Es sadarbojos ar viņu jau daudzus gadus. Ne reizi neesmu sajutis ne mazakas simpātijās pret viņu vai no viņas puses. Ka jums tas izdevās?
Šo jautājumu daudzreiz esmu uzdevusi pati sev.
Viņš parlaida skatienu istabai. Ta bija iekārtota dārgi un eleganti, tāpat ka visa māja. jūs dzīvojat grezni.
kāds no ta labums?
Un tomēr, kad saslimat, kad uzzinājāt par HIV, jūs atgriežaties pie viņas. pēc vairakiem prombūtnes gadiem.
-Jus par mani daudz zināt.
-Ja jau spējāt atgriezties, tad droši vien kaut ko pret viņu jutāt.
Kanna atlaidas spilvenos. Sava ziņa viņa tomēr ir muļķe.
Vincenti uzmanīgi ieklausijas.
Viņa iztēlojas sevi par Ahilleju, bet mani par Patroklu. Vai vēl Ļaunak viņa iedomājās, ka ir Aleksandrs, bet es Hefaistions. Esmu dzirdējusi šos stāstus neskaitāmas reizes. Vai zināt "Iliadu"?
Viņš papurināja galvu.
Ahillejs jutas vainīgs Patrokla nāve. Viņš Java mīļotajam vest kareivjus kauja, izliekoties par viņu. Aleksandrs Lielais mocījās vainas apziņa, kad nomira Hēfaistions.
jūs labi zināt literatūra un vēsturi.
Neko es nezinu, līkai esmu klausījusies viņas tergašanu.
Kā izpaužas viņas muļķība?
Viņa grib glābt mani, bet nespēj to pateikt. Viņa nāk šurp, raugas uz mani, lasa morāli, pat uzbruk, tomēr visu laiku pūlas mani izglābt. Tāpēc arī es atgriezos, jo zināju, ka viņa ir vaja un nespes mani atraidīt.
Tomēr jūs acīmredzot ienīstat viņu.
Lai kas arī jūs butu, varat man ticēt, ka šada situācijā nav lielas izvēlēs.
jūs tik atklati runājāt ar svešinieku.
Man nav, ko slēpt un no ka baidīties. Mana dzīve ir gandrīz gala.
-Jus esat padevusies?
It ka man būtu izvēle.
Vincenti nolēma mēģināt izdibināt vēl kaut ko. Zovastina pašlaik ir Venecija. Kaut ko meklē. Vai jūs to zināt?
Tas mani nepārsteidz. Viņa taču ir ceļa varone, kas īsteno dižus mērķus. Es esmu varga mīlētāja. mēs nedrīkstam neko jautat varoņiem vai apšaubīt tos, mums tikai jāņem par labu viss, ko tie piedāvā.
jūs esat uzklausījusi daudz muļķīgu runu.
Kanna paraustīja plecus. Viņa iztēlojas sevi par manu glābēju, un es neiebilstu. Kāpēc gan? Turklāt viņas spīdzināšana man ir vienīgais prieks. Izvēlēs iespējas dzīve un visas tas stulbibas.
Dažkart dzīve viss mainas.
Viņš redzeja sievietes acis mostamies interesi.
Kur ir sargi?
Miruši.
Un mana kopēja?
Viņai nekas nekait. Man šķiet, ka viņa patiesi jut jums līdzi.
Kanna viegli pamaja ar galvu. Ja.
Savos ziedu laikos viņa droši vien bija īsta liktenīga skaistule, kas spēja savaldzina! gan vīriešus, gan sievietes. Nav grūti iedomāties, kas viņa piesaistīja Zovastinu. Tomēr tikpat viegli varēja saprast arī to, kas abas sievietes sanaidoja. Viņas abas bija alfas tipa personības. Pieradušas būt noteicējas.
Es jūs vēroju jau kādu laiku, viņš paziņoja.
Nav neka daudz ko redzēt.
Sakiet, ko jūs velētos vairak par visu pasaulē?
Slimības sagrauzta vajniece gluži nopietni apdomaja šo jautājumu. Viņš skaidri nojauta, ka viņas prata top atbilde. Viņš jau iepriekš bija redzejis šadu apņēmību tikpat dnima likteņa piemekletos cilvēkos, kuri bija ar mieru ķerties pie visniecīgākās cenbas, jo ne zinātne, ne reliģija vairs nespēja viņus glābt.
Tikai brīnums.
Tāpēc viņš nebija vilies, kad sieviete ievilka elpu un vārgi izdvesa atbildi.
-DzĪvot.
50 VENĒCIJA
Viktors paskrēja garam spoži apgaismotajai bazilikas rietumu ieejai. Augstu vīrs galvas pats Svētais Marks stāvēja sardze melnaja nakts tumsa uz zelta lauvas ar izplestiem spārniem. Pa kreisi no viņa pletās laukuma centrālā daļa, kur aiz nožogojuma rosījās liels skaits policistu. Bija sapulcējušies ziņkārīgie, un no ļaužu sarunu fragmentiem varēja noprast, ka šeit notikusi apšaude. Apmetis pūlim likumu, Viktors devas uz baznīcas ziemeļu ieeju, ka bija likusi Zovastina.
Loka šāvējas paradīšanas bija viņu izsitusi no līdzsvara. Viņai vajadzēja iet bojā jau Dānija. Un, ja viņa vēl bija dzīva, tad droši vien arī abi līdzzinātāji slaigaja apkarl sveiki un veseli. Situācijā izvērtas bīstama. Vajadzēja mazliet ilgāk uzkavēties lagūna un pārliecināties, ka sieviete noslīkst, taču Zovastina gaidīja un viņš nedrīkstēja kavēties.
Viņu mocīja atmiņas par Rafaela nāvi.
Zovastina, protams, par to nebēdās, viņa tikai gribēs zināt, vai šis negadījums neizraisīs aizdomas. Bet ka gan? Līķis netiks atrasts. Tikai kaulu atliekas un pelni.
Tapai ka toreiz, kad nodega Eli Lunda māja.
Jūs gribat mani nogalinat? brīnījās Eli. Ko es esmu izdarījis? lebrucejs pacēla ieroci. Ka es varu kādu apdraudēt?
Viktors klausijas, paslepies blakus istaba.
Kāpēc jūs neatbildat? Eli jau satrauktak iejautājās.
Es te neesmu nācis runāt, atteica svešinieks.
Tikai nošaut mani?
Es daru to, ko man liek.
Pat nezinot, kāpēc?
Man vienalga.
Istaba iestājās klusums.
?.el, ka tik daudz ko nepaspēju izdārd, Eli beidzot ierunājās. Viņš bija neparasti mierīgs, tikai noskumis, it ka samierinājies ar likteni. Es vienmēr domāju, ka mani kapa novedis slimība.
Viktors ieklausijas uzinanigak.
jūs esat inficēts? svešinieks neticīgi iejautājās. jūs neizskatāties slims.
Nav jau arī jāizskatās. Tomēr slimība tepat vien ir.
Viktors dzirdēja, kā noklikšķ ieroča slīdnis.
Slavēdams ārpuse, viņš vēroja, ka nodeg māja. Samarkandas trūcīgie ugunsdzēsēju spēki neko daudz nespēja darīt. Drīz sienas sabruka, un grieķu uguns aprija visu līdz pēdējam.
Tagad viņš zinaja vēl kaut ko.
Sievietei no Kopenhāgenas Hli Lunds bija ļoti dārgs, un viņa gribēja atriebt ta nāvi.
Apgājis apkārt bazilikai, viņš ieraudzīja ziemeļu portālu. Atvērto bronzas durvju iekšpuse dežureja kāds virs.
Viktors izmeta no galvas liekas domas.
Premjerministre grib viņu redzēt lietišķu un savaldīgu.
Zovastina pasniedza Mišeneram parakstīto konkordatu. Tagad atstajiet mani vienu uz. trīsdesmit minūtēm.
Pavesta nuncijs pamaja, un visi priesteri izgaja no prezbitērija.
-Jus vēl nomelosiet, ka izdanjat tadu spiedienu uz mani, viņa stingri piebilda.
Gan jau redzesiet, ka Svētais Tēvs no jums nebaidās.
Cik liela armija ir jūsu pavestam?
To ir jautājuši daudzi. Taču armijas nebija vajadzīgas, lai nospiestu uz ceļiem komunismu. Jānis Pavils Otrais labi lika gala pats.
Un arī pašreizējais pavests ir tikpat viltīgs?
Izaiciniet viņu un pārliecināsieties pati.
Mišeners pagriežas, izgaja caur ikonostasu un devas pa jomu uz bazilikas galvenas ieejas pusi. Es atgriezīšos pēc pusstundas, tumsa atskanēja viņa balss.
Viņa redzēja puskrēsla tuvojamies Viktoru. Kad viņš pagaja garam Mišeneram, garīdznieks sveicinaja viņu ar galvas mājienu. Abi parejie Zovastinas miesassargi stāvēja netālu.
Viktors ienāca prezbiterija. Viņa drēbes bija slapjas un netīras, seja notraipīta ar sodrējiem.
Zovastinai bija tikai viens jautājums: Vai dabūji?
Viktors pasniedza viņai ziloņu medaljonu.
Ka tev šķiet? viņa jautāja.
Izskatas īsts, bet man nebija laika parbaudit.
Viņa ielika monētu kabata. Vēlāk.
Desmit metru attaluma gaidīja atvērtais sarkofags.
Tagad tas bija vissvangakais.
Malone pēdējais izlēca no laivas betonetaja piestātne. Viņi bija atgriezušies centra, slavena Svēta Marka laukuma lagūnas krastmala. Vilnīši sitas pret stabiem un šūpoja piestātne pietauvotas gondolas. Laukuma joprojām bija daudz policistu, bet ziņkārīgo pat vairak neka pirms stundas.