Divi "pielūdzēji".
Malone soļoja talak, ieklausīdamies balsis, smieklos, papēžu klaudzoņa, ieelpodams parfīmu dvesmu. Abi svešinieki satikas, tad atstaja novērošanas posteni un devas pa kreisi uz dienvidu puses arkadi, kur bija iegājusi Stefānija.
Malone arī nogriezās pa kreisi un miglas aizsega šķērsoja laukumu.
Abi sekotāji virzījās paralēli viņam, arkažu gaismu apspīdēti. Visas skaņas apslapēja kadas kafejnīcas orķestra muziķa.
Malone paleninaja gaitu un saka lavieret starp galdiņiem, kas lietaina laika deļ bija tukši. Arkāde stāvēja Stefānija, pētīdama stikla vitrīnu ar saldējumiem.
Abi svešinieki paradijas ap stūri simt pēdu attaluma.
Viņš nostājās Stefanijai tieši aiz. muguras un ierunājās: Ar šokolādes skaidiņam ir vislabākais.
Sievietes seja paradījās neviltots pārsteigums. Koton, ko tu…?
Nav laika. Mums seko, man aiz muguras, nāk šurp.
Viņš redzēja, ka Stefānija ātri palūkojas par plecu.
Viņš pagriezās.
Paradijas ieroči.
Malone pagrūda Stefāniju nost no letes, un viņi abi metas ārā no arkades atpakaļ laukuma.
Viņš izvilka pistoli un sagatavojas cīņai.
Taču viņi bija nonākuši lamatas. Aiz muguras pletās liels, atklats laukums. Nebija, kur bēgt.
Koton, ierunājas Stefānija. Es kontrolēju situāciju.
Viņš no visas sirds cerēja, ka ta arī ir.
Viktors uzmanīgi stūrēja laivu šauraja kanāla un pabrauca zem ļodziga izliekta tiltiņa. Viņš nedomaja pietauvot laivu ūdensceļa gala pie restorāna, bet tikai gribēja pārliecināties, vai ciemata nevienu nemana. Viņš nopriecājās par mitro laiku, īstu Italijas negaisu, no juras puses atnestajam īslaicīgajam lietusgāzēm, kas kalpoja ka labs aizsegs, atbaidot nevelamos lieciniekus.
Rafaels vēroja nomelnējušos krastus. Pirms divām stundām bija sācies paisums, kas, cerams, ļaus vieglāk piekļūt īstajai pietauvošanas vietai. Viņš jau iepriekš bija to noskatījis. Līdzas bazilikai, kur plats, duļķains kanāls šķērsoja salu visa tas platumā. Piestāt varēs pie betona doka, tieši pie bazilikas.
Priekšā viņš pamanīja ciematu.
Tumšs un kluss.
Nevienas laivas.
Viņi tikko bija atgriezušies no noliktavas, uz kuru Zovastina bija viņus sutijusi. Ministres kundze tiešam bija visu jau iepriekš ieplānojusi. Tur glabajas grieķu uguns, ieroči un munīcija. Tomēr viņš šaubījās par muzeja dedzināšanu. Tas šķita lieki, bet Zovastina bija skaidri likusi saprast, ka nedrīkst atstat neko.
Izskatas, ka viss mierīgi, ierunājās Rafaels.
Viktors piekrita.
Viņš iesledza motoram neitrālo pārnesumu, pēc tam pagrieza laivu atpakaļ.
Kasiopeja pasmaidīja. Viņai bija taisnība. Viņi nebūs tādi muļķi, lai pietauvotu laivu ciemata. Viņi izlūkgājienā bija atraduši otru kanālu, kas stiepās gar baziliku.
Viņa vēroja, ka laiva pagriežas pretēja virziena un atstaj kanālu. Pasniegusies aiz muguras, viņa atrada Torvaldsena atsūtīto pistoli un pieladeja to. Satvērusi ieroci un auduma maisu, viņa atslaja slēptuvi, neatraudama skatienu no ūdens.
Viktors ar līdzdalībnieku bija nonākuši lagūna.
Motors uzņēma apgriezienus. Laiva sagriežas pa labi, sakot ceļu apkārt salai. Viņa aizsteidzas miklaja nakts tumsa uz baznicam, kas bus pirmais pieturas punkts šaja ceļa.
38
Stefānija bija pārsteigtā, redzot Maloni. Bija tikai viens izskaidrojums, ka aģents viņu atradis. Taču tagad nebija īstais brīdis gudrot, ko tas varētu nozīmēt.
-Tagad, viņa pavēlēja mikrofona pie jakas atloka.
kaukuma atskanēja trīs šāvieni, un viens no bruņotajiem vīriem nogāzās uz bruģa. Viņa un Malone pieplaka pie slapjajiem akmeņiem, kad otrs svešinieks metās bēgt. Malone ka pieredzējis aģents reaģēja zibenīgi un ieripoja atpakaļ arkadē, divreiz izšaujot, lai izdzītu otro uzbrucēju atpakaļ klajuma.
Cilvēki pārbīli metās bēgt, un Svētā Marka laukuma izceļas panika.
Malone pielēca kājās un piespiedās pie arkas mitra mura. Uzbrucējs stāvēja piecdesmit pēdu attālumā, nonācis krustugunis starp Maloni un snaiperiem, ko Stefānija bija izvietojusi uz ziemeļpuses ēkas jumta.
Vai nepateiksi, ko tas viss nozīmē? viņš noprasīja, neatraujot skatienu no svešinieka.
Vai esi kaut ko dzirdējis par esmu?
Ja, bet uz aķa karaties ir bīstami.
Man ir savi ļaudis laukuma.
Viņš aši palūkojās apkārt, bet neko nepamanīja. Neredzami?
Stefānija arī paraudzījās apkārt. Neviens nenaca šurp. Visi bega uz bazilikas pusi. Viņu pārņēma jau pazīstamas dusmas.
Kuru katru bridi bus klat policija, ieminējās Malone.
Stefānija saprata, ka tad var rasties sarežģījumi. Magelana nodaļas noteikumi neļava aģentiem iesaistīt vietējās varasiestades. Tas parasti negribēja palīdzēt un dažkart izturējās pat naidīgi, ka viņa to jau bija pieredzējusi Amsterdama.
Viņš kustas, paziņoja Malone un metas uz priekšu.
Stefānija sekoja, pavēlēdama mikrofona: Pazūdam no šejienes.
Malone skrēja uz arkades izeju, kas veda projām no laukuma, atpakaļ tumšajās Venecijas ielas. Arkades gala bija izliekts gājēju tiltiņš pari kanālam.
Viņa redzēja, ka Malone joņo tam pari.
Malone skrēja neapstādamies. Nejedzigi šauras ieliņas abas puses bija slēgti veikali. Tieši priekša iela nogriezās taisna leņķī. Ap stūri paradijas daži gajeji. Viņš paleninaja gaitu un paslēpa ieroci zem jakas, atstajot pirkstu uz melites.
Uz nākama stūra viņš apstajas, piespiedies pie slapja, spīdīga veikala skatloga. Drudžaini kampdams gaisu, viņš uzmanīgi paraudzījās ap stūri.
Garam nospindza lode un atsitas pret muri.
Stefānija bija viņu atradusi.
Vai tas nav muļķīgi? viņa jautāja.
Nezinu. Ta ir lava ballīte.
Viņš piesardzīgi palūkojās vēlreiz.
Nekā.
Viņš atstaja slēptuvi un paskrēja trīsdesmit pēdas uz priekšu līdz nākamajam pagriezienam. Paskatījies ap stūri, viņš atkal ieraudzīja slēgtus veikalus, bet talak tumsu un miglu, kura varēja slēpties jebkādi draudi.
Stefānija tuvojas ar ieroci roka.
Tagad tu jau esi kaujas aģente? viņš apjautājas. Staiga bruņojusies?
Pēdējā laika tas man arvien biežāk noder.
Ari Malonem tas bija jaatzist, tomēr Stefanijai bija taisnība. Tas ir muļķīgi. Ja dosimies talak, mUs nošaus vai arestes. Ko tu te mekle?
-To es gribēju jautai tev. Sis ir mans darbs. Bet tu esi grāmatu tirgotājs. Kāpēc Denijs Danielss atsūtīja tevi?
Viņš teica, ka vairs nevarot ar tevi sazināties.
Neviens nav mēģinājis ar mani sazinaties.
kaikam musu prezidents grib, lai iesaistos spele, bet viņam pietrūkst pieklājībās palūgt.
Viņiem aiz muguras laukuma skanēja saucieni un kliedzieni.
Taču Malonem bija nopietnākas raizes. Torčello. Man ir laiva, pietauvota tepat netālu, piestātnē, aiz. Svēta Marka laukuma. Viņš noradīja uz vēl vienu šauru ieliņu. Mēģināsim aizkļūt līdz tai.
Uz kurieni mēs brauksim? jautāja Stefānija.
Palīdzēt kadam, kam tas ir vēl vairak vajadzīgs neka tev.
Viktors izslēdza motoru un java laivai viegli pieskarties piestātnes akmeņiem. Viņus apņēma ainava blāvos šīfera pelekos, netīri zaļos un bali zilos toņos. Trīsdesmit metru attaluma aiz neskaidriem, robainiem darza ēnu puduriem slejas bazilikas tumšais siluets. Rafaels iznaca no kajītes ar divām plecu somam un paziņoja: Ar astoņam pakam un vienu "bruņurupuci" vajadzētu pietikt. Ja aizdedzināsim no apakšas, viss parejais viegli uzliesmos.
Rafaels labi parzinaja seno ķimikāliju, un Viktors paļavas uz viņa pieredzi. Viņš vēroja, ka pārinieks uzmanīgi noliek abas somas un atgriežas kajīte pēc dedzināšanas robota.