Sēdēdams pie alus kausa, Viktors baudīja mieru. Pustumša ja bara bija pavisam maz. cilvēku.
Zovastina prata izmantot spriedzi. Viņai patika turēt savus padotos pastaviga nemiera. Reti tos uzslavēja, bet kritizēja bieži. Visi baidijas sagadat viņai vilšanos. Pils kalpotāji. Svētā vienība. Ministri. Taču viņš bija dzirdējis mnas aiz. priekšnieces muguras. Savadi gan, ka sieviete, kas tik prasmīgi prot izmantot varu, nemaz nenojauta padoto neapmierinātību, Liekulīga uzticība ir bīstama ilūzija. Rafaelam taisnība, drīz kaut kas notiks. Būdams Svētas vienības komandieris, viņš vairakkart bija pavadījis Zovastinu uz laboratoriju, kas atradās kalnos, uz austrumiem no Samarkandas Ķīnas robežas šajā puse, kur strada viņas cilvēki un glabajas viņas vīrusi. Viņš pat bija redzējis cietumniekus, ar kuriem tie tika izmēģināti, un šausmīgo nāvi, kas tos piemeklēja. Viņš bija arī stāvējis sardze aiz apspriežu zāles durvīm, kamēr premjerministre kopa ar ģenerāļiem kala plānus. Federācijai bija iespaidīga armija, neliela gaisa flote un ierobežots tuvas darbības raķešu apjoms. Lielāko daļu bruņojuma sagadajušas un finansējušas Rietumvalstis, jo Federācijai bija robežas ar Irānu, Ķīnu un Afganistanu.
Viktors neteica Rafaelam, ka zina, kadi ir Zovastinas plāni. Viņš bija dzirdējis premjerministri runājām par haosu Afganistana, kur talibi joprojām izmisīgi luras pie varas. Par Irānu, kur radikalais prezidents visu laiku žvadzina ieročus. Un Pakistanu, kur valda akla neželiba.
Šis valstis bija viņas sakotnejais mērķis.
Miljoniem cilvēku ies boja.
Viņš satrukas, sajūtot kabata vibrāciju.
Atradis mobilo tālruni, viņš ieskatijas ekrana un atbildēja, jūtot, ka netīkami sažņaudzas sirds.
Viktor, ierunājās Zovastina, cik labi, ka tevi sazvanīju. Ir problēma.
Viņš noklausijas priekšnieces stāstu par incidentu Amsterdama, kur nogalinati divi Svētas vienības biedri, cenšoties iegūt medaljonu. -Amerikāņi oficiāli pieprasa informāciju. Viņi grib zināt, Kāpēc mani cilvēki šava uz slepena dienesta aģentiem, kabs jautājums.
Viktors gribēja teikt, ka droši vien viņi baidijas no priekšnieces dusmām neveiksmes gadījuma, tāpēc rīkojas tik neapdomīgi. Tomēr viņš paturēja to pie sevis un tikai ieminējās: To vajadzēja nokārtot man pašam. Tā būtu labak.
Ja, Viktor. Šoreiz es piekritu. Tu iebildi pret otras grupas sutišanu, bet es to neņemu verā.
Viņš zinaja, ka nedrīkst izradīt prieku par to, ka Zovastina atzinusi savu kļudu. Tas vien jau bija īsts brīnums. I5et vai jus, ministres kundze, negribat zināt, ka tie amerikaņi tur uzradas?
-Tas man ienāca prata.
Varbūt musu plāni ir atklati.
-Šaubos, vai amerikaņi interesējas par musu darījumiem. Es vairak raizējos par Venecijas l.igas draugiem. Sevišķi par resno.
Tomēr amerikaņi tur bija.
Varbūt tikai sagadīšanas.
Ko viņi teica?
Viņu pārstāvji atteicas izpaust detaļas.
Ministres kundze, viņš klusi iejautājas, vai esam beidzot uzzinājuši, ko īsti meklējam?
Es ar to nodarbojos. Tas gan notiek leni, bet tagad es zinu, ka Ptolemaja miklas atminēšanai jaatrod ķermenis, kas savulaik glabajas Aleksandrijas mauzoleja. Esmu pārliecinātā, ka Svēta Marka mirstīgas atliekas, kas atrodas Svēta Marka bazilika Venecija, ir tieši tas, ko mēs meklejam.
To viņš vēl nebija dzirdējis.
Tāpēc es dodos uz Veneciju. Rītvakar.
Jo talak, jo trakak. Vai tas ir prātīgi?
Tas ir nepieciešams. Tev jadodas man līdzi uz baziliku. Jadabu medaljons un jabut pie baznīcas vienos nakti.
Viņš zinaja, ko atbildēt. Ja, ministres kundze.
Tu ta arī nepateici. Vai Dānijas medaljons mums ir?
-Ja, ir.
Diemž.el bez Holandes medaljona bus jāiztiek.
Viktors ievēroja, ka Zovastina nemaz nešķiet dusmīga par šo neveiksmi. Savadi gan.
Viktor, es tīši liku atstat Venēcijas medaljonu pēdējo.
Tagad viņš saprata, Kāpēc ta. Bazilikas un Svēta Marka mirstīgo atlieku deļ. Tomēr viņš vēl raizējas par amerikaņiem. Par laimi, Dānija viņam izdevās noslēpt pēdas. Visi trīs traucētāji, kas centās pārspēt viņu viltība, bija miruši, bet Zovastinai tas nebija jazina.
līs jau kādu laiku plānoju šo pasakumu, viņa stastija. Venēcija tev ir sagatavoti krājumi, tāpēc lido, nebrauc ar auto. Visu atradīsi tur. Viņa nosauca noliktavas adresi un elektroniskas sledzenes šifru. Amsterdamas atgadījums nav svarīgs. Viss izšķirsies Venēcijā. Man vajag pēdējo medaljonu.
31 HĀGA 1:10
Stefānija ar lielu interesi noklausījās Edvīna Deivisa un prezidenta Danielsa stāstījumu par notiekošo.
Vai zināt, kas ir zoonoze?
Slimība, kas var pariet no dzīvniekiem pie cilvekiem.
Pat vēl specifiskak, izlaboja Danielss. Slimība, kas dzīvniekiem parasti norit samēra nekaitīgi, bet cilvēkus var inficēt ar postošiem rezultātiem. Daži no zinamakajiem piemeriem ir Sibīrijas mēris, buboņu mēris, ebola, trakumsērga, putnu gripa un pat parasta cirpējēde.
Es nemaz nenojautu, ka jūs tik labi pārzināt bioloģiju.
Danielss iesmejas. Es pats nejēdzu nenieka no šadam zinātnēm. Bet pazīstu daudzus speciālistus. Edvin, pastastiet Stefanijai.
Pavisam ir ap tūkstoš piecsimt zināmu zoonozes patogenu. Puse no tiem mierīgi mitinās dzīvniekos, parazitē tajos un nevienu neinfice. Taču, pārejot pie cita dzīvnieka, kurš ir atšķirīgs no sākotnēja, patogeni satrakojas. Tieši ta izcēlās buboņu mēris. To nēsāja žurkas, no kuram barojas mušas, bet, kad mušas parnesa slimību pie cilvēkiem, ta kļuva nevaidama…
LĪdz, turpināja Danielss, mēs ieguvām imunitāti pret šo drausmīgo kaili. Diemžēl četrpadsmitaja gadsimta tas prasīja vairakus gadu desmitus un apmēram trešdaļas Eiropas iedzīvotāju dzīvības.
Spāņu gripas pandēmija 1918. gada bija zoonoze, vai ne? jautāja Stefānija.
Deiviss pamaja ar galvu. Ta pargaja no putniem pie cilvekiem, pēc tam notika mutācijā, kas ļava tai pariet no cilvēka pie cilvēka. Un ta tas turpinājās. Šo slimību pārcieta divdesmit procenti pasaules iedzīvotāju. Ap pieciem procentiem visas pasaules iedzīvotāju nomira. Divdesmit pieci miljoni cilvēku pirmajos sešos mēnešos, kai labak varētu salidzinat AIDS nogalināja divdesmit piecus miljonus pirmajos divdesmit piecos gados.
Turklāt šie 1918. gada skaitļi ir neprecīzi, atgadinaja Danielss. Ķina un pārējās Āzijas valstis smagi cieta no pandēmijas, bet upuru skaits nav droši zināms. Daži vēsturnieki uzskata, ka visa pasaule varētu būt miruši pat simt miljoni cilvēku.
Zoonozes patogens ir lielisks bioloģiskais ierocis, turpinaja Deiviss. Tas ir tikai jaatrod vīruss vai baktērija, protozojs vai parazīts. Tad jāizolē, un tas spes inficēt pēc pavēles. Gudrs bioloģisko ieroču rādītājs izveidos divas versijas. Vienu, kas pārvietojās tikai no dzīvnieka pie cilvēka, lai upuris būtu jāinficē tieši. Otru mutācijās versiju, kas pārvietojas no cilvēka pie cilvēka. Pirmo varētu izmantot ierobežotiem uzbrukumiem konkrētiem merķiem, ar minimāliem infekcijas talakas izplatīšanas draudiem. Otrs būtu masu iznīcināšanas līdzeklis. Inficē tikai dažus, un ies boja tūkstoši.
Stefānija apjauta, cik reālas ir šadas briesmas.
Šis infekcijas ir iespējams apturēt, paskaidroja Danielss. -Taču izolēšanai, izpētei un pretpasakumu izstrādei ir nepieciešams laiks, l'ar laimi, lielakajai daļai zināmo zoonožu ir pretlīdzekļi, dažiem pat ir vakcīnas, kas novērš liela mēroga inficešanos. Taču to izstrādei nepieciešams laiks, un tikmēr daudzi ies boja.
Stefānija gaidīja, kas sekos talak. Un Kāpēc tas viss ir tik svarīgi?
IX-iviss pasniedzas pēc mapes uz stikla galdiņa līdzas Danielsa basajam pedam. Pirms deviņiem gadiem no privātā zoodārzā Beļģija tika nozagts apdraudētas sugas zosu paris. Apmēram taja paša laika no Australijas un Spanijas zoodārziem pazuda daži apdraudēti grauzēji un retu sugu gliemeži. Parasti tas nebutu nekas īpašs. Taču mēs ievācām ziņas un atklajam, ka dažadas pasaules malas notikušas vismaz četrdesmit šadas laupīšanas. Pagajušaja gada beidzot tikām skaidrība. Dienvidafrikā. Zagļi tika notverti, kai noslēptu pēdas, mēs inscenējām viņu nāvi. Noziedznieki bija ar mieru sadarboties, saprotot, ka Dienvidāfrikas cietums nav ta labakā vieta, kur pavadīt dažus gadus. Tad arī mēs uzzinājām, ka šo zādzību pasutitaja ir Irina Zovastina.