Eiropa viss ir pavisam citādi. Amerika par šo informāciju būtu jāsamaksā vismaz simt dolāri. Tomēr kaut kas te nesaskanēja. Torvaldsens teica, ka prezidents nevarot sazinaties ar Stefāniju. Bet viņa taču bija viesnīca, un, tāpat ka visiem Magelana nodaļas aģentiem, viņai bija mobilais tālrunis ar visas pasaules pieslēgumu.
Un tomēr viņa tikko bezrūpīgi izgājusi no viesnīcas nopirkt saldējumu?
Vai varat iedomāties, kur?
Es ieteicu doties uz arkadi. Bazilikas priekša. Tur ir garšīgs saldējums.
Malonem arī šis kārums garšoja. Kāpēc ne? Panašķēsies abi kopa.
Kasiopeja iekārtojās pozīcija pie duļķaina kanāla ietekas lagūna, netālu no Torčello satiksmes kuģīšu pieturas. Ja nojauta viņu nevīla, Viktors ar savu drauģeli atgriezīsies tuvāko paris stundu laika.
Salu apņēma tumsa.
Restorāns, kur viņi vakariņoja, vēl bija atvērts, bet viņa zināja, ka pēc pusstundas to slēgs. Viņa bija arī pārbaudījusi abas baznīcas un muzeju. Visas durvis bija aizslēgtas, darbinieki jau pirms stundas ar kuģīti devušies projām.
Sabiezējošajā migla, kas klāja lagunu, viņa varēja saskatīt laivas, kas zigzagiem virzījās uz visam pusēm. Viņa zinaja, ka kuģošana notiek pa apzīmētiem kanāliem, kas seklaja ūdeni kalpo ka braukšanas joslas. Viņa tagad gatavojas šķērsot kādu morāles principu robežu, ko līdz šim vēl nebija pārkāpusi. Viņa jau iepriekš bija nogalinājusi, bet tikai nepieciešamības spiesta. Šoreiz bija citādi. Viņa jutas ka aukstasinīga slepkava, un tas viņu biedēja. Bet tas bija jaizdara Eli deļ. Viņa katru dienu domaja par zaudēto draugu. Sevišķi par kalnos pavadīto laiku.
Viņa raudzījas par klinšu bluķiem uz stāvajām nogāzēm, aizām, gravām un kraujam. Viņa bija uzzinājusi, ka Pamirs ir bargu vētru, biežu zemestrīču, pastāvīgas miglas un varenu ērgļu valstība. Drūma un vientuļa. Klusumu partrauca tikai nikna riešana taluma.
Tev te patīk, vai ne? jautāja Eli.
Man patīk būt ar tevi.
Viņš pasmaidīja. Eli bija pari trīsdesmit. Plecīgs vīrietis, ar apaļu, sirsnīgu seju un smaida dzirkstelēm acis. Viņš bija viens no nedaudzajiem Kasiojiejas paziņam, kas gudrības ziņa bija pārāks par viņu, un tas villai patika. Viņa bija no Eli uzzinājusi tik daudz jauna.
lespēja atbraukt šurp ir viena no lielakajam mana darba priekšrocībām, viņš atzina.
Eli jau bija stāstījis Kasiopejai par savu vientuļo mājokli kalnos, uz austrumiem no Samarkandas, netālu no Ķīnas robežas, bet tagad viņa pirmoreiz redzeja to savam acīm. No izturīgiem baļķiem celtais tnsistabu namiņš bija paslepies meža, talak no galvena autoceļa, apmēram divtūkstoš metrus vīrs juras līmeņa. Izgājuši cauri tuvējai koku audzei, viņi bija nonākuši virsotnē, no kuras pavēras brīnišķīgs skats uz apkārtni.
Vai namiņš pieder tev? viņa jautāja.
Viņš papurināja galvu. Tas pieder veikalnieka atraitnei, kas dzīvo ciemata. Viņa man to piedāvāju pagajušaja gada, kad biju atbraucis šurp. Mana īres maksa palīdz viņai izdzīvot, bet es varu baudīt atputu un jaukus skatus.
Kasiopejai patika Eli mierīgais raksturs. Viņš nekad nepacēla balsi un nelamājās. Viņš bija vienkāršs cilvēks, kas aizravies ar pagātnes izzinašanu. Vai esi atradis to, ko mekleji?
Viņš noradīja uz klintīm un sārto augsni: Šeit?
Viņa papurinaja galvu. Āzija.
Viņš visai nopietni apsvēra šo jautājumu. Kasiopeja ļava viņam gremdeties pārdomās, vērodama, ka no attalas nogāzes noslīd sniega vērpete.
Laikam esmU, viņš atbildēja.
Kasiopeja pasmaidīja, to dzirdot. Un ko tu esi panācis?
Es satiku tevi.
Glaimi parasti uz viņu neiedarbojas. Vīrieši ar tiem uzplijās parak bieži. Bet ar Eli bija citādi. Bet, ja neskaita to, viņa uzstāja.
Esmu sapratis, ka pagātnes liecības nepazūd.
Vai vari pastastīt par to?
Riešana apklusa, un tagad varēja saklausīt tala strautiņa čalošanu.
Tagad ne, viņš atbildēja.
Kasiopeja cieši apskāva viņu un čukstēja: Kad vien būsi tam gatavs.
To atceroties, acis sanesas asaras, Eli bija tik neparasts cilvēks. Viņa zaudējums Kasiopejai bija briesmīgs trieciens, tads pats ka teva nāve un mātes saslimšana ar vezi, kas lika atklāta parak veļa stadija. Tik daudz, ciešanu, lik daudz, sirdssāpju.
Viņa pamanīja tuvojamies dzeltenas lukturu gaismas, laiva virzījās tieši uz Torčello. Divi ūdens taksometri jau bija atbraukuši un aizbraukuši, vizinot turp un atpakaļ restorāna apmeklētājus.
Varbūt šis arī bus tads pats.
Viņa nopietni domaja to, ko teica Malonem. Eli bija noslepkavots. Pierādījumu viņai nebija. Tikai nojauta. Taču ta vienmēr bijusi nekļūdīga. Cik labi, ka Torvaldsens, zinadams, ka viņa izlēmusi rīkoties apņēmīgi, bez iebildumiem bija atsūtījis auduma maisu, ko viņa tagad cieši turēja rokas, un ieroci, ko viņa bija aizbazusi aiz jostas. Kasiopeja ienīda Irinu Zovastinu, Viktoni un visus, kas bija viņu tik talu noveduši.
laiva palēnināja gaitu, motora troksnis pieklusa.
Zemā laiva bija līdzīga tai, kuru viņa un Malone bija iznomājuši. Ta virzījās tieši uz kanāla ieeju, un, pienākot tuvāk, Kasiopeja dzeltenaja lukturu gaisma pie stūres necila taksista vieta ieraudzīja Viktoru.
Agri.
Jo labak.
Viņa gribēja likt ar to gala bez Malones.
Stefānija virzījās pari Svēta Marka laukumam, par kuru slejas izgaismotie zeltainie bazilikas kupoli. Arkāžu priekša simetriskas rindas uz vēsturiska bruģa bija izvietoti galdiņi un krēsli. No dažadam pusēm juceklīgi skanēja stigu ansambļu muziķa. Ierasto burzmu tūristus, gidus, tirgotājus, ubagus, iekša saucējus laikam nedaudz izkliedējusi lietus tuvošanas.
Viņa pagaja garam slavenajiem bronzas karogu mastiem un iespaidīgajam zvanu tornim, kas vakara jau bija slēgts. Viņas uzmanību piesaistīja zivju un piparu aromats ar vieglu krustnagliņu smaržas piedevu. Laukumu apspīdēja rami zeltaina laternu gaisma. Citkārt ši aina būtu romantiska.
Het šoreiz viņa bija piesardzīga.
Gatavībā.
Kamēr Malone laukuma drūzma mekleja Stefāniju, pulkstenis zvanu torni augstu vīrs galvas nosita desmito stundu. No dienvidiem cauri miklajai dūmakai uzputa viegls vējiņš. Malone nopriecājās, ka uzvilcis jaku, zem kuras bija paslēpta viena no Torvaldsena sūtītajam pistolēm.
Sena laukuma viena gala lepni slejas spoži apgaismota bazilika, bet otra muzejs. Visa ši aina bija veclaicīgas cienības apdvesta. Tūristi staigaja caur garajam arkadem, pētīdami veikalu skatlogus. Arkādes krodziņos, kafejnīcas un saldējuma tirgotavas valdīja dzīva rosība.
Viņš parlaida skatienu laukumam. Tas bija apmēram sešsimt pēdas garš un trīssimt pēdas plats. No trim pusēm to apņēma nepārtraukta krāšņu eku rinda, kas šķita veidojam vienu milzīgu marmora pili. kaukuma otra puse starp lietussargiem viņš pamanīja Stefāniju, apņēmīgi soļojam uz. dienvidu arkades pusi.
Viņš stāvēja zem ziemeļu arkades, kas pa labi stiepās it ka bezgalīgi tālu uz muzeja pusi.
Malones uzmanību piesaistīja kāds vīrs ļaužu puli.
Viņš stāvēja viens, sabazis rokas olivzaļa meteļa kabatas. Viņa izturēšanas, ejot un ik pa brīdim apstajoties un nopētot apkārtni, vilcinoties pie katras arkas, šķita aizdomīga.
Zinadams, ka neviens šeit viņu nepazīst, Malone nolēma noskaidrot, kas svešiniekam padoma. Ar vienu aci viņš joprojām vēroja Stefāniju, bet ar otru viru zaļaja mēteli. Jau drīz vien kļuva skaidrs, ka svešinieks seko Stefanijai.
Tad viņš pamanīja vēl vienu bīstamu tipu smilškrasas lietusmeteli laukuma pretējā gala, kas arī modri vēroja laukumu.