība, ka pavadoņa iznīcināšanas akts ir vienīgi mūsu — cilvēku, Zemes darīšana un ka nevienam citam tas nav jāredz, bet, ja nav jāredz, tad neviens to arī neredzēs. Sim aplamajam, neloģiskajam prātojumam pamatā ir vēlēšanās norobežoties no mūsu pašu pagātnes pārakmeņotām atliekām. Mēs tik joti gribējām to noliegt, ka vēlāk, sastādot plānus, neņēmām vērā nedz sastapšanos ar izmirušo kuģi, nedz arī tā iznīcināšanu, it kā tas nemaz nebūtu noticis. Par šo drosmes trūkumu, par steidzīgo pavadoņa iznīcināšanu mums nācās samaksāt ar biedru dzīvībām. Mēs neko negribējām zināt par tiem tur pavadonī — bet viņi taču bija cilvēki! Nevar noliegt pagātni. Nevar no tās izsvītrot pat to, kas mums svešs. Mēs varam pieņemt tās mantojumu ar izlasi, bet ir jābūt drosmei apzinīgi uzņemties visu sugas likteņu nastu'planētu vēstures apmērā. Sī skarbā mācība noderēs gan mums, gan tiem, kas dzīvos pēc mums, jo ir nepieciešams zināt, ka cilvēkā bez prāta lieluma ir arī sīkumains nežēlīgums, kas, ja arī neizpaužas, tomēr ir potenciāls, ko var izraisīt ārējie apstākļi. _
Beidzot teikšu dažus vārdus par Baltās planētas sabiedrisko iekārtu. Mēs par to maz zinām, bet tas, ko zinām, ir visbūtiskākais. Radara signāls, kas kontrolēja mūsu kustību, bija nepārtraukts, lai gan planēta griežas ap savu asi, tātad to raidīja staciju sistēma, kas apjož visu planētu, un, vieniem raidītājiem aizslīdot aiz apvāršņa līnijas, to funkcijas pārņēma citi. Radara aizsegs ir globāls, tas kalpo visai planētai, tātad tehniskā ziņā tās iedzīvotāji ir apvienoti, tāpat kā mēs. Apvienošanos uz tehnikas bāzes visai iespējami pavada sabiedriskā apvienošanās. Tādēļ — nevēlēdamies un ari nebūdams pilnvarots izlemt mūsu turpmāko rīcību — es vēlētos izteikt pārliecību, ka mums jāatsāk mēģinājumi uzņemt sakarus ar planētas iedzīvotājiem. Vai tiem tūlīt būg panākumi — nav zināms. Mūsu civilizācija jau gadu simtiem ilgi ir pasargājusi mūs no šādas neziņas, no nezināmā, draudošā, no vētrām un sakāvēm, un mēs jau esam aizmirsuši, ka tā nekad nespētu rasties, ja cilvēki kādreiz nebūtu bijuši gatavi uz visu, lai tikai tā nāktu. Tagad mēs stāvam uz jauna laikmeta sliekšņa. Pienācis lūzuma bridis. Tas prasa daudz. Prasa to, ko neviens nekad uz Zemes no mums nav prasījis, — un mums ar to jāsamierinās, jo tādi ir vēstures likumi. Cilvēce nevar apstāties savā ceļā. Ir jāsper šis lielais solis nākotnē, un iekšējā piekrišana tam, ko tas mums nesīs, jārod, izprotot nepieciešamību, kas nākošajām paaudzēm jau kļūs par jaunu, augstāku brīvību.
Tiklīdz Gobars beidza runāt, viņam līdzās parādījās Ters Akonjans un, tuvinādams acīm aprakstītu lapu, sāka lasīt:
— «Astrogātu padome kuģa apkalpei.
Tuvākajos gados cilvēce uzsāks ārpusgalaktiskus lidojumus. 5iem ceļojumiem būs nepieciešamas kosmiskas starpstacijas uz debess ķermeņiem, kas riņķo Saules sistēmas tuvumā. Centaura sistēmas atrašanās vieta vērš to par dabisku šādu staciju bazi ceļojumiem Galaktikas dienvidpola un Magelāna mākoņa virzienā. Ņemot to visu vērā, Astrogātu padome nolēmusi:
1. Turpināt mēģinājumus sazināties ar Balto planētu.
2. Sie mēģinājumi var beigties ar kuģa bojā eju. Tādā gadījumā tos atsāks nākošā ekspedīcija, bet kosmiskās stacijas celtniecība aizkavēsies par ceturtdaļgadsimtu. Lai to novērstu, pirms Gea atsāks mēģinājumus sazināties ar Balto planētu, jāizvēlas kāda no Centaura planētām, kas ir vispiemērotākā kosmiskās starpstacijas ierīkošanai. Uz tās atstātās mašīnas uzsāks celtniecības darbus viena cilvēka uzraudzībā. Astrogātu padome ir ar mieru atstāt šajā postenī rnehā- neiristu pilotu Zorinu, jo viņam ir vispusīga politehniskā izglītība un liela pieredze kosmodromisko staciju celtniecībā.»
Kad astrogāts beidza lasīt un palūkojās zālē, ievēroju, ka Anna, kas sēdēja lejā, piecēlās un izgāja pa sānu durvīm. Zorins pa vidus celiņu izspraucās uz priekšu un uzkāpa uz paaugstinājuma. Čalas, kas pāršalca amfiteātrim, izskanot Tera Akonjana pēdējiem vārdiem, norima. Saskaņā ar starpplanētu ceļojumu nolikumiem cilvēks nedrīkst uzturēties viens kosmodro- miskajā stacijā; kopā ar viņu jābūt vismaz vienam biedram. Pēc tradīcijas Zorinam tas bija jāizvēlas pašam. Zālē valdīja dziļš, saspringts klusums, it kā pilots, pārlaižot skatienu galvu jūrai, tieši tagad izvēlētos, kaut gan zinājām, ka viņš to izdarījis jau agrāk un tikai meklē izraudzīto biedru. Pēkšņi sirds manī salēcās. Velti teicu sev, ka tas nav iespējams, absurds: kas gan esmu Zorinam? Viens no apkalpes, gandrīz svešs cilvēks … Ja tas būtu Ameta, nu, tad varbūt…
Sēdošo cilvēku galvas tikko manāmi cēlās pretī pilota skatienam un viegli noliecās, kad tas aizslīdēja tām garām, un šis gaidu pilnais sasprindzinājums vēlās pāri zālei kā vilnis. Piepeši viņa skatiens pievērsās man un uzgūla tā, ka — pats to neapzinādamies — piecēlos.
— Vai tu esi ar mieru? — kā no milzīga tāluma mani aizsniedza pirmā astrogāta balss.
— Esmu, — es atteicu.
Zālē izcēlās kņada.
Zorins un Gobars sarunājās ar astrogātiem; ļaužu straumes plūda lejup, ielenca paaugstinājumu. Izgāju gluži tukšajā un klusajā gaitenī. Nejutu nedz uzbudinājuma, nedz lepnuma un prieka — gluži nekā. Gāju ilgi, tad negaidīti apstājos: kājas pašas mani bija aiznesušas uz filharmonijas vestibilu. Stāvēju pretim Soleda- des skulptūrai — baltajam zēnam ceļa vidū. Astoņi gadi mums bija aiz muguras — un kādi gadi! Uz Geas laiks ritēja lēnāk — pulksteņa laiks, bet ne notikumu ritums. Cik daudz vecāks biju kļuvis kopš aizlidošanas brīža, bet šis baltais zēns nemaz nav mainījies — viņš arvien vēl tāpat veras nākotnē. Aptvēru ar skatienu skulptūru, pakāpos dažus soļus atpakaļ un vēlreiz, pus- pagriezienā, kā atvadīdamies paskatījos tajā. Sirds man sažņaudzās, iedomājos par Annu. Kur viņa varēja būt aizgājusi? Apstājos, tad sāku iet ātrāk.