Nekad tam nepieveršu uzmanību.
Sešdesmit viens un ceturtdaļa, cēlušas par puspunktu. Tas ir tiešam izdevīgs ieguldījums. Es pats pagajušonedeļ nopirku gandrīz piecsimt tūkstošus jaunu akciju. Viņš apmērcēja fazana gabaliņu kūpinātā mozzarella siera mērce. Protams, slepeni.
Benua sejas izteiksme liecinaja, ka viņš ir sapratis mājienu. Kaut kas liels?
kai ka šim Venēcijas kigas biedram patiktu niekoties ar viesnīcām, daudz svangaka viņam tomēr bija īsta peļņa. Tāpēc viņš izvairīgi papurinaja galvu. Artur, tu taču zini, ka noteikumi par iekšejas informācijas neizpaušanu aizliedz man kaut ko teikt. Man pat kauns tava vieta par tadu jautājumu.
Benua pasmaidīja par šo pārmetumu. Saja valsti nav noteikumu par iekšējas informācijās neizpaušanu. Atceries, mēs paši rakstam likumus. Tāpēc klāj vaļa savus plānus.
Nemaz neceri. Viņš palika nelokāms un gaidīja, vai alkatība ka vienmēr ņems virsroku par veselo sapratu.
Kad tev vajadzēs to miljardu vai pusotru?
Vincenti noskaloja kumosu ar vīna malku. Vēlakais, pēc sešdesmit dienam.
Benua šķita apdomajam šo lūgumu. Un kāds būtu aizdevuma termiņš? Protams, tikai pieņemot, ka tas ir iespējams.
Divdesmit četri mēneši.
Miljardu eiro ar procentiem atdosi divu gadu laika?
Vincenti neatbildēja, tikai turpināja est, ļaujot baņķierim pašam izdarīt secinājumus.
Ka jau teicu, tavs uzņēmums ir lielos parados. Apstiprināšanas komitejas negribēs piekrist šadam aizdevumam.
Beidzot Vincenti izteica baņķiera sen gaidītos vārdus. Tu nomainīsi mani Desmit viru padome.
Benua seja parādijas izbrīns. Ka tu to zini? Padomes locekļi tiek nejauši izvēlēti no biedru vidus.
-Gan jau redzesi, Artur, ka nekas nenotiek nejauši. Mans laiks drīz beigsies. Un sāksies tavs divu gadu termiņš.
Vincenti zinaja, ka Benua izmisīgi veļas darboties padome. Un viņam bija vajadzīgi draugi. Tadi, kas būtu viņam pakalpojumu parada. Pagaidam draugi bija četri no tiem pieciem padomes locekļiem, kuru termiņš vēl nebeigsies. Bet tikko viņš bija ieguvis vēl vienu.
Labi, atbildēja Benua. Bet man bus vajadzīgas dažas dienas, lai sadalītu risku vairāku banku starpa.
Vincenti pasmaidīja, nepārtraukdams ēšanu. Protams, Artur. Bet tici man neaizmirsti piezvanīt savam brokerim.
45
Zovastina ieskatijas Louis Vuitton rokaspulkstenī, ko pirms dažiem gadiem valsts vizites laika bija uzdāvinājis Zviedrijas ārlietu ministrs. Šarmants kungs, kurš bija pat uzdrošinājies uzsākt flirtu. Viņa pienācīgi atbildēja uz visiem uzmanības apliecinājumiem, lai gan šis vīrietis viņai bija gluži vienaldzīgs. Tāpat ka pavesta nuncijs Kolins Mišeners, kurš it ka tīši centas viņai krist uz nerviem. Jau krietnu laiku viņa kopā ar monsinjoru bezmērķīgi klīda pa baziliku, droši vien gaidot, kad pie allara tiks pabeigti sagatavošanas darbi.
Kas jums liek strādāt pie pavesta? viņa apjautājas. Iepriekšēja pavesta laika jūs bijāt viņa sekretārs, bet tagad tikai vienkāršs nuncijs.
-Svētais Tēvs labpral pieaicina mani nodarboties ar īpašiem projektiem.
Tādiem ka es?
Viņš pamaja ar galvu. jūs esat ļoti īpaša.
Kāpēc?
jūs esat valsts galva. Kāpēc gan vel?
Šis vīrs bija slīpēts, tāpat ka tas zviedru diplomāts ar franču pulksteni apķērīgs, ar asu pratu, bet skops vārdos. Viņa noradīja uz vienu no masivajiem marmora pīlāriem, kura pamatne ierīkotais akmens sols bija nožogots ar virvi, neļaujot apsēsties. Kas ir tie melnie smērējumi? Viņa bija pamanījusi tādus uz visam kolonnām.
līs pats to kādreiz jautāju, atbildēja Mišeners. Gadsimtiem ilgi uz šiem soliem sēdējuši ticīgie, atbalstot galvu pret marmoru. Akmeni iesukušies tauki no matiem. Grūti iedomāties, cik miljoni galvu vajadzīgi, lai atstatu tādus nospiedumus.
Zovastina apskauda rietumniekus par šadam vēstures niansēm. Diemžēl viņas dzimteni vienmēr plosījuši iebruceji, un allaž centušies iznīcināt iepriekšejo valdīšanas pēdas. Vispirms persieši, tad grieķi, mongoļi, turki, līdz beidzot visļaunakie-krievi. Dažas vēsturiskas ēkas ir saglabajušas, bet tas nespēj sacensties ar šo zelta dievnamu.
Viņi stāvēja pa kreisi no augsta altara, ārpus ikonostasa, abi miesassargi turējās sauciena attaluma. Mišeners noradīja uz mozaīkas grīdu. Vai redzat to sirds veida akmeni?
Viņa pamaja ar galvu. Mazs, neuzkrītošs, gandrīz saplūda ar greznajiem rakstiem, kas apņēma to no visam pusēm.
Agrāk neviens nezinaja, ko tas nozīme. Bet apmēram pirms piecdesmit gadiem, restaurējot grīdu, akmeni izcēla un zem ta atrada mazu lādīti ar sažuvušu cilvēka sirdi. Tā piedereja 1646. gada mirušajam dodžam Frančesko Krico. Viņa ķermenis esot ap glabats Svēta Martino baznīca, bet sirdi ka savas dziļākās būtības simbolu viņš licis apbedīt venēciešu svēta aizbildņa Svētā Marka tuvuma. Mišeners pamaja ar roku uz augsta altāra pusi.
jūs zināt par dziļākus būtības simbolu?
Cilvēka sirdi? Kurš to nezina? Senajos laikos sirdi uzskatīja par cilvēka gudrības, prata un jutu mājokli.
Tieši tāpēc, nosprieda Zovastina, Ptolemajs izvēlējas šādus vārdus: Pieskarizeltu sapņa dziļākai huhbai.
Ļaujiet parādīt vēl kaut ko, mudinaja Mišeners.
Viņi iegāja aiz grezna aizslietņa, ko rotaja daudzkrasaina marmora raksti. Otra puse strādnieki, ceļos nometušies, darbojas zem altara galda, kur bija redzams spoži apgaismots akmens sarkofags. Pašlaik viņi ņēma nost apmēram divus metrus garas un metru augstas dzelzs restes, kas sargaja sarkofaga priekšpusi.
Pamanījis viešņas interesi, Mišeners apstajas. 1835. gada altara galda tika izveidota niša, kur ievietot svēta vira ķermeni. Tur tas atdusējās. Šonakt sarkofāgs tiks atvērts pirmoreiz kopš tiem laikiem. Nuncijs ieskatijas pulksteni. Gandrīz viens. Drīz jau viss bus sagatavots.
Zovastina sekoja apnicīgajam garīdzniekam uz pustumšo dienvidu transeptu bazilikas pretējā puse. Mišeners apstajas pie vēl vienas milzīgas marmora kolonnas.
976. gada baziliku nopostīja ugunsgrēks, viņš stāstīja. pēc tam ta tika atjaunota un iesvetita 1094. gada. Ka jūs jau teicat Samarkanda, šo simt astoņdesmit gadu laika Svēta Marka mirstīgo atlieku atrašanas viela tika aizmirsta. Bet tad 1094. gada 26. jūnija, jaunas bazilikas iesvetišanas mises laika, no šis kolonnas atskanēja dīvainas skaņas. Akmens saka drupt. Kolonna nodrebēja. Vispirms paradijās plauksta, tad roka, un drīz jau viss svēta ķermenis. Ļaudis un priesteri sadruzmejas tam apkārt, arī pats dodžs bija klat, un visi uzskatīja, ka līdz ar Svēta Marka atgriešanos pasaule atkal viss bus kartība.
Zovastinu šis stāsts dnzak uzjautrinaja neka sajusminaja. Esmu dzirdējusi šo leģendu. Brīnums gan, ka svēta ķermenis tik pēkšņi paradijas tieši tad, kad jaunajai baznīcai un dodžam bija nepieciešams venēciešu politiskais un finansialais atbalsts. Svēta aizgadņa brīnumaina atgriešanas! Ta laikam bija varena izrāde. Varu iedomāties, cik rūpīgi to bija iestudējis dodžs vai kāds viltīgs ministrs. Spožs politisks gājiens. Cilvēki par to runa vēl pēc deviņsimt gadiem.
Mišeners tikai nogrozīja galvu. Tik maz ticības.
Es pieveršu visu uzmanību reāliem faktiem.
Viņš noradīja. Tādiem, ka šaja kapa varētu būt Aleksandra Liela mirstīgas atliekas?
Zovastinu kaitinaja viņa neticība. Un ka jūs varat zināt, ka ne? Baznīcai nav ne jausmas, ka līķi Venēcijas tirgotāji nolaupīja Aleksandrija pirms vairak neka tūkstoš gadiem.
l'asakiet, ministres kundze, Kāpēc jūs esat tik pārliecinātā. Viņa raudzījās uz marmora kolonnu, kas balstīja augstos, greznos griestus, un viegli pieskaras tai, nodomadama, cik ticams varētu būt stāsts par svēta vira ķermeņa pēkšņo paradīšanos.