Pavesta nuncijs izskatijas citādi neka vakar, jo melno garīdznieka tērpu bija nomainījis ar ielas apģērbu. Pavests laikam tiešam ņēmis vera slepenības noteikumu.
Viņa stāvēja milzigaja baznīca ar zelta mozaīku rotātām sienam un griestiem. īstas bizantiešu pārmērībās, it ka ta atrastos Konstantinopole, nevis Itālijā. vīrs galvas slejas pieci pusapaļi kupoli. Vasarsvētku, Svēta Jaņa, Svēta Leonarda, Praviešu kupols, bet viņa pati stāvēja zem Debesbraukšanas kupola. Viņai bija jāpiekrīt, ka prasmīgi izvietotu kvēlspuldžu siltaja gaisma baznīca tiešam izskatijas pēc īstas "zelta bazilikas".
Iespaidīgi, vai ne? jūsmoja Mišeners.
Reliģijas un komercijas kopīgu piiliņu augļi. Venēcijas tirgotāji izlaupīja visu pasauli. Šeit savakts labākais, ko viņi sazaguši.
Vai jūs vienmēr esat tik ciniska?
Padomju vara iemacija, ka pasaule ir skarba.
Bet ka tad jūsu dievi, vai jūs kādreiz tiem pateicaties?
Zovastina pasmaidīja. Šis amerikānis bija ievācis par viņu
ziņas. Iepriekšejas sarunas viņi nebija pieminējuši viņas ticību. Mani dievi ir man tikpat uzticīgi ka jūsējais jums.
mēs ceram, ka jūs varbūt atteiksieties no sava paganisma.
Šis vārds viņai nepatika. Tas bija nievājošs apzīmējums, kas lika saprast, ka ticēt vairākiem dieviem ir sliktāk neka vienam. Viņa tam nepiekrita. Gadsimtu gaita daudzdievību bija atzinušas daudzas pasaules kulturas. Mana ticība man ir nākusi tikai par labu.
Es negribeju teikt, ka ta nav pareiza. mēs tikai varētu piedāvāt jums dažas jaunas iespējas.
Pēc ša vakara viņai katoļu baznīcas palīdzība vairs nebūs vajadzīga. Tomēr viņa ļaus tai nelielos apmēros darboties Federācijā, lai radītu pretspeku radikālajiem musulmaņiem, taču nepieļaus, lai organizacija, kas spējusi saraust un saglabat tik pasakainas bagātības, gūtu nopietnu ietekmi viņas valsti.
Viņa noradīja uz. augsto altari aiz, grezna daudzkrāsaina aizslietņa, kas aizdomīgi līdzinājās ikonostasam. Aiz ta spoži spīdēja gaisma un bija dzirdama rosība.
Viņi gatavojas atvērt sarkofagu. mēs nolēmām atdot plaukstu vai kādu citu pietiekami svarīgu relikviju, ko varēs viegli paņemt.
Zovastina nespēja savaldīties. jūs pats neapjaušat, cik muļķīgi tas viss izklausās?
Mišeners paraustīja plecus. Ja tas iepriecinās ēģiptiešus, kas tur tik ļauns?
Un ka tad ar mirušo neaizskaramību? jūsu reliģija to sludina visu laiku. Un tomēr jūs esat gatavi apgamt kapu, izņemt daļu mirstīgo atlieku un izdāļāt citiem.
Ta ir nepatīkama, bet nepieciešama rīcība.
Šada liekulība viņu kaitinaja. Tas man jūsu baznīca patīk. Elastīga pieeja, kad tas nepieciešams.
Viņa paraudzījās apkārt tukšaja dievnama lielākā daļa kapelu, altāru un nišu grima dziļas ēnas. Abi viņas miesassargi stāvēja tikai dažu metru attaluma. Viņa nopētīja marmora grīdu, kas bija rotata tikpat smalkiem rakstiem ka sienu mozaīkas. Daudzkrasaini ģeometriski ornamenti, dzīvnieku un ziedu motīvi, ka arī nepārprotami nelīdzenumi. Daži uzskatīja, ka tie izveidoti, atdarinot juras viļņus, tomēr drīzāk vainīgi varētu būt vaji pamati.
Viņa atcerejas Ptolemaja vārdus. Un tu, dēkaini, kam ausis skan mana nemirstīga halss pat no lielas tālienes, uzklausi manus vārdus. Dodies uz galvaspilsētu, Aleksandra tēva dibināto, ko gudrie sargā modri.
lai gan Ptolemajs noteikti uzskatīja sevi par gudru, šo miklas daļu bija atrisinajis laiks. Aleksandra Lielā laikā Ēģipte kā faraons valdīja Nektanebo. Kad Aleksandrs vēl bija pusaudzis, valsti iebmkušie persieši izraidīja Nektanebo trimda. Ēģiptieši tajos laikos nešaubīgi ticēja, ka reiz Nektanebo atgriezīsies un padzīs persiešus. Un gandrīz desmit gadus pēc viņa sakaves šis cerības vismaz daļēji piepildījās, kad ieradas Aleksandrs, piespieda persiešus padoties un atstat Ēģipti. Lai godinātu atbnvotaju un padarītu viņa klātbūtni pieņemamaku, ēģiptieši sacereja nostāstus, ka Nektanebo savas valdīšanas sakuma, parģerbies par burvi, aizceļoja uz, Maķedoniju un uzsaka mīlas deku ar Aleksandra mati Olimpiju, tāpēc Aleksandra īstais tevs bija viņš, nevis Filips. Ta, protams, bija tikai pasaciņa, tomēr daudzi tai noticēja un ta tika iekļauta arī Aleksandra biogrāfijā stipri sagrozīta vēsturiska daiļdarba, ko daudzi vēsturnieki kļūdaini uzskata par ticamu. Vēsture liecina, ka pēdējais Ēģiptes faraons Nektanebo savas valdīšanas laika noteica Memfisu par valsts galvaspilsētu, un līdz ar to tiek atminēta viena miklas daļa: Dodies uz galvaspilsētu, Aleksandra tēva dibināto.
Nakamie vārdi ko gudrie sargā modri vēl vairāk apstiprina šo secinājumu.
Nektanebo templi Memfisa bija puslokā izvietotas grieķu gudro un dzejnieku statujas. Centrālā figūra bija Aleksandra apjūsmotais Homērs. vēl tur bija Aristoteļa skolotājs Platons, arī Aristotelis, pie kura savukart bija mācījies Aleksandrs, ka arī citi slaveni grieķi, ar kuriem Aleksandrs bija cieši saistīts. Mūsdienas no šim skulpturam saglabajušies tikai fragmenti, tomēr pietiekami, lai būtu vēstures liecības.
Ptolemajs apglabaja, viņaprat, Aleksandra mirstīgas atliekas Nektanebo templi. Tur tas atradas līdz pat Ptolemaja nāvei, kad viņa dels tas pārvietoja uz ziemeļiem, uz Aleksandriju.
Dodies uz galvaspilsētu, Aleksandra tēva dibināto, ko gudrie sargā modri.
Dodies uz dienvidiem, uz Memfisu un Nektanebo templi.
Viņa atcerējās nākamo miklas rindiņu.
Pieskaries zelta sapņa dziļakai būtībai.
Un pasmaidīja.
43 TORČELLO
Viktors picplaka pie kapnem, ar paceltu roku aizsargajot seju pret neciešamo karstumu, kas plūda augšup pa atvērtajam pirmā stāva durvīm. "Bruņurupucis", ka jau pienakas, bija automātiski uzspradzis, reaģējot uz augsto temperatūru. Rafaelam, protams, nebija nekādu izredžu palikt dzīvam. Grieķu uguns sākotnēja temperatūra bija milzīga, ta spēja daļēji izkausēt metālu un sadedzināt akmeni, bet nakamaja stadijā karstums kļuva vēl lielāks. Cilvēka miesa tam nespēja pretoties. Rafaelu piemeklēs tads liktenis, ko viņš bija lēmis tam vīram Kopenhāgenā, viņš pārvērtīsies pelnos.
Viktors paraudzījās atpakaļ.
Liesmas plosījās desmit pedu attaluma.
Karstums kļuva neizturams.
Viņš steidzas augša.
Sena eka bija celta tādos laikos, kad pirmā stāva griesti vienlaikus kalpoja arī par otra stāva grīdu. Tagad griesti jau dega pilnas liesmās. Viens no "bruņurupuča" eksplozijas nolūkiem bija paplašinat uguns postījumu robežas. Otrā stāva grīdas dēļu čīkstēšana un krakšķešana liecinaja, ka uguns tos strauji aprij. arī trīs vitrīnu un citu apjomīgo eksponātu svars drīz liks grīdai iebrukt, kai gan otraja stāva uguns vēl nebija iekļuvusi, Viktors saprata, ka Šķērsot zaļi bulu neprāts. Par laimi, kāpnes, uz kuram viņš stāvēja, bija būvētas no akmens.
Dažu pedu attaluma bija liels logs ar skatu uz laukumu. Viņš nolēma riskēt, viegliem soļiem pielavijas pie loga, turedamies pie ārsienās, un palūkojas ara,
Kasiopeja ieraudzīja seju loga. Viņa uzreiz nometa loku, satvēra pistoli un divreiz izšāva.
loga stikls saplīsa, un Viktors atlēca atpakaļ uz kapnem. Izvilcis ieroci, viņš gatavojas apšaudei. Viņš bija paspējis pamanīt, ka uzbrucēja ir sieviete. Viņa bija veikli nomainījusi loku ar pistoli.
Pirms viņš paguva izšaut no izdevīgajam augšstava pozīcijām, caur izsista loga dzelzs režģiem ielidoja liesmojoša bulta un ieurbās pretējās sienas apmetuma. Par laimi, šeit "bruņurupucis" nebija izlaistījis degmaisījumu. Briesmas draudēja tikai no divām atstatajam vakuuma pakam viena bija uz grīdas, otra apzagtaja vitrīna.