Viņa pasniedzas un atspradzeja sievietes drošības jostu. Viņai blakus sēdošais sargs atrava vaļa helikoptera durvis. Sieviete satrukas, jūtot ledaina gaisa brāzmu un izdzirdot motora troksni.
Es esmu dievs, paziņoja Zovastina. Bet tu esi līķis.
Sargs norava sievietes austiņas. Atskārtusi, kas notiek, viņa
mēģināja pretoties.
Bet Zovastina izgrūda viņu ārā pa durvīm.
Viņa noraudzījās, ka sievietes ķermenis kūleņo kristāldzidrajā gaisa, tad pazūd robainajās klinšu virsotnēs.
Sargs aizcirta durvis, un helikopters turpināja atpakaļceļu uz Samarkandu.
Pirmoreiz šodien viņa jutas apmierinata.
Tagad viss bija kartība.
OTRĀ DAĻA
..
21 AMSTERDAMA 19:30
Stefānija Nelle izkapa no taksometra un steidzīgi uzcēla mēteļa kapuci. Aprīļa lietus gaza kā ar spaiņiem, un ūdens pludoja pa raupjajiem bruģakmeņiem, šalcošam straumēm plūstot uz pilsētas kanāliem. No Ziemeļjūras nakušais spēcīgais negaiss tagad bija pierimis, bet no indigo krasas mākoņiem joprojām lija apnicīgs lietus, virmojot ielu laternu gaisma.
Stefānija apņēmīgi soļoja caur lietus dumaku, sabāzusi kailas rokas meteļa kabatas. Viņa šķērsoja izliektu gājēju tiltiņu un nonaca Rembranta laukuma, kur, par spīti nejaukajam laikam, netrūka apmeklelaju pipšovos, iepazīšanas klubos, geju baros un striptīza klubos.
Tālāk sarkano lukturu rajona dzīles viņa pagaja garam bordeļiem, kur lielajos skatlogos adas un mežģīnēs tērptas meičas vilina ja garāmgājējus. kāda no tiem aziatu sieviete cieši pieguļošā verdzenes ietērpā sēdēja uz polsterēta sedekļa un šķirstīja žurnālu.
Stefānija bija dzirdējusi, ka vakars nav pats bistamakais laiks sarkano lukturu rajona apmeklējumam. Draudigakas varētu būt rīta stundas, kad apkārt klīst izmisuši narkomāni, vai agras pēcpusdienas, kad nervozi suteneri gaida vakara darba celiena sakumu. Tomēr viņa arī bija brīdināta, ka ši rajona ziemeļu daļa, pie Jauna Tirgus laukuma, kur cilvēku ir mazak, draudīga noskaņa valda vienmēr. Tāpēc viņa ievēroja īpašu modrību, šķērsojot neredzamo līniju un ieejot bistamaja apvidu. Vengi raugoties uz. visam pusēm ka medībās izgājis kaķis, viņa soļoja taisna ceļa uz kafejnīcu ielas talakaja gala.
Kafejnīca bija pārpildītā, sutigo gaisu pildīja apdullinoša dvinga, kas oda pēc apsvilušam virvēm. Ceptu zivju un grauzdētu kastaņu aromatam piejaucas asa dumu smaka, liekot acīm asarot. Stefānija nolaida kapuci un nopurinaja lietus lāses uz priekštelpas slapjas grīdas.
Tad viņa pamanīja Klausu Diru. Apmēram trīsdesmit pieci gadi, gaiši mati, bala, sakritusies seja tieši tads, ka viņa gaidījusi.
Kārtējo reizi viņa atgadinaja sev, kapee atnākusi šurp. Izdarot atbildes pakalpojumu. Kasiopeja Vita bija lugusi viņu sazinaties ar Dīru. Būdama draudzenei vismaz vienu pakalpojumu parada, viņa nedrīkstēja atteikt. Pirms nakšanas viņa bija ievākuši ziņas un noskaidrojusi, ka Dirs ir dzimis Holandē, izglītojies Vācija un stradaja par ķīmiķi vietēja plastmasas ražošanas uzņēmuma. Viņš bija aizrautīgs monētu kolekcionārs, un viens viņa bagatigas kolekcijas eksemplārs bija īpaši ieinteresējis Kasiopeju.
Holandietis stāvēja pie augsta galdiņa ar bruņa alus kausu un tiesāja ceptu zivi. Pelnu trauka kupeja paštita cigarete, bet bieza, zaļa dumu grīste, kas ceļas gaisa, neoda pēc tabakas.
Esmu Stefānija Nelle, viņa angliski paziņoja, pieejot pie galdiņa. Es jums zvanīju.
jūs teicat, ka vēlētos pirkt.
Strupas atbildes tonis nozīmēja: "Sakiet, ko jums vajag, samaksajiet, un beigsim šo sarunu." Viņa ievēroja vīrieša stiklainas acis, kas tik tikko spēja lūkoties taisni. Pat viņa sajūtas apreibusi. Ka jau teicu pa tālruni, es vēlos ziloņu medaljonu.
Pirs iedzēra lielu malku alus. Kāpēc? Tam nav lielas nozīmes. Man ir daudz citu, vērtīgāku monētu. Par labam cenām.
Par to es nešaubos. Bet man vajag tieši šo medaljonu. jūs teicat, ka varat to pārdot.
Es teicu, ka viss atkarīgs no jūsu maksatspējas.
Vai varu to apskatīt?
Klauss izņēma no kabatas ovālo medaljonu. Viņa to paņēma un nopētīja caur plastmasas apvalku. Viena pusē kareivis, otra kaujas zilonis cinas pret jātnieku uz zirga. Apmēram piecdesmit centu monētas lieluma, gravējumi gandrīz nodiluši.
jūs neko daudz nezināt, kas tas īsti ir, vai ne? jautāja Klauss.
Stefānija nolēma runai atklati. Es rīkojos kāda cita cilvēka uzdevuma.
Man vajag seštūkstoš eiro.
Kasiopeja bija likusi saprasl, ka cenai nav nozīmes. Kauleties nevajadzēja. Tomēr, raugoties uz apdilušo monētu, viņa nevareja saprast, ka tads neizskatīgs nieks var būt tik svarīgs.
Pavisam ir zināmi tikai astoņi tad i, paskaidroja Dirs. Seši tūkstoši ir ļoti laba cena.
Tikai astoņi? Kāpēc jūs to pardodat?
Viņš paņēma pirkstos degošo cigaretes galu, dziļi ievilka un leni izpūta biezu dumu mākoni. Man vajag naudu. Miglaino acu skatiens pieversas alus kausam.
Grūti klajas? apjautājas Stefānija.
It ka jums nebulu vienalga.
Klausam abas puses nostājās divi vīrieši. Viens ar gaišu adu, otrs tumsnējs. Viņu vaibstos bija jaušams nesaderīgs arabu un aziatu asiņu sajaukums. ārā joprojām gaza lietus, bet abu viru jakas bija sausas. Gaišais sagraba Klausa roku un pielika viņam pie vedera naža asmeni. Iedegušais šķietami draudzīga žesta aplika roku Stefanijai ap vidukli, piespiežot naža smaili pie meleļa tieši uz ribām.
Medaljonu, pavēlēja gaišais, noradot ar galvas mājienu.
Uz galda.
Stefānija nolēma nestrideties un mierīgi paklausīja.
Tagad mēs iesim projām, paziņoja tumsnejais, ielikdams monētu kabata. Viņa elpa oda pēc alus. Palieciet tepat.
Stefānija pat nedomāja pretoties šiem vīriem. Viņa zinaja, ka ieroču draudu priekša japiekapjas.
Abi viri izspraucās cauri drūzmai un izgaja pa kafejnīcas durvīm.
Viņi paņēma manu monētu, Klauss aizžņaugta balsi iesaucas. Es eju viņiem pakaļ.
Stefānija īsti nesaprata, vai ta ir drosme vai narkotiku reibums.
Varbūt ļaujiet man to nokārtot.
Viņš uzmeta sievietei neticīgu skatienu.
Varat nešaubīties, viņa atbildēja. Es esmu sagatavojusies.
22 KOPENHĀGENĀ 19:45
Malone beidza est vakariņas. Viņš sedeja Cafe Norden divstāvu restorānā ar skatu uz. Hojbro laukumu. Laiks vakara bija kļuvis nelāgs, un gandrīz tukšo laukumu patagoja pavasarīgas lietusgāzes šaltis. Viņš varēja to verot, sēdēdams sausuma un svaiga gaisa pie atvērta otra stāva loga.
Paldies, ka šodien palīdzēji mums, teica pretī sēdošais Torvaldsens.
Gandrīz tiekot uzspridzināts? Divreiz? Kam tad draugi ir domāti?
Viņš beidza tiesāt tomātu biezeņzupu. Ta šeit bija tik garda ka nekur citur. Viņam uz. meles bija neskaitami jautājumi, taču viņš zinaja, ka Torvaldsens ka vienmēr atbildes sniegs skopi. māja pie juras tu ar Kasiopeju piemineji Aleksandra Lielā mirstīgas atliekas. It ka jūs zinātu, kur tas atrodas. Ka tas iespējams?
mēs esam daudz noskaidrojuši par šo jautājumu.
No Kasiopejas drauga Samarkandas muzeja?
Koton, viņš nebija tikai draugs.
To jau viņš nojauta. Kas viņš bija?
Eli Lunds. Viņš uzauga šeit, Kopenhāgenā. Bija mana dela Ka ja draugs.
Malone saklausīja skumjas Torvaldsena balsi, pieminot mirušo dēlu. Viņam arī sažņaudzās sirds, atceroties to dienu pirms diviem gadiem, kad jauneklis tika noslepkavots Mehiko. Malone devas uz turieni Magelana nodaļas uzdevuma un nogalināja vainīgos, bet arī pats tika ievainots. Zaudēt delu. Viņš nespēja iedomāties, ka butu, ja nomirtu viņa piecpadsmitgadīga atvase Gerijs.