Lekciju telpas aizmugurē pret viņu bija pavērstas kameras un mikrofoni. Viņa pēkšņi atcerejās kādu citu reizi pirms divdesmit astoņiem gadiem. Cita auditorija. Kazahijas ziemeļos.
Un savu skolotāju.
Raudi, nekautrējies, teica Sergejs.
Šie vārdi viņu aizkustinaja. vēl vairak, neka viņa spēja iedomāties. Viņa raudzījās uz šo vīrieti, kuram piemita patiesi apbrīnojama attieksme pret pasauli.
Tev ir deviņpadsmit gadi, viņš piebilda. Es atceros, ka jutos, kad pirmoreiz izlasīju Homēru. Tas saviļņoja arī mani.
Ahillejs ir pretrunu plosīta dvēsele.
mēs visi tādi esam, Irina.
Viņai patika dzirdēt, kā skolotājs izrunā viņas vārdu. Šis vīrietis zinaja daudz ko tadu, ko viņa vēl nebija pieredzējusi. Viņa vēlējās to visu iemācīties. Es nekad neesmu redzejusi savu mati un tēvu. Neesmu pazinusi nevienu savas ģimenes locekli.
Viņi nav svarīgi.
Tas viņu pārsteidzu. Kā jūs varat ta teikt?
Skolotājs noradīja uz grāmatu. Cilvēka liktenis ir ciest un mirt. Kas ir pagajis, tam nav nozīmes.
Gadiem ilgi Irina bija mocījusies neziņa, Kāpēc viņai lemta tāda vientulība. Draugu bija maz, attiecības neveidojās, visa dzīve bija nemitīga ilgošanās, tiekšanās pēc neiegūstāmā. Tāpat ka Ahillejam.
Irina, tu vēl izjutīsi izaicinājuma prieku. Visa dzīve ir nepārtraukti izaicinājumi. Un nemitīgas cīņas. Vienmēr, tāpat kā Ahillejam, tiecoties pēc izcilības.
Bet neveiksmes?
Viņš paraustīja plecus. Tās ir neizdošanas sekas. Atceries, ko teica Homērs: Apstākļi valda par cilvekiem, nevis cilvēki par apstākļiem.
Irina atcerejas vēl vienu ļx>emas rindu. "Vienmēr mums, mūžīgiem dieviem, ir jācieš vislielākās mokas, Tāpēc, ka izceļas ķildas, kad mirstīgiem palīgu sniedzam."5
Skolotājs pamaja ar galvu. Neaizmirsti to.
"Iliadas" sižets ir šads, viņa sāka stāstīt studentiem. Karš plosījās deviņus garus gadus. Tad, desmitaja gada, kāds strīds pārtrauca Ahilleja ciņu. Viņš bija lepns grieķu varonis, cīnītājs, kura cilvēcības pamata bija dziļa kaisle, neievainojams, izņemot papēžus.
Viņa ieraudzīja smaidus studentu sejas.
Katram ir sava vaja vieta, viņa piebilda.
Un kāda ir jūsējā, ministres kundze? kāds iejautājas.
Viņa pati mudinaja studentus nekautreties.
Tie bija labi jautājumi.
Kāpēc jūs man to visu mācāt? viņa jautāja Sergejam.
Zinot savu pagātni, to var izprast. Vai esi iedomājusies, ka varbūt tu esi grieķu pēctece?
Viņa pārsteigtā palūkojās skolotājā. Ka tas var but?
Senos laikos, pirms islama, kad šo zemi iekaroja Aleksandrs Lielais, daudzi no viņa kareivjiem palika šeit dzīvot, kad viņš devas projām. Viņi apmetas musu ielejās un apņēma par sievām vietējās sievietes. Viņu ietekme palikusi musu valoda, muziķa un dejās.
'lās viņai nebija ienācis prāta.
Mīlestība pret ļaudīm, kas dzīvo šaja Federācijā, viņa atbildēja. -Jus esat mana vajība.
Studenti sajūsma saka aplaudēt.
Viņa atkal iedomājas "Iliadu" un no tas gūto mācību. Slava kaujas lauka. Militāro vērtību triumfs par ģimenes dzīvi. Gods. Atriebība. Drosme. Cilvēka trausla dzīvība.
Nedreb tam sirds…
Vai viņai nodrebēja sirds, sastopoties aci pret aci ar uzbrucēju?
Tu saki, ka tevi interese politika, pamācīja Sergejs. lād vienmēr atceries Homēru. Krievu kaklakungiem goda jēdziens ir svešs. Musu grieķu senčiem tas bija vissvarīgākais. Nekad, Irina, nekļūsti līdzīga krieviem. Homēram bija taisnība. Pievilt savu tautu ir vislielākā neveiksme.
Ko jūs zināt par Aleksandru Lielo? viņa jautāja studentiem.
Daži pacēla roku.
Vai jums kādreiz ir ienācis prata, ka varbūt jūsu senči bijuši grieķi? Viņa atkartoja studentiem Sergeja teikto par grieķu apmešanos uz dzīvi Āzija. Aleksandra mantojums ir mūsu vēsturēs daļa. Drosme, bruņnieciskums, izturība. Viņš pirmais apvienoja Rietumus un Austrumus. Leģendas par viņu izplātījās visas pasaules malas. Viņš ir gan Bībelē, gan Korāna. Grieķu pareizticīgie iecēla viņu svēto karta. Hbreji uzskata viņu par tautas varoni. Savi nostāsti par viņu ir ģermāņu, islandiešu un etiopiešu sagas. Gadsimtiem ilgi viņu apdziedaja eposos un poēmās. Stāsts par viņu ir stāsts par mums.
Viņa lieliski saprata Aleksandra aizraušanos ar Homeru. Kāpēc viņš izdzīvoja "Iliadu". Nemirstību var iegūt tikai ar varonīgu rīcību. tādi viri ka Enriko Vincenti neizprot goda jēdzienu. Ahillejam bija taisnība. Saskaņas nehus nekad starp vilku un mierīgo jēru.b
Vincenti bija jers. Viņa vilks.
Tāpēc arī nebūs saskaņas.
Šis likšanas ar studentiem bija svētīgas daudzējada ziņa, un nebūt ne mazsvarīgi ka atgādinājums par viņas priekšgajejiem. Pirms divdesmit trim gadsimtiem Aleksandrs Lielais nosoļoja trīsdesmit divus tūkstošus kilometru un iekaroja visu tolaik zināmo pasauli. Viņš izveidoja kopīgu valodu, veicinaja reliģisku toleranci, rasu daudzveidību, nodibināja septiņdesmit pilsētas, nosprauda jaunus tirdzniecības ceļus un uzsaka atdzimšanas laikmetu, kas ilga divsimt piecdesmit gadus. Viņš tiecās pēc arete. pēc grieķu izcilības ideala.
Tagad bija viņas karta turpināt šo tradīciju.
Pabeigusi sarunu ar studentiem, viņa atvainojas un izgaja no auditorijas.
Izejot no ēkas, viens no miesassargiem pasniedza viņai salocītu papīra lapiņu. Atlocījusi to, viņa izlasīja pirms pusstundas pienākušu e-pasta ziņu ar noslēpumainu sutitaja adresi un īsu tekstu: ESIET KLĀT PIRMS SAULRIETA.
Kaitinoši, bet viņai nebija citas izvēlēs.
-Lieciet sagatavot helikopteru, viņa pavēlēja.
16 VENĒCIJA 8:35
Vincenti uztvēra Venēciju ka mākslās darbu. Taja bija apvienota bizantiešu greznība, islama atturība un Indijas un Ķīnas akcenti. Pa pusei austrumnieciska, pa pusei rietumnieciska, ar vienu kaju Eiropā, ar otru Āzija. Unikāls cilvēka talanta garadarbs, kas radīts no mazam saliņam, kas savulaik spēja apvienoties, izveidojot varenako no pilsetvalstim, izcilu juras floti, divpadsmit gadsimtus senu republiku, kuras augstie ideāli piesaistīja pat Amerikas dibinātāju interesi. Skaudības, aizdomu, pat baiļu objekts ši pilsēta nešķirojot tirgojas ar visiem, gan draugiem, gan ienaidniekiem. Naudas rausēja bez sirdsapziņas pārmetumiem, peļņas kara, pat karus ta uztvēra ka daudzsološus ieguldījumus. tāda bijusi Venecija gadsimtu gaita.
Un arī viņš pēdējos divdesmit gadus.
Villu pie Liela kanāla viņš nopirka par savas tikko izveidotās farmacijas firmas pirmo peļņu. Gluži atbilstoši, ka šeit atradas gan viņa mājoklis, gan tagad jau miljardiem vērtas korporācijas galvenais birojs.
Venēcija viņam vislabak patika agros rītos, kad vienīgas skaņas bija cilvēku balsis. Rita pastaiga no paluzzo kanāla mala līdz iecienītajam ristorante Campo Jel ļjeon laukuma bija vienīgā izkustēšanas, no kuras viņš nevareja izvairīties. Venēcijā bija ja pārvietojās kājam vai ar laivu, jo auto šeit nedrīkst iebraukt.
Šodien viņš atkal soļoja moža gaita. vēl vakar viņam raizes sagādāja Florencieša problēma. Tagad ta bija atrisinata, un viņš varēja pievērsties dažiem pedejiem šķēršļiem. Veiksmīgi īstenots plāns viņam vienmēr sagādāja gandarījumu. Diemžel tas notika parak reti.
Sevišķi tad, ja bija nepieciešama viltība.
Rita gaisa vairs nebija jūtams netīkamais ziemas dzestrums. Italijas ziemeļos beidzot bija iestājies īsts pavasaris. arī vējš šķita maigāks, un debesis blazmoja jauka laškrasa, iemirdzoties austošas saules staros, kas austrumpuse iznira no juras.