Medaljonu iebaza kabata.
Grūti pateikt, vai tas bija īsts, bet, spriežot pēc iepriekšējās apskates caur stiklu, tas šķita gluži ticami.
Viņš ieskatījās pulksteni. Bez divdesmit vienpadsmit. Viņi bus ātri tikuši gala. Mierīgi paspēs uz tikšanos ar premjerministri. Varbūt Zovastina tiešam piešķirs viņiem dažas brīvas dienas.
Viņš nokapa pirmaja stava.
Viņi jau iepriekš bija ievērojuši, ka abos stāvos ir koka grīdas. Kad leja saks plosīties liesmas, tas ātri vien pārsviedīsies arī uz otraja stāva atstatajam pakam.
Tumsa viņš saskatīja Rafaelu, kas bija noliecies par "bruņurupuci". Atskanēja klikšķis, un ierīce sāka kustēties. Telpas talakaja gala robots apstajas un saka izsmidzinat nejauki smirdošo grieķu uguns maisījumu.
Viss sagatavots, paziņoja Rafaels.
"Bruņurupucis" turpinaja darbu, nenojauzdams, ka drīz to gaida bojāejā. Ta bija tikai mašīna. Neko nejuta. Nenožēloja. Viktors nodomaja tieši to Irina Zovastina sagaida arī no viņa.
Rafaels pagruda ārdurvis.
Tas neatveras.
Pagruda vēlreiz.
Neka.
Viktors piegāja un piespieda plaukstu pie koka virsmas. Divviru durvis bija aizbultētas. No ārpuses. Dusmu pārņemts, viņš triecas ar visu augumu pret biezajiem dēļiem, bet tikai sāpīgi sasita plecu. Biezas koka vertnes ar pamatīgajam dzelzs eņģēm nepadevas.
Viņš drudžaini ieskatijas tumsa.
Izlūkojot muzeju, viņi bija pamanījuši restes pie logiem. Tas viņus neuztrauca, jo viņi gatavojas iekļūt un izkļūt pa galvenajam durvīm. Taču tagad restotie logi bija nopietns šķērslis.
Viņš paraudzījās uz Rafaelu, kai gan nevareja saskatīt pāriniekā seju, viņš skaidri nojauta, ko tas doma.
Viņi bija iesprostoti.
TREŠA DALA
…
40 SAMARKANDA OTRDIENA, 21. APRĪLIS 1:40
Vincenti uzmanīgi nokapa pa privātās lidmašīnas trapu. Lidojums uz austrumiem no Venecijas līdz C'entralazijas Federācijai ilga gandrīz sešas stundas, bet viņš jau daudzreiz tika mērojis šo ceļu un bija iemanījies baudīt labu atputu greznajā lidmašīna. Pīters O'Koners sekoja viņam siltaja nakti.
Man patīk Venecija, ieminējās Vincenti. Tomēr es ar lielu prieku pārvākšos uz šejieni. Man nemaz nepietrūks to lietavu.
Uz skrejceļa gaidīja auto, un viņš devas tam pretī, iekustinot nogurušas kājas, atmodinot stīvos muskuļus. Šoferis izkāpa un atvēra aizmugures durvis. Vincenti iekapa, bet O'Koners iekārtojās priekšeja pasažieru sedeklī. No aizmugures sedekļa to nodalīja organiska stikla starpsiena.
Aizmugurē jau sēdēja melnīgsnējs, melnmatains vīrietis, kura acis pat vislielākajās briesmas mirdzēja jautrība. Stūraino zodu un tievo kaklu klāja biezi bardas rugāji, bet jauneklīgie sejas vaibsti arī šaja velaja stunda bija moži un vērīgi.
Kamils Karimovičs Revins bija Federācijas ārlietu ministrs. Nokļuvis šaja amata tikko četrdesmit gadu vecuma, bez jebkādiem nopelniem, viņš parasti tika uzskatīts par premjerministres klepja sunīti, kas paklausīgi izpilda visas viņas pavēles. Taču pirms dažiem gadiem Vincenti bija pamanījis vēl kaut ko.
Prieks jūs atkal redzēt, Kamils sveica viesi. Sen neesat bijis pie mums.
Daudz darba, draugs. Ligas darīšanas prasa visu manu laiku.
Es sazinos ar jūsu Ligas biedriem. Daudzi sak izvēlēties dzīvesvietas.
Vienošanas ar Zovastinu paredzeja arī Ligas dalībnieku pārcelšanos dzīvot Federācijā. Šis plāns bija izdevīgs abām pusēm. Jaunizveidota biznesa paradīze atbrīvotu viņus no apgrūtinošajiem nodokļiem. Bet kapitala ieplūde ekonomika preču, pakalpojumu un tiešu investīciju veida kompensētu visus Federācijai uzliekamos nodokļus. Pat vēl labak uzreiz izveidotos pārtikusi vidusšķira, bez Rietumu demokrātijai raksturīgajiem, pēc Vincenti domam netaisnīgajiem, ierobežojumiem, kas lika dažiem maksat daudzu citu vieta.
Ligas dalībnieki lika mudināti pirkt zemes gabalus, un daudzi, arī pals Vincenti, bija par to samaksajuši valdībai, jo lielākā daļa zemes, tāpat ka padomju laikos, piederēja valstij. Vincenti bija arī iesaistījies komiteja, kas veica sarunas ar Zovastinu par šo vienošanas aspektu, un viens no pirmajiem viņš bija iegādājies divsimt akru lielu kalnu un ieleju platību bijušas Tadžikistanas austrumos.
Cik daudzi jau ir noslēguši darījumus? viņš jautāja.
Pagaidam simt desmit. Dažadas vietas, tomēr vispieprasītākā ir Samarkanda un tas apkārtne.
Tuvāk varas centram. Drīz vien Samarkanda un Taškenta kļus par pasaules finanšu metropolem.
Auto izbrauca no lidostas un uzsaka četrus kilometrus garo ceļu uz pilsētu. vēl viens uzlabojums bus jauna lidosta. Trīs Ligas biedri jau bija sagatavojuši plānus mūsdienīgākā gaisa satiksmes centra izveidei.
Kāpēc jūs esat ieradies? apjautājas Kamils. Telefonsaruna O'Konera kungs nebija parak atsaucīgs.
Paldies, ka paziņojat mums par Zovastinas ceļojumu. Vai ir kāda nojausma, ko viņai vajag Venecija?
Viņa neteica neko, tikai solīja pavisam drīz atgriezties.
Tatad viņa ir Venecija kaut kadas mīklainas darīšanas.
Un, ja viņa uzzinās, ko jūs perināt šeit, mēs visi esam līķi. Atcerieties no viņas mazajiem, nejaukajiem baciļiem nevar paglābties.
Ārlietu ministrs bija jaunas politiķu paaudzes pārstāvis, kura karjera veidojusies Federācijas laika. Un, lai gan Zovastina pirmā bija kļuvusi par premjerministri, viņa noteikti nebija pēdējā šaja amata.
Es protu cīnīties pret šiem baciļiem.
Jaunais vīrietis pasmaidīja. Vai jūs varat viņu novākt, lai beidzot viss ir gala?
Tik atklata valoda Vincenti palika. Tas būtu muļķīgi.
Kas jums padoma?
Kaut kas labaks.
Vai Venēcijas kiga jūs atbalstīs?
Desmit vira padome devusi savu svētību visiem maniem plāniem.
Kamils pasmaidīja. Ne visiem, mans draugs. Es zinu labak. To atentatu sarīkojat jus. Es uzreiz sapratu. Pēc tam jūs pats panācāt, ka tas neizdodas. Ka gan citādi viņa būtu sagatavojusies? Viņš bridi klusēja. Sakiet, vai arī manu dzīvību jūs pirksiet un pārdosiet?
Vai velaties būt viņas pēctecis amata?
Es tomēr gribu dzīvot.
Vincenti paraudzījās pa logu uz plakanajiem jumtiem, zilajiem kupoliem un slaidajiem minaretiem. Samarkanda atradas ieleja starp kalniem. Nakts tumsa apslēpa smogu, kas pārklājā seno zemi ka ar netīru plīvuru. Rūpnīcas, kas kādreiz apgādaja ar precem plašo Padomju Savienību, tagad papildinaja Federācijas nacionālo kopproduktu. Ligas biedri jau bija ieguldījuši miljardus rūpniecības modernizācijā. Un ieguldīs vel. Tāpēc viņam bija jazina droši. Cik ļoti jūs velaties būt premjerministrs?
-Atkarība no apstakļiem. Vai jūsu kiga var to panakt?
Viņas baciļi mani nebiedē. Jums arī nevajadzētu baidīties.
Vai zināt, mans dūšīgais draugs, es esmu pieredzējis tik daudzu ienaidnieku pēkšņu nāvi. Brīnums, ka neviens nav to pamanījis. Bet viņas slimības iedarbojas smalki. It ka būtu negaidīti saasinajusies gripa vai saaukstēšanas.
Lai gan Federācijas varas pārstāvji, to skaita arī Zovastina, ienīda padomju sistēmas mantojumu, viņi bija daudz ko mācījušies no saviem negodīgajiem priekštečiem. Tāpēc Vincenti allaž rūpīgi izvēlējās vārdus, bet neskopojās ar solījumiem. Bez riska neko nevar iegūt.
Revins paraustīja plecus. Tas liesa. Bet dažkart risks ir parak liels.
Vincenti raudzījās uz Samarkandu. Tik sena pilsēta, vēl no piektā gadsimta pirms musu eras. Ēnu pilsēta, Dveseles dārzs, Islama dārgakmens, Pasaules galvaspilsēta. Kristīgas ticības centrs pirms islama un krievu okupācijas. Padomju varas gados Taškenta, kas atradas divsimt kilometrus uz ziemeļaustrumiem, bija izaugusi daudz lielākā un pārticīgākā. Tomēr Samarkanda joprojām bija ši reģiona dvesele.