Lieliska alegorija, viņš ieminējas Kasiopejai. Bizantiešu katedrale līdzas grieķu baznīcai. Austrumi un Rietumi. Ka jau Venecija.
Abu baznīcu priekša pletās neliels nezālēm aizaudzis laukums. Kādreizējais pilsētas dzīves centrs tagad atgādināja ciemata pļaviņu. No ta atzarojas putekļaini celiņi, paris veda uz citu kanālu, bet citi uz talakam zemnieku setam. Laukumiņam pretī bija vēl divas mura ēkas, abas mazas, aptuveni četrdesmit reiz divdesmit podas, divstāvu, ar stāviem divslīpju jumtiem. Abas kopa tas veidoja Torčello muzeju. Ceļvedī bija rakstīts, ka savulaik, pirms daudziem gadsimtiem, tas bijušas bagatu tirgoņu pilis, bet tagad piedereja valstij.
Kasiopeja norādīja uz ēku kreisaja pusē. Medaljons ir tur, otraja slava. Nav nekāds dižais muzejs. Mozaīku fragmenti, kapiteļi, dažas gleznas, grāmatas un nedaudz monētu. Grieķu, romiešu un eģiptiešu artefakti.
Malone paraudzījās uz Kasiopeju. Viņa joprojām vēroja salu. Dienvidu puse bija saskatami Venecijas centra apveidi, zvanu torņi slejas pret tumšajam debesīm, kur saka savilkties negaisa mākoņi. Ko mēs te meklējam?
Kasiopeja uzreiz neatbildēja. Viņš pasniedzas un pieskaras sievietes rokai. Viņa nodrebēja, bet neatravas. Viņai acis iespidejas asaras, un Malonem ienāca prata, ka salas sērīga noskaņa atmodinājusi sapigas atmiņas.
Te viss ir ka izmiris, viņa nomurminaja.
Viņi vieni stavēja torņa virsotnē, kur miegaino klusumu partrauca tikai augšup kāpjošo turistu soļi, balsis un smiekli.
arī Fili vairs nav, viņš atbildēja.
Es skumstu pēc viņa. Kasiopeja iekoda lupa.
Malone nodomaja, vai šada vaļsirdība liecina par lielāku uzticēšanos. Tur tu neko nevari darīt.
Es gan ta neteiktu.
Šie vārdi viņam nepatika. Kas tev padoma?
Kasiopeja neatbildēja, un viņš neuzstaja. Tikai turpinaja vērties par baznīcu jumtiem. Daži kioski, kur tirgoja mežģīnes, stikla traukus un suvenīrus, rotāja īso ielu, kas veda no ciemata uz zaļaino laukumiņu. kāda apmekletaju grupa devas uz. baznīcas pusi. Viņu vidu Malone pamanīja pazīstamu seju.
Viktoru.
Es arī viņu redzu, atbildēja Kasiopeja.
Torņa virsotnē, zvanu telpa, bija sanakuši cilvēki.
Kopa ar viņu ir tas, kurš sagrieza auto riepas, paziņoja Kasiopeja.
Viņi vēroja, ka abi viri dodas taisna ceļa uz muzeju.
-Jātiek projām no šejienes, Malone ieminējās. Viņiem arī var ienākt prata izpētīt apkārtni no augšas. Atceries, viņi doma, ka mēs esam miruši
Tāpat ka visa ši sala, viņa nomurminaja.
35 VENĒCIJA 15:20
Stefānija izkapa no ūdens taksometra un aizsoļoja pa šauro, līkumaino ieliņu labirintu. Viņa viesnīca bija jautājusi ceļu un centas pēc iespējas labak sekot norādījumiem, tomēr Venecija bija grūti orientēties. Viņa bija nonākusi Dorsoduro rajona dzīlēs, klusa, gleznaina apkaime, ko allaž bija iecienījuši bagatnieki, un arī tagad šaurajās ieliņas ritēja rosīga tirdzniecība.
Tālāk priekša viņa ieraudzīja villu. Tas stingri simetriska forma izstaroja sen aizmirstu cienīgumu, un acis priecēja sarkanu ķieģeļu sienas, ko apvija smaragdzaļas vīnstīgas un rotāja marmora apdare.
Iegājusi pa kaltas dzelzs vārtiem, viņa paziņoja par savu ierašanos, pieklauvējot pie ārdurvīm Tas atvēra paveca sieviete kalpones tērpa, ar izklaidīgu sejas izteiksmi.
Esmu ieradusies pie Vincenti kunga. Pasakiet, ka nesu viņam sveicienus no prezidenta Denija Danielsa.
Sieviete parlaida viņai ziņkāru skatienu, un Stefānija iedomājās, vai viņa maz zina ASV prezidenta vardu. Tāpēc lielakai parliecinašanai viņa pasniedza kalponei salocītu papīra lapiņu. Nododiet to Vincenti kungam.
Sieviete vilcinājās, tad aizvēra durvis.
Stefānija gaidīja.
Pec paris minūtēm durvis atkal atveras.
Šoreiz plašak.
Viņu aicināja ienākt.
Burvīga pieteikšanās, paziņoja Vincenti.
Viņi sēdēja taisnstūraina istaba ar zeltītiem griestiem. Telpas eleganci izcēla lakoto mēbeļu blavais spīdums, kas acīmredzot rotaļa tas gadsimtiem ilgi. Stefānija sajuta pliekanu aromatu, kura it ka sajaucas kaķu smaka un mebeļu spodrināmais līdzeklis ar citronu smaržu.
Mājastēvs paņēma mazo papīra lapiņu. "Mani suta Savienoto Valstu prezidents." Ir nu gan paziņojums. Viņš šķita priecīgs, ka atzīts par tik svarīgu personu.
Vincenti kungs, jūs esat interesants cilvēks. Dzimis Ņujorkas štata. ASV pilsonis. Augusts Rotmens. Viņa izbrīna pagrozīja galvu. Enriko Vincenti? jūs mainījāt savu vardu. Kāpēc?
Viņš paraustīja plecus. Tikai sabiedrības uztveres deļ.
Tas tiešam izklausās… Stefānija mekleja īsto raksturojumu, kontinentalak.
Varda izvēle bija ļoti pārdomātā. Enriko ir par godu Enriko Dandolo, Venēcijas trīsdesmit devītajam dodžam divpadsmita gadsimta beigas. Viņš vadīja ceturto krusta karu, kas iekaroja Konstantinopoli un sakava Bizantijas impēriju. Izcils virs. Ka tagad teiktu leģendārs. Vincenti es izvēlējos par godu kadam citam divpadsmita gadsimta venēcietim. Dižciltīgas izcelsmes benediktiešu mukām. Kad visa viņa ģimene gaja boja Egejas jura, viņš lūdza un arī saņēma atļauju atteikties no muka solījuma. Viņš apprecējas, un viņa bērni uzsaka piecus jaunus dzimtas atzarus. Ļoti enerģisks virs. Es apbrīnoju viņa daudzpusību.
Tā jūs kļuvāt par Enriko Vincenti. Par Venēcijas aristokratu.
Viņš pamaja ar galvu. Izklausās labi, vai ne?
Vai pastastīt, ko vēl es zinu?
Viņš piekrītoši pamāja.
-Jums ir sešdesmit gadi. Ziemeļkarolinas Universitāte iegūts bakalaura grāds bioloģija. Maģistra grāds Djuka Universitātē. Doktora grāds virusoloģijā Austrumanglijas Universitāte, Džona Insa centrā, Anglija. Tur jūs uzaicinaja strādāt kāda Pakistānas farmacijas firma, kas saistīta ar Irakas valdību. jūs sakat sadarboties ar irākiešiem pašos bioloģisko ieroču programmas pirmsākumos, tūlīt pēc Sadama nākšanas pie varas 1979. gada. Uzņēmuma Salman Puk, kas atrodas uz ziemeļiem no Bagdades un pieder Tehnisko pētījumu centram, kas vadīja bakterioloģiskos pētījumus. Lai gan Iraka 1972. gada parakstīja Bioloģisko ieroču konvenciju, Sadams to neratificēja. jūs strādājāt pie viņiem līdz 1990. gadam, īsi pirms irākiešu sakāves pirmaja Eiča kara. Tad viņi slēdza visu programmu, un jūs steidzaties glābt savu adu.
Pilnīgi pareizi, Nelies kundze vai drīkstu saukt jūs par Stefāniju?
Ka vēlaties.
Labi, Stefanij, Kāpēc ASV prezidents ta ieinteresējies par mani?
Es vēl nebiju beigusi stāstīt.
Vincenti pamaja, lūdzot turpināt.
Sibīrijas mēris, botulisms, holera, mēris, ncins, salmonella, pat bakas jūs ar kolēģiem izmēģinājāt visas šis sērgas.
Vai tiešam jūsu ļaudis Vašingtona neapjēdz, ka tas viss bija tikai acu aizmalešanai?
-Varbūt ta bija 2003. gada, kad Bušs iebruka Iraka, taču 1990. gada gan ne. Tad viss bija pa īstam. Man vislabāk patika kamieļu bakas. jūsu nelieši atzina tas par ideālu ieroci. Drošākās laboratorija neka parastas bakas, turklāt ar labu etnisku iedarbību, jo irākieši, gadsimtiem ilgi audzējot kamieļus, lielākoties ir imūni pret tam. Turpretī rietumniekiem un izraēliešiem ta ir nāvējoša zoonoze.
Pasaciņas, iebilda Vincenti, un Stefanijai ienaca prata, cik reižu viņš jau ir atkartojis šos melus ar tadu pārliecību.
Parak daudz dokumentu, fotogrāfiju un liecinieku, lai noticētu šadam atrunam, viņa atbildēja. Tāpēc jūs pēc 1990. gada pazūdat no Irakas.
Stefanij, attopieties, astoņdesmitajos gados neviens neuzskatīja bioloģiskos ieročus par masu iznicināšanas līdzekļiem. Vašingtonai viss bija vienalga. Sadams vismaz saskatīja to potenciālu.