Viņš ir uzlādēts un gatavs.
Kāpēc tieši "viņš"?
Nezinu. Šķiet piemēroti.
Viktors pasmaidīja. Mums vajadzīga atpūta.
Dažas brīvas dienas nenaktu par ļaunu. Varbūt ministres kundze piešķirs tas ka balvu.
Viktors iesmejas. Ministres kundze nav balvu piekritēja.
Rafaels sakartoja abu somu siksnas. Jauki būtu pavadīt dažas dienas Maldivu salas. Pagulēt pludmale. Kārtīgi izpeldeties silta Ūdenī.
Nemaz nesapņo. Nebūs neka tada.
Rafaels uzcēla pleca smago somu. Sapņot nav aizliegts. Sevišķi šada lietu.
Viktors paņēma "bruņurupuci", kamēr Rafaels pacēla arī otru somu. Iekša un ārā. ātri un veikli. Skaidrs?
Pārinieks pamaja ar galvu. Tas nebūs grūti.
Viktors piekrita.
Kasiopeja stāvēja uz bazilikas pakapieniem, paslepusies ēnas aiz sešām augstajam kolonnām. Migla bija izvērtusies smidzinoša lietu, bet, par laimi, mitra nakts bija silta. Viegla vēja pūsma šūpoja krumus, neļaujot neko sadzirdēt, lai cik izmisīgi viņa ieklausijas, gaidot laivas motora iepukšķešanos pa labi aiz. darza.
No bazilikas veda divi oļiem klāti celiņi. Viens uz akmeņaino piestātni, kur Viktors droši vien gatavojas atstat laivu. Otrs uz pašu ūdens malu. Viņai bija pacietīgi janogaida, līdz abi ļaundari bus iegājuši muzeja un uzkāpuši otraja stava.
Tad viņa uzbruks tiem ar viņu pašu ieročiem.
39
Stefānija stāvēja blakus Malonem, kamēr viņš stūrēja laivu projām no betona doka. Policijas kuteri saka ierasties un pietauvoties pie pāļiem lagūnas mala, Svēta Marka laukuma gala. Tumsā zibsnīja bākugunis.
-Tur sāksies īsta elle, ieminējās Malone.
Danielsam par to vajadzēja padomat pirms iejaukšanas šaja visa.
Malone virzījās uz ziemeļiem, sekojot izgaismotajam kanāla ceļa zīmēm. Sirēnām kaucot, garam aizjoņoja vēl dažas policijas laivas. Stefānija samekleja mobilo tālruni, sastādīja numuru, tad nostājās tuvāk Malonem un iesledza skaļruņa režīmu.
Edvīn, viņa paziņoja. Jums paveicies, ka neesat tuvuma, jo tad es jums sadotu pa kaklu.
Vai tad es neesmu jūsu priekšnieks? apjautājas Deiviss.
-Taja laukuma bija norīkoti trīs viri. Kāpēc viņu tur nebija,
kad man vajadzēja palīdzību?
mēs aizsutijam Maloni. Runa, ka viņš esot trīs viru vērts.
kai kas arī jūs butu, iejaucas Malone, jūs neprotat glaimot. bet es esmu kopa ar Stefāniju. jūs atsaucat viņas atbalsta aģentus?
Viņai bijāt jūs un snaiperis uz jumta. Ar to pietiek.
Tagad gan es jums sadošu pa kaklu, dusmojas Stefānija.
Varbūt vispirms pabeigsim šo lietu, un tad jau redzes.
Ko, elle, tas viss nozīme? Stefānija uztraukuma pacēla balsi. Kāpēc Kotons ir šeit?
Man jazina, kas notika.
Stefānija apvaldīja dusmas un īsuma atstastija visu. Pēc tam piebilda: Tagad tur laukuma ir sacelts tracis. Pievērsta liela uzmanība.
Tas nemaz nav tik slikti, atbildēja Deiviss.
Sākotnējais nodoms bija parbaudīt, vai Vincenti rīkosies. Viņa pakalpiņi visu vakaru novēroja Stefānijas viesnīcu, bet, tikko viņa bija izgājusi, steidzas pārmeklēt numuru, cerība atrast medaljonu. Viņa brīnījās par stratēģijas maiņu, iesaistot Maloni, tomēr atlika šo jautājumu uz sarunas beigām. jūs ta arī nepateicāt, Kāpēc Kotons ir šeit.
Malone stūrēja laivu pa kreisi, apkārt krasta līnijai, ziemeļaustrumu virziena, un palielinaja motora apgriezienus.
Ko jūs pašlaik darat? Deiviss gribēja zināt.
Dodamies pretī jaunam briesmām, atteica Malone. kudzu, atbildiet uz Stefānijas jautājumu.
Mums šovakar ir vajadzīgs liels troksnis Svēta Marka laukuma.
Stefānija gaidīja paskaidrojumu.
mēs uzzinājām, ka Irina Zovastina ir ceļa uz Venēciju. Viņas lidmašīna nosēdisies pēc divām stundām. Tas ir vismaz neparasti. Valsts galva ierodas cita valsti iepriekš neizziņota vizīte, bez jebkādā acīmredzama iemesla. Mums jānoskaidro, kas viņai tur dara ms.
Varbūt pajautājiet viņai pašai, ieteica Malone.
Vai jūs vienmēr esat tik izpalīdzīgs?
Ta ir viena no manam labākajam īpašībam.
Malones kungs, turpināja Deiviss. mēs zinām par ugunsgrēku Kopenhāgena un medaljoniem. Stefānija vienu no tiem ir paņēmusi līdzi. Vai jūs nevarētu izņēmuma karta palīdzēt mums?
Vai ir tik ļauni? jautāja Stefānija.
kabi nav.
Viņa saprata, ka neviens pat nešaubījās par Malones palīdzību. Uz kurieni Zovastina dosies?
Ap vieniem nakti ieies bazilika.
Jums gan ir precīza informācijā.
Viens no tiem nevainojamajiem ziņu pienesejiem. Iik nevainojams, ka gluži vai jabnnas.
Kadu bridi tālrunis klusēja.
Es pats arī neesmu sajūsma par to visu, Deiviss beidzot piebilda. Taču ticiet man, mums nav izvēles.
Stavedams zaļainaja laukumiņā abu baznīcu priekša, Viktors nopētīja Torčello muzeju. Viņš nolika pleca somu uz marmora bluķa, kura bija iekalts tronim līdzīgs sedeklis. Viņš bija dzirdējis, ka tas esot SeJia J'Attila Atilas sēdeklis. It ka taja būtu sēdējis pats Huņņu Atila, bet viņš gan par to šaubijas.
Viņš aplūkoja pedejā ubrukuma mērķi. Muzeja eka bija zems divstāvu taisnstūris, kādus divdesmit reiz desmit metrus liels, ar dubultiem logiem abos stāvos, kas aizrestoti ar kaltas dzelzs restem. Viena puse pret debesim slejas zvanu tornis. Nelielaja laukuma auga koki, nopļautaja zale bija izlikti marmora kolonnu gabali un akmeni kaltas figūras.
Vienīga ieeja muzejā bija divviru koka durvis pirmā stāva vidu. Tas bija veramas uz aru un priekša aizlikts smags nomelnējuša koka aizbīdnis dzelzs skavas. Tas abos galos bija pieslēgts ar piekaramajam sledzenem.
Viņš noradīja uz durvīm un pavēlēja: Sadedzini tas.
Rafaels izņēma no vienas somas plastmasas pudeli. Viņi abi piegāja pie durvīm, un Rafaels uzmanīgi aplaistīja abas slēdzenes ar grieķu uguns šķīdumu. Tad Viktors atkapas, bet pārinieks izņēma šķiltavas un aizdedzināja abas sledzenes ar spoži zilu liesmu.
Apbrīnojams līdzeklis. Pat metāls pakļaujas ta dusmām ne tik daudz, lai izkustu, bet pietiekami, lai zaudētu stingrību.
Viktors noraudzījās, ka liesmas plosās gandrīz divas minūtes, līdz noplok.
Kasiopeja slēptuvē no trīsdesmit metra attaluma vēroja, ka iedegas un nodziest divi spoži zilas gaismas punkti ka talas zvaigznes. Paris sitienu ar lauzni, un zagļi bija atvēruši muzeja galveno ieeju.
Viņi ienesa iekša aprīkojumu.
Viņa redzēja, ka ļaundari ir paņēmuši līdzi dedzināšanas robotu, bet tas nozīmēja, ka Torčello muzejs drīz tiks pārvērsts pelnos.
Viens no viņiem aizvēra divviru durvis.
laukumiņu atkal apņēma drūma, mikla un draudīga tumsa. Klusumu partrauca tikai lietus lašu plīkšķēšana peļķes. Stavedama uz bazilikas pakapieniem, Kasiopeja apdomaja, ko darīt talak, līdz pamanīja, ka muzeja durvju stienis palicis ārpuse.
Viktors pa spiralveida kapnem uzkapa muzeja otraja stava, labi orientēdamies nakts tumsa. Viņš spēja saskatīt pietiekami daudz, lai varētu pārvietoties patukšajā pirmā stāva ekspozīcijas telpa un pieticigak iekārtotājā otraja stava, kur gaidīja trīs lielas stiklotas vitrīnas. Vidēja vitrīna, ka jau viņš iepriekš bija pārliecinājies, gulēja ziloņu medaljons.
Rafaels apakšstava izvietoja grieķu uguns pakas ta, lai liesmas bulu pēc iespējas postošākās. Viktors bija uznesis divas pakas arī otraja stava. Ar strauju laužņa sitienu sadragajis vitrīnas stiklu, viņš uzmanīgi izņēma no lauskam medaljonu. Pēc lam iemeta vitrīna vienu no degmaisijuma vakuuma pakam.
Otru nolika uz grīdas.