Un tagad viņi nogaida, lai pārliecinātos, ka arī Kasiopeja iegājusi māja.
Es ceru. Bet tūlīt redzesim, ko doma viņi.
Aizvērusi ārdurvis, Kasiopeja steigšus metas cauri visai mājai. Tas bija riskants gājiens. Viņa varēja tikai cerēt, ka zagļi nogaidīs dažas sekundes pirms maisījuma aizdedzināšanas. Viņas nervi bija saspringti līdz pēdējam, domas drudžaini joņoja, adrenalīna uzpludi bija parmakuši skumjas.
Pie muzeja Malone juta viņas nemieru, it ka nojauzdams, ka noticis kaut kas briesmīgs.
Un ta arī bija.
Bet pašlaik viņa nevareja par to raizēties. Viņa jau parak daudz bija mocījusies sirdssāpes, nespedama neko mainīt. Tagad steidzami jaatrod sētas durvis.
Viņa izskrēja ārā blavaja dienas gaisma.
Malone un Torvaldsens gaidīja laiva.
Maja aizsedza skatu no ceļa, neļaujot pamanīt viņu bēgšanu. Kasiopejai roka vēl joprojām bija mazais LCD monitors.
Sešdesmit metri līdz krastam.
Viņa nolēca no dēļu terases.
Malone redzēja, ka Kasiopeja izskrien no mājas un steidzas tieši pie viņiem.
Piecdesmit pēdas.
Trīsdesmit.
Ar dobju šalkoņu māja pēkšņi uzliesmoja. Vēl nupat ta stāvēja neskarta, bet pēc mirkļa liesmas gāzās ārā pa logiem, no apakšas un plīvoja uz jumta pret debesim. Malone nodomāja ka papīra lapa burvju mākslinieka roka. Bez sprādziena. Momentānā aizdegšanas. Pilnīga. Visaptveroša. Un neapturama, ja nav sālsūdens.
Kasiopeja sasniedza piestātni un ielēca laiva.
Pēdēja mirkli, noteica Malone.
Pieliecieties, viņa mudinaja.
Viņi sakņupa laiva un vēroja, ka Kasiopeja noregulē videouztvereju un ekrana paradas automobilis.
Taja iekāpa divi viri. Viņš pazina Viktoru. Auto aizbrauca un pazuda no ekrana. Kasiopeja nospieda slēdzi, un paradijas jauns attēls auto nogriežas uz šosejas.
Torvaldsens šķita apmierinats. Laikam musu manišanas izdevās.
Vai tev nešķiet, ka vajadzēja pastastīt arī man, kas īsti notiek? noprasīja Malone.
Kasiopeja viltīgi uzsmaidīja. Tad vairs nebutu tik interesanti.
Pie viņa ir medaljons.
Un tieši tāda bija musu iecere, paskaidroja Torvaldsens.
Liesmas joprojām plosīja maju. Imākoņi ceļas pret debesim. Kasiopeja iedarbinaja motoru un stūrēja laivu atklatajos ūdeņos. Torvaldsena piejūras nams bija tikai dažas jūdzes uz ziemeļiem.
Liku nogādāt šurp laivu tūlīt pēc musu ierašanas, Torvaldsens teica, satvēris Malones roku un vezdams viņu uz pakaļgala pusi. Cik labi, ka tu esi šeit. mēs gatavojamies šodien, pēc muzeja nodegšanas, lūgt tavu palīdzību. Tāpēc Kasiopeja gribēja tikties ar tevi. Viņai ir vajadzīga tava palīdzība, bet šaubos, vai viņa tagad to lugs.
Malone gribēja uzzināt ko vairak, bet saprata, ka nav īstais brīdis. Taču atbilde viņam nebija ilgi jāgudro. Esmu viņas rīcība. Viņš mirkli klusēja. jūsu abu nciba.
Torvaldsens pateicībā saspieda viņa roku. Kasiopeja bija pievērsusi visu uzmanību laivas vadīšanai pa viļņiem.
-Cik ļauni ir? apjautājas Malone.
Motora troksni un vēja šalkoņa šo jautājumu dzirdēja tikai Torvaldsens.
Diezgan ļauni. Bet tagad mums ir cerība.
20 SINDZJANAS PROVINCE, ĶĪNA 15:30
Zovastina piesprādzējusies sēdēja helikoptera salona aizmugure. Parasti viņa ceļoja ērtāka lidaparata, bet šoreiz bija izvēlējusies atrako armijas helikopteni. To vadīja viens no viņas Svētas vienības pilotiem. Puse no viņas personiskas apsardzes vīriem, to skaita arī Viktors, bija licenceti piloti. Viņai pretī sedeja no laboratorijas atvesta cietumniece, tai līdzas vēl viens apsargs. Sieviete bija atvesta uz helikopteru rokudzelžos, bet Zovastina lika tos noņemt.
Ka jūs sauc?'viņa jautāja.
kāda tam nozīme?
Viņas sarunajas ar austiņu palīdzību, valoda, kuru nesaprata neviens helikoptera esošais.
Ka jūtaties?
Sieviete bridi apdomājās, it ka šaubīdamas, teikt vai neteikt patiesību. Labak neka jebkad gadiem ilgi.
Man prieks. Musu mērķis ir uzlabot visu musu pilsoņu dzīvi. Varbūt pēc atbrīvošanas no cietuma jūs labak spēsiet novērtēt musu jauno sabiedrību.
Sievietes rētaina ja seja paradijas nicīgs smīns. Viņa izskatijas gauži nepievilcīga, un Zovastina nodomāja, cik gan sakavju viņai bijis jāpārcieš, lai zaudētu pēdējas pašcieņas atliekas.
Šaubos gan, vai varēšu iekļauties jūsu jaunajā sabiedrība, ministres kundze. Mans soda termiņš ir ilgs.
Man teica, ka jūs bijāt iesaistīta kokaina tirdzniecība. Padomju varas laikos jūs droši vien sodītu ar nāvi.
Krievi? viņa iesmejas. Tieši viņi pirka narkotikas.
Zovastinu tas nepārsteidza. tāda ir musu jauna pasaule.
Kas notika ar pārējiem, kurus atveda kopa ar mani?
Ministre nolēma teikt patiesību. Miruši.
Lai gan sieviete, bez šaubam, bija pieradusi pie grūtībām, tomēr viņas seja pavīdēja nemiers. Gluži saprotami. Viņa lidoja helikoptera kopa ar Centrālazijas Federācijas premjerministri, pēc nolaupīšanas no cietuma un pakļaušanas kādiem nezināmiem medicīniskiem izmēģinājumiem, kuros vienīgā palikusi dzīva. Es gadašu, lai jūsu soda termiņš liktu saīsināts. Lai gan jūs varbūt negribat ticēt, Federācija ir pateicīga jums par palīdzību.
Vai man tagad jasaka paldies?
jūs pieteicaties brīvprātīgi.
Es gan neatceros, ka man kāds būtu jautājis.
Zovastina paraudzījās pa logu uz, sastingušajam Pamira virsotnēm, kas liecināja, ka tuvojas robeža un draudzīga teritorija. Viņa uztvēra sievietes skatienu. Vai jūs negribai piedalīties nākotnes veidošana?
Es gribu tikt brīvība.
Zovastinai atausa atmiņa senajos studiju laikos Sergeja teiktie vardi. Dusmas vienmēr ir vērstas j>ret atsevišķiem cilvēkiem, bet naids pret ļaužu grupām, laiks dziede dusmas, bet naidu ne. Tāpēc viņa jautāja: Kāpēc jūs esat tik naidīga?
Sieviete vienaldzīgi ieskatijas viņai acis. Man labak vajadzēja nomirt.
Kāpēc?
jūsu cietumi ir drausmīgas vietas, no kuram tikai retais tiek ārā dzīvs.
-Ta arī ir jabut, lai neviens negribetu tur atgriezties.
Daudziem nav izvēles. Sieviete bridi klusēja. Atšķirība no jums, premjerministres kundze.
Klinšu cietoksnis aiz, loga tuvojas. Pirms daudziem gadsimtiem grieķi devas uz austrumiem un izmainīja pasauli. Vai jūs to zinājāt? Viņi iekaroja Āziju. Pārvērtā musu kultUru. Tagad aziati ir gatavi doties uz rietumiem un paveikt to pašu. jūs palīdzat mums to panakt.
Man jūsu plāni ir vienaldzīgi.
Mans vārds Irina grieķu valoda Eirene nozīmē miers. Un tieši tas ir musu mērķis.
Un to var sasniegt, nogalinot cietumniekus?
Šai sievietei pašas liktenis bija vienaldzīgs. Zovastinai visa dzīve bija likteņa nolemta. Līdz šim viņa bija izveidojusi jaunu politisku kartību tāpat ka Aleksandrs. Viņa atcerejas vēl vienu spilgtu Sergeja pamācību: atceries, Irina, ko Arians teica par Aleksandru. Viņš vienmēr ir bijis sāncensis pats sev. To viņa īsti izprata tikai pirms dažiem gadiem. Viņa raudzījās uz sievieti, kura bija sagandējusi savu dzīvi dažu tukstošu rubļu deļ.
Vai esat kaut ko dzirdējusi par Menandru?
Varbūt pastāstiet.
Viņš bija grieķu rakstnieks ceturtaja gadsimta pirms musu eras. Komēdiju autors.
Man labak patīk traģēdijas.
Zovastinai saka apnikt ši drūma spitēšanās. Visiem nav lemts sakt jaunu dzīvi. Atšķirība no pulkveža Envera, kurš spēja saskatīt piedāvātās iespējas un labprat pargaja viņas pusē. tādi cilvēki nākotne noderes, bet ši nelaimīgā dvēsele bija īsta neveiksminiece.
Menandrs teicis kādus zīmīgus vārdus, kuriem es varu tikai piekrist: ja gribi, lai tava dzīve būtu brīva no sāpēm, tev jabut dievam vai līķim.