Viņš soļoja pa līkloču ieliņām, kas bija tik šauras, ka grūti būtu turēt vīrs galvas atvērtu lietussargu, un šķērsoja vairakus tiltus, kas savienoja pilsētas kvartalus. Viņš pagaja garam apģērbu un rakstāmpiederumu veikaliem, vīnu bodītei, apavu darbnīcai un paris bagatigiem pārtikās veikaliem, bet tie visi šaja agraja stunda vēl bija slēgti.
Nonācis līdz ieliņas galam, viņš izgaja laukuma. Tā viena gala slejas sena eka ar torni, kas kādreiz bija baznīca, bet tagad teātris. Otrā gala bija kapelas zvanu tornis. Gar abam laukuma maļam rindojas mājas un veikali, lepodamies ar savu senlaicīgo cienīgumu. Vincenti diez ko nepatika šadi laukumi. Tie šķita veci, stīvi un pilsetnieciski. Pavisam citada noskaņa valdīja kanālu malas, kur paluzzo drūzmējās gandrīz ka cilvēki, tiecoties pēc svaiga gaisa.
Viņš nopētīja tukšo laukumu. Viss tīrs un kārtīgs.
Tieši ta, ka viņam patika.
Viņš bija cilvēks, kam pieder bagātība, vara un nākotne. Viņš mita viena no pasaules izcilakajam pilsētām, prestižam un tradīcijām atbilstoša dzivesstila. Viņa tevs, vienkāršs cilvēks, bija iedvesis dēlam aizraušanos ar zinātni un bērnība vienmēr mācījis pieņemt dzīvi tadu, kāda tā ir. Labs padoms. Dzīve galvenais ir izturība un atgūšanās pēc trieciena. Nepatikšanas draud ik uz. soļa. Galvenais ir tas laika pamanīt un attiecīgi rīkoties.
Viņš tikko bija ticis gala ar kādu sarežģījumu.
Bet drīz sekos nakamie.
Jau divus gadus viņš vadīja Desmit viru padomi, kas parvaldija Venēcijas Ligu. Četrsimt trīsdesmit divus vīriešus un sievietes, kuru godkārīgajiem plāniem traucēja parak stingrie valdības noteikumi, ierobežojošie tirdzniecības likumi un politiķi, kas apcirpa korporāciju ienākumus. Galvenie šķēršļu liceji bija Amerika un Hiropas Savienība. Katru dienu kāds jauns traucēklis laupīja peļņu. Līgas dalībnieki tērēja miljardus, cenzdamies novērst jaunu noteikumu pieņemšanu. Un, kamēr vienus politiķus izdevās neuzkrītoši pierunāt palīdzei, citi ar putam uz lupām metas atmaskot šos palidzetajus.
Kaitinošs, nebeidzams apburtais loks.
Tāpēc Līga bija nolēmusi izveidot lādu ietekmes zonu, kur bizness varēs ne likai uzplaukt, bet arī valdīt par visu. Kaut ko līdzīgu sākotnējai Venecijas republikai, kur gadsimtiem ilgi valdīja viri, kam piemita grieķu tirgošanas talants un romiešu pārdrošībā -uzņēmēji, kas bija reize veikalnieki, kareivji, pārvaldnieki un valstsvīri. Pilsetvalsts izauga par impēriju. Laiku pa laikam Venecijas republika noslēdza savienību ar citam pilsētvalstim, lai kopa būtu spēcīgākās, un viss noritēja veiksmīgi. Venecijas Ligas musdienu iecerei pamata bija līdzīgi principi. Vincenti bija pielicis lielas pulēs, lai iegūtu savu bagātību, tāpēc viņš bija vienisprātis ar Irinu Zovastinu: Katram visdārgākais ir tas, ko viņš ieguvis ar lielam grūtībām.
šķērsojis laukumu, viņš tuvojas kafejnīcai, kas katru dienu tika atvērta sešos no rīta tieši viņa deļ. Kits bija viņa iemīļotākais laiks. Tieši priekšpusdiena viņa prāts darbojas vislabak. Iegājis ristorante, viņš uzrunāja saimnieku: Lmilio, vai varu lugt pakalpojumu? Pasaki maniem viesiem, ka es drīz atgriezīšos. Man vēl kaut kas jāizdara. Tas nebūs ilgi.
Saimnieks pasmaidīja un piekrītoši pamaja ar galvu.
Lai nesatiktu padotos, kas gaidīja viņu blakus esošaja edamzālē, viņš iegāja virtuve. Tur viņu apņēma kārdinoša griletu zivju un ceptu olu smarža. Uz mirkli apstajies, viņš uzmeta priekpilnu skatienu čurkstošajam pannam uz plīts, tad izgaja pa sētas durvīm un nokļuva viena no neskaitāmajām Venēcijas šķersieliņām, tumšā aiza starp augstiem, putnu meslu notraipītiem ķieģeļu mūriem.
Dažu metru attāluma gaidīja trīs inkvizitori. Vincenti pamaja ar galvu, un viņi zosu gājienā devas uz priekšu. Krustojuma viņi nogriezās pa labi un devas talak pa citu šķērsielu. Viņš sajuta pazīstamu smaku Venecijai raksturīgo notekūdeņu un pustošu muru dvakas maisījumu. Viņi apstajas pie sētas puses ieejas kāda eka, kuras apakšstava bija sieviešu apģērbu veikals, bet augšējos trijos dzīvokļi. Vincenti zinaja, ka pašlaik viņi atrodas otra laukuma pusē, slīpi pretī kafejnīcai.
Pie durvīm viņus gaidīja vēl viens inkvizitors.
Vai viņa ir šeit?
Inkvizitors pamaja ar galvu.
Vincenti deva zīmi, un trīs viri iegāja māja, bet ceturtais palika ārā. Vincenti sekoja viņiem pa metala kapnem. Augšēja stāva viņi apstajas pie kāda dzīvokļa durvīm. Vincenti palika stavam gaiteni, kamēr viri izvilka ieročus un viens sagatavojas ar kājas spērienu atvērt durvis.
Viņš pamaja ar galvu.
Kurpes zole smagi norībēja pa koka durvīm, un tas atspraga vaļa uz iekšpusi.
Viri ieskrēja dzīvokli.
Pee mirkļa viens no tiem deva zīmi. Vincenti iegāja dzīvokli, aizverot aiz sevis durvis.
Divi inkvizitori bija sagrabuši sievieti. Viņa bija slaida, gaišiem matiem un visai pievilcīga. Viens no gūstītajiem bija ar plaukstu aizspiedis viņai muti, bet otrs turēja pie deniņiem pistoles stobru. Sieviete bija nobijusies, bet mierīga. Ka jau īsta profesionāle.
Esat pārsteigta, mani redzot? viņš noprasīja. jūs novērojat mūs jau gandrīz menesi.
Sievietes skatiens nepauda neko.
līs neesmu muļķis, lai gan jūsu valdība varbūt doma citādi.
Viņš zinaja, ka ši sieviete ir ASV Tieslietu departamenta aģente, kas strada slepena vienība ar nosaukumu Magelana nodaļa. Vincenti jau reiz bija sastapies ar šo nodaļu, pirms paris gadiem, kad Liga tikko bija sākusi ieguldīt līdzekļus Centralazija. Tas nebija nekāds brīnums. Amerikai viņu darbības šķita aizdomīgas. Toreizējā izmeklēšana nekas netika atklats, bet tagad Vašingtona atkal pievērsusi viņiem uzmanību.
Viņš nopētīja aģentes aprīkojumu. Uz statīva novietota fotokamera ar teleobjektivu, mobilais talninis, piezīmjdators. Viņš zinaja, ka nav vērts pratinat sievieti. Ja arī viņa kaut ko pateiktu, tad neko tadu, ko viņš jau nezinātu. jūs iztraucējat manas brokastis.
Viņš pamaja, un viens no vīriem savaca spiegošanas ierīces.
Vincenti piegāja pie loga un paraudzījās leja uz joprojām tukšo laukumu. Izvēle, kas tagad jaizdara, varēja izšķirt visu viņa nākotni. Viņš gatavojas uzsākt divkosīgu spēli abas karojošajās puses, ko viņam nepiedotu ne Venecijas Liga, ne Irina Zovastina. Un, protams, amerikāņi ne tik. Viņš jau sen bija plānojis šo pārdrošo gājienu.
Viņa tevs allaž, mēdza teikt, ka lenpratigie nav pelnījuši neko.
Nenovērsdams skatienu no loga, viņš pacēla labo roku un aši pagrieza plaukstu. Atskanēja krakšķis, liecinot, ka sievietes kakls prasmīgi parlauzts. Nogalinašana Vincenti nebiedeja. Viņam tikai nepatika redzēt to savam acīm.
Viņa viri savu darbu prata.
Leja gaidīja auto, kas aizvedis līķi uz otru pilsētas malu, kur tas nonāks pagajušas nakts zarka. Tajā pietika vietas vēl vienam gulētājam.
17 DĀNIJA
Malone nopētīja tikko atbraukušo vīrieti. Viņš bija ieradies viens, ar Audi, kura vējstiklu rota ja koša autonomas uzlīme. Maza auguma, drukns, ar kuplu nekārtīgu malu ērkuli, ģerbies platas drēbēs, ar muskuļainiem pleciem un rokam ka smaga fiziska darba stradniekam. Mazliet pari četrdesmit, ar slaviskiem sejas vaibstiem platu degunu, dziļi novietotam acīm.
Uzkāpis uz. lieveņa, vīrietis paziņoja: Es neesmu bruņots. Bet jūs droši varat parbaudit.
Malone turēja ieroci paceltu. Cik patīkami sadarboties ar profesionāļiem.
jūs esat tas, kurš bija muzeja.
Bet jūs esat tas, kurš mani tur iesledza.
Es ne. Bet es to atļavu.
Tik atklatas atbildes pistoles stobra priekša.
Pistoles mani nebiedē.