Viņai palika šadas leģendas.
Viņa arī varēja nuncijam kādu paslastit.
Eimenejam bija uzticēts grūts uzdevums. Viņam ka Aleksandra personiskajam sekretaram bija jāparūpējas par valdnieka apglabašanu līdzas Hefaistionam. Kopš valdnieka nāves bija pagājuši trīs mēneši, un viņa mumificetais ķermenis joprojām gulēja pili. Vairakums pārējo tuvāko līdzgaitnieku jau sen bija atstajuši Babilonu, lai dotos pārņemt savas pārvaldamas impērijas daļas. Atrast apmainīšanai piemērotu līķi izrādījās grūti, taču ārpus pilsētas, kāda netala ciemata Eimenejs pamanīja kādu pēc vecuma, izskata un auguma Aleksandram līdzīgu vīru. Viņš to noindēja, un viens no ēģiptiešu balzametajiem, kam bija piesolīta dasna samaksa, mumificeja svešinieka ķermeni. Pēc tam balzametajs atstāja pilsētu, bet viens no Eimeneju diviem līdzdalībniekiem nogalinaja viņu. Līķi tika apmainīti vasaras negaisa laika, spēcīga lietusgāze. Kad abi ķermeņi bija ieģerbti zelta tērpos, rotāti ar zelta kroņiem un ietīti zeltu hķuutu, tos nebiju iespējums atšķirt. Eimenejs vairukus mēnešus slēpa Aleksandru mūmiju, līdz karaliska bēru procesija ur svešinieku līķi utstuja Babilonu un devus uz Grieķiju. Tad ]'ilsetu iegrima aizmirstība, no kurus tu arī neutguvas. Eimenejum ur abiem līdzdalībniekiem netruucēti izdevus tikt projām, aizvedot sev Ildzi uz ziemeļiem Aleksandru mirstīgus atliekas, lai piepildītu valdnieka pēdējo vēlēšanos.
Mišeners brīnījās: Tad jau šeit apglabatais varbūt tomēr nav Aleksandra ķermenis?
Neatceros, ka būtu solījusi izskaidrot visu.
Viņš pasmaidīja. Ne, ministres kundze. Nesolījāt. Bet jāatzīstas, ka man patika jūsu stāsts.
-Tikpat aizraujošs ka jūsu pasaka par kolonnu.
Viņš pamaja ar galvu. Droši vien ticamības ziņa tie ir lidzigi.
Tam Zovastina īsti nepiekrita. Viņas stāsts bija ņemts no molekulārā līmeņa manuskripta, kas atklats ar rentgena analīzi, gadsimtiem ilgi bijis apslēpts cilvēka acīm, līdz mūsdienu tehnoloģijas spējušas to celt gaisma. Tā nebija nekāda pasaciņa. Aleksandrs Lielais netika apglabats Lģiptē. Viņš bija aizvests kaut kur citur, un pirmais grieķu faraons l'tolemajs uzzinaja, uz kurieni. Varbūt desmit metru attaluma guļoša mūmija beidzot pavēstīs patiesību.
Pie ikonostasa paradijas kāds vīrs un teica Mišeneram: mēs esam gatavi.
Nuncijs pamaja ar galvu, tad aicināja Zovastinu iet pa priekšu. Šķiet, pienācis laiks pārliecināties, kura leģenda ir patiesa.
46
Viktors raudzījās, ka sieviete uzkāpj no kajītes uz klāja laivas vidu, visu laiku turēdama viņu uz. grauda.
Ka patika ugunsgrēks? viņa apjautājās.
Ieslēdzis neitrālo ātrumu, viņš spēra soli pretī sievietei. Dulla mātīte, es tev paradīšu…
Viņa pacēla ieroci. Droši. Uz. priekšu.
Sievietes acis zvēroja naids. jūs spējat tik viegli nogalināt.
-Jūs arī.
Ko tad es nogalināju?
Varbūt tas bijāt jus. Varbūt kāds cits no jūsu Svētas vienības. Pirms diviem menešiem. Samarkanda. Eli Lunds. Viņa maju nodedzināja līdz pamatiem ar jūsu grieķu uguni.
Viktors atcerejas šo uzdevumu. To viņš paveica pats savam rokam pēc Zovastinas rīkojuma. jūs esat ta sieviete no Kopenhāgenas. Es jūs redzēju muzeja, pēc tam pie mājas.
Kur jūs mēģinājāt mus nogalinat.
jūs ar draugiem paši uzprasījāties.
Kas jums ir zināms par Eli nāvi? jūs esat Zovastinas Svētās vienības vaditajs.
Ka jūs to zināt? Tad viņš attapas. Monēta, ko es apskatīju laja māja. Pirkstu nospiedumi.
-Gudrinieks.
Sievieti laikam nomocīja kadas sapigas atmiņas, tāpēc Viktors nolēma uzkurināt šis liesmas vēl vairak. Eli tika noslepkavots.
-Jūs to izdarijat?
Viņš pamanīja sievietei par plecu pārmestu loku un ar rāvējslēdzēju aizvilktu bultu maku. Viņa skaidri paradīja savu cietsirdību, aizbultējot muzeja durvis un iešaujot pa logu degošas bultas. Tāpēc labak viņu parak neizaicinat.
Es tur biju.
Kāpēc Zovastina lika viņu nogalinat?
Laiva šūpojās neredzamajos viļņos, un viņš juta, ka vējš to nes uz. priekšu. Vienīgais apgaismojums bija instrumentu paneļa blavais spīdums.
-Jus, jūsu draugi, tas 1,1i jūs visi bažat degunu, kur nevajag.
Tagad gan jūsu paša degunam draud briesmas. Es ierados nogalinat jūs abus. Viens jau gatavs. jūsu karta.
Un ko jūs no ta iegūsiet?
prieku, noskatoties jūsu nāve.
Viņa pacēla ieroci.
Un izšāva.
Malone ieslēdza laivai neitrālo pārnesumu. Vai dzirdēji?
Stefānija arī klausijas. Tāds ka pistoles šāviens. Tuvuma.
Noliecies sāņus gar vējstiklu, viņš ieraudzīja, ka ugunsgrēks Torčello, apmēram jūdzes attālumā, uzliesmojis ar jaunu spēku. Laiks šeit mainijas diezgan ātri migla bija izklīdusi un redzamība nedaudz uzlabojas. Visapkārt dažādos virzienos slīdēja laivu gaismas.
Viņš atkal uzmanīgi ieklausījās.
Nekā.
Viņš no jauna iedarbinaja motorus.
Kasiopeja nomērķēja un iešava starpsiena, dažu collu attālumā no Viktora kājas. Eli nevienam nevelēja ļaunu. Kāpēc Zovastinai vajadzēja viņu nogalinat? Viņa joprojām turēja Viktoru uz grauda. Kāpēc? Viņa tikai ar pulem, caur sakostiem zobiem spēja izteikt šos vārdus, dnzak lūdzoši neka paveļoši.
-Zovastina ir ļoti mērķtiecīga sieviete. jūsu Eli viņai traucēja.
Viņš bija vēsturnieks. Ka viņš varēja būt bīstams? Cik drausmīgi bija runai par mīļoto cilvēku pagātnes forma.
Ūdens klusi skalojas gar zemu iegrimušo laivas korpusu, kas joprojām šūpojas vēja.
-Jus būtu pārsteigtā, ja uzzinātu, cik viegli viņa novāc cilvēkus.
Šada izvairīšanas no atbildes vēl vairak aizkaitināja Kasiopeju. Stūrējiet taču to sasodīto laivu! Viņa vēroja vīrieti no laivas preteja borta. Saciet braukt, leni un mierīgi.
Uz kurieni?
Uz Svēta Marka laukumu.
Viktors pagriezās un iedarbināja droseli, bet tad strauji sagrieza laivu pa kreisi, liekot klajam zem kājam sašūpoties. Izmantojot apjukuma bridi, kad sieviete pulējās saglabat līdzsvaru, Viktors metas viņai virsu.
Viktors zinaja, ka sieviete janogalina. Viņa bija lieciniece parak daudzam neveiksmēm ja tas viss naks gaisma, viņš neglābjami zaudēs Zovastinas uzticību.
Nemaz nerunājot par to, kas notika ar Rafaelu.
Ar kreiso roku pieķeries pie pakaļgala kabīnes durvju augšmalas, viņš iešūpojas un ies pora ar zabakiem pa sievietes rokam.
Viņa atvairīja triecienu un krita uz priekšu.
Cīniņa laukums bija tikai paris metru plats. Abas puses laivai bija izkapšanas atveres. Motoriem kaucot, bez. vadības atstata laiva šūpojās viļņos. Šļakatas gāzās pari vējstiklam. Joprojām turēdama roka ieroci, sieviete īsti nespēja atgul līdzsvaru.
Viņš atvēzējas un trapija ar delnu pa sievietes žokli. Viņa gāzās atpakaļ un atsitas pret kaut ko ar pakausi. Izmantojot šo bridi, Viktors atkal pagrieza stūri un samazinaja motora apgriezienus. Viņš raizējas par viltīgajiem sēkļiem un ūdenszāļu cilpām. Pa kreisi vīdēja ugunsgrēka apgaismota Torčello sala. Laiva viļņos sašūpojas, un sieviete pieskārās sasistajai galvai.
Viņš nolēma atstat visu dabas spēku ziņa.
Un parmeta sievieti par bortu.
47
Aizgājusi otra pusē ikonostasam, Zovastina nonaca prezbiterija un ieraudzīja bazilikas vareno baldahīnu. Četras smalkiem griezumiem rotātās alabastra kolonnas balstīja masīvu zaļa marmora bloku ar krustveida velvēm. Aizmugure baldahīna ietvara mirdzēja slavena l'ala tJ'Oro ar zeltu, dārgakmeņiem un emalju bagatigi rotāta altarglezna.