Vētrainu aplausu pavadība viņa nokapa no paaugstinajuma.
Viņu uzreiz aplenca trīs miesassargi un pavadīja projām no laukuma. Helikopters jau gaidīja, lai aizvestu viņu līdz lidmašīnai, kas lidos uz rietumiem, uz Veneciju, kur meklējamas atbildes uz tik daudziem jautājumiem.
34 VENĒCIJA 14:15
Malone stāvēja līdzas Kasiopejai, kas stūrēja motorlaivu no kanāla lagūna. Viņi bija atlidojuši no Kopenhāgenas ar tieša reisa lidmašīnu, kas pirms stundas nolaidas Marko Polo lidosta. Viņš agrak jau daudzreiz, bija apmeklejis Venēciju Magelāna nodaļas uzdevumos. Ta bija pazīstama teritorija, plaša un savrupa, tomēr pats pilsētas centrs bija neliels, apmēram divas jūdzes garš un jūdzi plats. Ši pilsēta gadsimtiem ilgi bija pratusi atvairīt ārpasaules uzbrukumus.
kaivas priekšgals bija pavērsts uz. ziemeļaustrumiem, projām no centra, un viņi pašlaik peldeja garam stikla meistaru salai Murano, tieši uz Torčello vienu no daudzajam sīkajam saliņam, kas bija izmētātās Venēcijas lagūna.
Slaido koka laivu ar slēgtam kajītēm priekša un aizmugurē viņi bija iznomājuši pie lidostas. Moži parkšķošais piekaramais motors nesa zemo laivas korpusu pari stavajiem viļņiem, sakuļot zaļo ūdeni baltas putas.
Pie brokastu galda Kasiopeja pastastija Malonem par pedejo ziloņu medaljonu. Viņa un Torvaldsens bija izsekojuši visas zādzībās dažādās Eiropas vietas un sen jau ievērojuši, ka zagļi nezin Kāpēc atstaj bez ievenbas Venecija un Samarkanda esošas dekadrahmas. Tāpēc puslīdz droši varēja paredzēt, ka nakamais bus Kopenhāgenas medaljons. Pēc ceturta medaljona zādzībās pirms trim nedeļam no privātās kolekcijas Francija viņi pacietīgi gaidīja.
Viņi tīšam atstaja Venecijas medaljonu pedejo, iemnajas Kasiopeja, pārkliedzot motora rūkoņu. Viņiem garam pretēja virziena aizpukšķeja kāds satiksmes kuteris. Tu droši vien gribi zināt, Kāpēc?
Tas man ienaca prata.
Eli domaja, ka Svēta Marka kapa apglabats Aleksandrs Lielais.
Interesanta doma. Atšķirīga. Traka.
Tas ir garš stāsts, viņa paskaidroja. Bet varbūt viņam ir taisnība. Svēta Marka bazilika it ka atrodas divtūkstoš gadus veca mūmija. Svētais Marks lika mumificets Aleksandrija, musu eras pirmajā gadsimta. Aleksandrs ir trīssimt gadus vecāks un arī mumificets. Bet ceturtaja gadsimta, kad Aleksandrs pazuda no savam kapenem, Marka mirstīgas atliekas pēkšņi atkal paradijas Aleksandrija.
-Ceru, ka tie nav vienīgie pierādījumi?
Irina Zovastina ir apsēsta ar Aleksandru Lielo. Eli man visu izstastija. Viņai ir privātā grieķu mākslās kolekcija, plaša bibliotēka, un viņa uzskata sevi par labu Homēra un "Iliadas" zinātāju. Tagad viņa suta savus ļaudis pa visu pasauli savakt ziloņu medaljonus, neatstajot pēdas. Bet Samarkandas monētu neviens neaiztiek. Viņa papurinaja galvu. Viņi atlika šo zādzību uz pašam beigām, lai būtu Svēta Marka kapa tuvuma.
Esmu bijis laja bazilika, atbildēja Malone. Svēta vira sarkofags atrodas zem galvena altara, kas sver daudzas tonnas. Lai piekļutu tam, nepieciešami hidrauliskie pacēlāji un daudz laika. Tas nav iespējams, jo bazilika vienmēr ir turistu pārpilnā.
Nezinu, ka viņa doma to paveikt, bet esmu pārliecinātā, ka viņa mēģinās piekļūt kapam.
Bet vispirms, nodomaja Malone, viņiem laikam jaatrod septītais medaljons.
Viņš nokapa trīs pakapienus uz priekšējo kajīti, ko rotaja barkstaini aizkari, izšūti sēdekļu polsteri un pulēts sarkankoks. Grezni gan nomas laivai. Lidosta viņš bija nopircis Venēcijas ceļvedi un tagad gribēja kaut ko uzzināt par Torčello.
Romieši pirmoreiz apmetas mazaja saliņa piektaja un sestajā gadsimta. Tad, astotaja gadsimta, pilsētnieki, bēgdami no lombardiešu un huņņu iebrucējiem, atņēma salu romiešiem. Sešpadsmitaja gadsimta šeit labklajība dzīvoja divdesmit tūkstoši cilvēku, bija baznīcas, klosteri, pilis, tirgi un rosīga kuģniecība. Tirgoņi, kuri 828. gada Aleksandrija nozaga Svēta Marka ķermeni, bija Torčello pilsoņi. Grāmata ši sala bija raksturota ka vieta, kur "Roma pirmoreiz satika Bizantiju". Ūdensšķirtne. Rietumos parlamenta nams. Austrumos Tadžmahals. Pēc tam sakas grūti laiki nāvējošs drudzis, malarija, kanāli aizsērēja. Enerģiskākie salas pilsoņi atgriezās centrālajā Venecija. Tirgoņu nami tika slēgti. Visas pilis nogrima aizmirstībā. Celtnieki no citam salam devas sirojumos, meklejot drupas piemērotas detaļas, un pamazam viss izzuda. Sala izpletās purvi, un tagad nedaudzajas atlikušajas mājas dzīvoja mazak par sešdesmit cilvekiem.
Raudzīdamies pa priekšejo logu, Malone pamanīja vientuļu sarkanu ķieģeļu torni, kas spītīgi slejas pret debesim. Tieši tads pats bija redzams grāmatas attēla. Viņš izlasīja, ka šis zvanu tornis atrodas līdzas Torčello vienīgajam atlikušajam lepnumam septitaja gadsimta celtajai Svētas Marijas Asuntas bazilikai, Venecijas senākajam dievnamam. Cramata vēstīja, ka tai līdzas ir neliela baznīca grieķu krusta forma, kas celta sešsimt gadus vēlāk. Svētās Foskas baznīca.
Kasiopeja samazinaja apgriezienus, un motors pieklusa. Malone atkal izkapa uz klaja. Priekšā viņš pamanīja šaum okera krasas krasta smilšu joslu, ko apņēma niedres, meldraji un nīkulīgas cipreses. Tagad laiva lēni un piesardzīgi virzījās pa duļķainu kanālu, kur vienā puse aiz piestatnem pletās aizauguši lauki, bet otra bruģēts ceļš. Pa kreisi salas vienīgajā sabiedriska transporta pietura cilvēki kapa satiksmes kuteri.
Torčello, paziņoja Kasiopeja. Ceresim, ka esam šeit ieradušies pirmie.
Viktors izkapa no vaporetto, Rafaels viņam sekoja.
Kuģītis, lena gaita pukšķēdams, bija aizvedis viņus no Svēta Marka laukuma pari Venēcijas lagūnai uz Torčello. Viktors bija izvēlējies sabiedrisko transportu ka neuzkrītošāko pārvietošanas veidu izlūkgājienā.
Viņi sekoja fotokameram bruņoto turistu pūlim uz abam salas slavenajam baznicam pa šauru ieliņu, kas stiepās gar rāmu kanālu. Taka beidzas pie zemu akmens ēku pudura, kur atradas paris restorāni, daži turistu veikali un viesnīciņa. Viņš jau bija izpētījis salas ģeogrāfiju un zinaja, ka Torčello ir niecīga zemes strēmele, kur atrodas artišoku lauki un daži bagatu ļaužu nami. Vienīgie ievenbas cienīgie objekti bija divas senas baznīcas un restorāns.
Viņi bija atlidojuši no Hamburgas ar parsešanos Minhene. Paveikuši šo darbiņu, viņi atgriezīsies mājas, Federācijā, un Firopas sirojums bus gala. Saskaņa ar premjerministres rīkojumu Viktoram bija jadabu septītais medaljons līdz pusnaktij, jo vienos viņam jau jabut pie Svēta Marka bazilikas.
Zovastinas ierašanas Venēcija bija ļoti neparasta paradiba.
Laikam sākušies viņas paredzetie svarīgie notikumi.
Vismaz ši zadziba, cerams, nesagadas grūtības.
Malone vēroja zvanu torņa arhitektonisko eleganci ķieģeļu un marmora masas, ko aspratigi satur kopā pilastri un arkas. Simt piecdesmit pēdas augsts, tas slejas ka talismans tuksnesīga klajuma. Ceļš, kas veda līdz virsotnei, uz rampam, kas vijas augšup gar ārsienām, atgadinaja viņam Kopenhāgenas Apaļo torni. Samaksajuši sešu eiro ieejas maksu, viņi bija uzkāpuši līdz virsotnei, lai palūkotos uz salu no tas augstaka punkta.
Nostājies pie krušu augstuma mura, viņš caur vaļējo arku noraudzījās, ka salas piekrastē par vietu sacenšas ūdens un zeme. No zāļainā purvājā spārnos pacēlās balti zivju gārņi. Talak pletās vientuļi sakņu dārzi un artišoku lauki. Druma aina atgadinaja rēgu pilsētiņu Amerikas Rietumos.
Torņa pakājē bija bazilika, bet arī ta šķita auksta un pamesta, it ka nepabeigta, līdzīga šķūnim. Malone ceļvedi bija izlasījis, ka ļaudis tiešam buvejuši to steiga, ticēdami, ka 1000. gadā bus pasaules gals.