Ka tad es tiku izdziedēts?
Es to apturēju.
-Jus?
Es gribēju, lai jūs uz savas adas izbaudat, uz ko esmu spēji8a -
Vīrietis kādu bridi klusēja, laikam pūlēdamies aptvert dzirdēto.
jūs esat mušu gaisa spēku pulkvedis. Devāt zvērestu aizsargat Federāciju, nežēlojot savu dzīvību.
Un ta arī darīšu.
-Tomēr tas jūs netraucē kūdīt uz nodevību.
Jautašu vēlreiz. Ko jums vajag? viņš noprasīja vēl skarbaka toni.
jūsu lojalitati.
Pulkvedis klusēja.
Zovastina paņēma no galda talvadibas pulti. Plakanaja televizora ekrana uz. rakstāmgalda stūra paradijas pieci viri, kas klīda tirgus burzma, pētīdami daudzkrasainām nojumēm rotātos
stendus, kas bija pārpilni svaigiem augļiem un dārzeņiem.
Pulkvedis pieceļas kājas.
Tas ir Navojas tirgus novērošanas kameru ieraksts. Tas labi noder kartības uzturēšanai un noziedzības apkarošanai. Taču ļauj arī izsekot ienaidniekus. Viņa redzēja, ka pulkvedis pazīst ekrāna redzamas sejas. Pareizi, Enver. Tie ir jūsu draugi. Sazvērnieki pret Federāciju. Man ir zināmi jūsu plāni.
Viņa lieliski saprata šis partijas filosofiju. Pirms komunistu nakšanas pie varas, kad kazahi galvenokārt dzīvoja jurtas, sievietes bija pilntiesīgas sabiedrības locekles un ieņēma vairak neka trešdaļu politisko amatu. Taču padomju vara un islama reliģija nostūma sievietes mala. 20. gadsimta 90. gados iegūta neatkarība ne tikai atnesa sev līdzi ekonomikas panīkumu, bet arī ļava sievietēm atkal izvirzīties priekšplānā un ātri atgūt politisku ietekmi. Federācijas izveidošana vēl vairak nostiprināja šo atdzimšanu.
Enver, jūs taču nemaz nevēlaties, lai atgriežas senie laiki? Kad mēs klejojam pa stepēm? Tad sievietes parvaldija sabiedrību. Ne. jūs tikai gribai iegul politisku varu. Un, ja cilvēkus var iekvēlināt ar slavas dziesmām par varonīgo pagātni, lad jūs labprat to izmantojat sava laba. jūs esat tikpat samaitats ka es.
Pulkvedis nospļāvās pie ministres kājam. -Tada jūs esat.
Zovastina paraustīja plecus. Tas neko nemaina. Viņa noradīja uz ekrānu. Katrs no šiem vīriem vēl pirms saulrieta tiks inficēts tāpat ka jus. Viņi neko nenojautīs, līdz uznāks iesnas, kakla sāpes vai galvassapes, kas it ka liecinās par saaukstēšanos. Vai atceraties šos simptomus, Enver?
-Jus tiešam esat tik ļauna, ka es domāju.
Ja es būtu ļauna, būtu ļāvusi jums nomirt.
Kāpēc neļāvāt?
Viņa pacēla pulti un pārslēdza kanālus. Paradijas karte.
To mēs esam panakuši. Vienota Āzijas valsts, kura labpratigi apvienojas visi līderi.
-Jus nejautājat tautai.
tiešām? Kopš apvienošanas pagajuši piecpadsmit gadi, un visu bijušo republiku ekonomika ir ievērojami uzlabojusies. mēs esam uzbūvējuši skolas, mājas, ceļus. Medicīniskā aprūpe ir daudz labāka. Infrastruktūra modernizēta. Elektrība, ūdensvads, kanālizacija tagad darbojas nesalīdzināmi labak neka padomju laikos. Krievi vairs neizlaupa mūsu dabas bagātības. Starptautiski uzņēmumi iegulda musu ekonomika milzu summas. Attīstās tūrisms. Musu valsts nacionalais kopprodukts pieaudzis par tūkstoš procentiem, Hnver, cilvēki ir laimīgi!
Ne visi.
Pilnīgi visiem nav iespējams izpatikt. mēs varam tikai gādāt, lai vairakums ir apmierinats. To pašu sludina arī Rietumos.
Cik cilvēkus vēl jūs esat šadi mēģinājusi piespiest sadarboties?
Ne parak daudz. Lielākā daļa paši saprot manas politikas labvēlīgo ietekmi. Es ar saviem draugiem dalos bagātībā un vara. Turklāt ņemiet vera ja kadam ir labāka ideja, es labprat to uzklausīšu. Taču pagaidam vēl neviens nav piedāvājis neko labaku. Niecīga opozīcija, pie kuras piederat arī jus, grib tikai sagrabt varu. Neko vairak.
Jums viegli būt tik dasnai, turot mūs paklausība ar baciļu palidzibu.
Es varēju ļaut jums nomirt, un problēma būtu atrisināta. Taču nogalinat jus, Hnver, būtu muļķīgi. Līdzīgu kļūdu pieļava Hitlers, Staļins, Romas imperatori, Krievijas cari un gandrīz visi Eiropas monarhi. Viņi nonāvēja tieši tos cilvēkus, kuri būtu noderējuši tad, kad vadoņiem bija ļoti vajadzīga palīdzība.
Varbūt viņi rīkojas pareizi? Atstāt ienaidniekus dzīvus var būt bīstami.
Saklausījusi pulkveža balsi nelielu pieļāvību, Zovastina apjautājās: Ko jūs zināt par Aleksandru Lielo?
Kartejais rietumnieku iebrucējs.
Viņš iekaroja musu zemes divpadsmit gadu laika, sagrabdams visu Persiju un Mazaziju. Plašakas teritorijas nekā Romas impērijai izdevās iegūt tūkstoš gadu ilgos karos. Un ka viņš valdīja? Ne jau ar spēku. Pārņemot kādu karaļvalsti, viņš vienmēr ļava tas iepriekšejam valdniekam palikt pie varas. Ta viņš ieguva draugus, kuri sūtīja viņam kareivjus un apgādāja ar visu nepieciešamo turpmākiem iekarojumiem. Pēc tam viņš ar tiem dalījās bagātība. Viņš guva panākumus tāpēc, ka saprata, ka izmantot varu.
Gruti spriest, vai pārliecināšana izdevās, tomēr kazahs bija pateicis kādu vērtīgu domu. Viņai tiešam apkārt bija ienaidnieki, un širita atentata mēģinājums vēl bija biedējoši spilgta atmiņa. Viņa vienmēr centas likvidēt pretiniekus vai pārvilināt tos sava puse, taču gandrīz vai ik dienu radās jauni grupējumi. Pats Aleksandrs kļuva par nepamatotas paranojas upuri. Viņa nedrīkstēja atkartot šo kļūdu.
Ko teiksiet, Hnver? Pievienojieties mums.
Viņa vēroja, ka pulkvedis apdoma šo priekšlikumu. Varbūt viņš necieta Zovastinu, bet ziņojumi liecinaja, ka šis padomju armija apmacitais aviacijas virsnieks, kas piedalījies daudzas bezjēdzīgas toreizeja režīma kaujas, dažus citus pretiniekus ienīda vēl vairak.
Laiks pārliecināties, vai ta tiešām ir.
Viņa noradīja ekrānā uz Pakistanu, Afganistānu un Irānu. Šie ir mūsu ienaidnieki.
Viņa redzēja, ka pulkvedis tam piekrīt.
Ko jūs domājāt darīt? viņš ieintereseti apjautājas.
-Likvidet tos.
14 KOPENHĀGENA 8:30
Malone raudzījās uz māju. Pirms pusstundas viņš kopa ar Torvaldsenu un Kasiopeju bija izgājis no grāmatveikala un braucis gar juras krastu uz ziemeļiem. Desmit minušu brauciena attaluma no Torvaldsena lepna savrupnama viņi nogriezās no galvena ceļa un apturēja auto pie pieticīga vienstava namiņa, kas bija paslēpies ķeburainu dižskābaržu birzi. C iar ķieģeļu un koka sienam ziedeja pavasara narcises un hiacintes, bet majeli vainagoja greizs divslīpju jumts. Piecdesmit jardu attaluma pret akmeņaino krastu skalojas pelecigi brūnie Fresuna ūdeņi.
-Lieki būtu jautat, kam ši māja pieder.
Ta ir galīgi nolaista, atbildēja Torvaldsens. Un atrodas tieši līdzas manai zemei, l's to nopirku par izdevīgu cenu, un ta ir pasakaina vieta piejūras rajona.
Malone piekrita. Lielisks īpašums. Un kas te dzīvos?
Kasiopeja pasmaidīja. Muzeja īpašnieks. Kas gan cits?
Malone pamanīja, ka viņas garastavoklis saka uzlaboties. Tomēr viņi visi jutas ka uzvilkti. Pirms izbraukšanas Malone bija pārģērbies un pagulte sameklējis Magelana nodaļas izsniegto Beretta. Vieteja policija jau divreiz bija pavēlējusi viņam nodot ieroci, bet Torvaldsens, izmantojot pazīšanos ar Dānijas premjerministru, abas reizes bija iejaucies un nokārtojis jautājumu. Lai gan Malone bija aizgajis no dienesta, pagajuša gada laika ierocis viņam vairakkart bija noderējis. Un tas viņam nepatika. Viens no iemesliem aiziešanai no valdības dienesta bija tieši nevēlēšanās nesat ieroci.
Viņi iegāja mājā. Pa sāls kārtiņas klātajiem logiem ieplūda spoža saules gaisma. Istabu iekārtojumā juku jukām bija apvienoti veci un jauni priekšmeti, veidojot haotisku, bet tīkamu stilu maisijumu. Viņš ievēroja telpu stāvokli. Bija nepieciešams nopietns remonts.