Stefānija noradīja uz Kasiopeju, kas jau spraucas cauri pūlim pie ielu tirgotāju kioskiem uz bazilikas pusi, joprojām ar loku un bultām pleca. Mūsu Pokahontu vajadzētu turēt saite.
Malones kungs!
Viņš burzma pamanīja tuvojamies vīrieti krietni pari četrdesmit, platas bikses, krekla ar garam piedurknēm un kokvilnas jaka. Laikam arī Kasiopeja dzirdēja viņa saucienu, jo viņa apstajas un devas atpakaļ pie Malones un Stefānijas.
Es esmu monsinjors Kolins Mišeners, vīrietis pienācis paziņoja.
-Jus neizskatāties pēc garīdznieka.
-Šovakar ne. Bet man lika sagaidīt jus, un jaatzist, ka apraksts bija pat ļoti trāpīgs. Slaida, gariem matiem, kopa ar vēl vienu vecāku sievieti.
Ka, ludzu? iejaucas Stefānija.
Mišeners pasmaidīja. Mani jau bndinaja, ka jums nepatīk runas par jūsu gadiem.
Un kas jums to visu teica? Malone gribēja zināt.
Edvīns Deiviss, paskaidroja Stefānija. Viņš pieminēja kādu nevainojamu ziņu avotu. Tas droši vien esat jus?
Es Edvīnu pazīstu jau sen.
Kasiopeja noradīja uz baznīcas pusi. Vai bazilika iegāja vēl kāds vīrietis? Maza auguma, spēcīgs, ģērbies džinsos?
Priesteris pamaja ar galvu. Viņš ir tur. Kopa ar ministri Zovastinu. Viņa vārds ir Viktors Tomass, Zovastinas personiskās apsardzes priekšnieks.
jūs esat labi informēts, secinaja Malone.
Es teiktu, ka īstais zinātājs ir Edvīns. Tomēr vienu viņš man nevareja paskaidrot Kāpēc jums ir tik neparasts vārds Kotons?
Garš stāsts. Pašlaik mums jātiek iekša bazilika. Un jūs noteikti zināt, Kāpēc.
Mišeners aicinaja viņus paiet talak no gajeju plūsmas, aiz ielu tirgotāju stendiem. Vakar mēs kaut ko uzzinājām par ministri Zovastinu un paziņojām to Vašingtonai. Viņa vēlējas ieskatīties Svēta Marka kapa, tāpēc Svētais Tēvs nodomaja, ka varbūt arī amerikaņi gribēs tur iemest aci.
Vai varam iet? taujaja Kasiopeja.
jūs gan esat nepacietīga, atbildēja Mišeners.
Es tikai gribu iet.
Jums ir loks un bultas.
jūs gan esat vengs.
Nepieveršot uzmanību šim dzelienam, Mišeners jautāja Malonem: Vai var izcelties sadursme?
Neka ļaunaka par visu iepriekšējo.
Mišeners noradīja uz laukumu. Šeit lika nogalinals cilvēks.
bet Torčello nodega muzejs, piebilda Malone, bet tad viņam kabata saka vibrēt mobilais tālrunis.
Izņēmis to, viņš ieskatijas ekrana: Atkal Henriks, un atbildēja: Nebija prātīgi sūtīt viņai loku un bultas.
Man nebija citas izvēles, klausule atsaucas Torvaldsens. Vai viņa ir kopa ar tevi?
-Ak, ja.
Viņš pasniedza tālruni Kasiopejai, un viņa ar to pagaja talak.
Kasiopeja cieši satvēra tālruni drebošaja roka.
Klausies uzmanīgi, pavēlēja Torvaldsens. Tas tev noteikti jāzina.
īsts haoss, dusmojas Malone.
Un ar katru bridi kļūst arvien jaunak, atbildēja Stefānija.
Viņi vēroja Kasiopeju, kas stāvēja ar mugum pret viņiem, cieši
piespiedusi tālruni pie auss.
Viņa ir ka sajukusi, viņš paziņoja.
Katrs no mums kādreiz ir to pārdzīvojis.
Viņš pasmaidīja, apjaušot šo vardu patiesumu.
Kasiopeja beidza sarunu, atgriezās un pasniedza Malonem tālruni.
Saņēmi kaujas pavēli? viņš apjautājas.
Apmēram.
Malone pieversas Mišeneram. Tagad jūs redzat, ar ko man jāstrādā, tāpēc ceru, ka pastaslisiet kaut ko noderīgu.
Zovastina un Viktors ir bazilikas prezbiterija.
Tas man der.
Bet man ir japaruna ar jums divala, Mišeners paziņoja Stefanijai. Edvīns lūdza nodot jums kādu informāciju.
Es labak ietu līdzi viņiem.
Viņš teica, ka tas ir ļoti svarīgi.
Paruna vien, ieteica Malone. mēs tiksim gala.
Zovastina piegāja pie altara galda un noliecas.
Viens no priesteriem bija atstajis uz grīdas dienasgaismas lampu. Sieviete pamaja Viktoram, liekot notupties viņai līdzas. Aizsūti tos abus vīrus apstaigai baznīcu. Lai noteikti uziet arī augša. Es gribu pārliecināties, ka neviens mus nenovēro.
Viktors izrīkoja sargus un atgriezās.
Viņa pacēla gaismekli un, aizturējusi elpu, iespidinaja gaismu akmens sarkofaga iekšiene. Šo bridi viņa bija iztēlojusies jau kopš tiem laikiem, kad Eli Lunds paslaslija par šo iespējamību. Vai šis bija viltvarža līķis? Vai Ptolemajs atstaja kādu noradi par Aleksandra īsto atdusas vietu? Taja vieta, talu kalnos, kur skiti mācīja Aleksandram dzīves gudrības. Dzīvība ka zaļu dzēriens. Viņa atcerejas, ko Aleksandra galma vēsturnieks rakstīja viena no Eli atklatajiem manuskriptiem, šim vīram bija ta pietūcis kakls, ka viņš gandrīz neko nespēja norit, it ka rīkle būtu sabazti akmeņi, bet ar katru izelpu no mutes šļacas ārā šķidrums. Ķermeni klāja augoņi. Visi viņa locekļi bija zaudējuši pēdējos spēkus. Katrs elpas vilciens sagādāja mokas. Un tomēr zāles viņu izdziedeja viena diena. Viņas bioloģijas laboratorijas zinātnieki domaja, ka šie simptomi liecina par vīrusu infekciju. Vai iespējams, ka daba, kas radījusi tik daudz bīstamu slimību, sagadajusi arī iespēju tas apturēt?
Taču akmens zarka nebija mumificētu mirstīgo atlieku.
Tur bija plana koka kaste, pusmetru gara un plata, grezni izrotātā, ar diviem misiņa rokturiem. Vilšanas aizžņaudza elpu. Lai to neizrādītu, viņa pavēlēja: Izņem to.
Viktors pasniedzās zem pacelta akmens vaka, izņēma grezno lādīti un nolika to uz marmora grīdas.
Ko viņa bija gaidījusi? Katra no šim mūmijam bulu vismaz divtūkstoš gadus veca. Tiesa gan, ēģiptiešu balzametaji savu darbu prata labi, un arī vēl vecākās mūmijas bija saglabājušās līdz mūsdienām. Taču tas bija gadsimtiem ilgi netraucēti gulējušas savas kapenes, nevis parvadatas apkārt pasaulei, laiku pa laikam pazūdot pat uz simtiem gadu. Hli kunds bija pārliecināts, ka Ptolemaja mikla ir autentiska. Tikpat pārliecināts viņš bija arī par to, ka venēcieši 828. gada aizveda no Aleksandrijas kāda nezināmā cilvēka mirstīgas atliekas, kas varbut simt gadus bija nogulējušas mauzolejā, godātās un pielūgtas ka Aleksandram Lielajam piederošas.
Atver to!
Viktors atbīdīja bultas un nocēla vaku. Lādītes iekšpuse bija izklātā ar izbalējušu sarkanu samtu. Laika zoba sagrauztais audums bija sakrokots arī kastes vidu. Zovastina uzmanīgi pacēla to un ieraudzīja zobus, lāpstiņās kaulu, gūžas kaulu, galvaskausa atliekas un pelnus.
Viņa aizvēra acis.
Ko tad jūs cerējāt ieraudzīt? iejautājās kāda sveša balss.
51 SAMARKANDA
Vincenti apdomāja Karinas Valdes atbildi, tad jautāja: Ko jūs būtu ar mieru darīt, lai atkal varētu dzīvot?
Neko daudz es nespēju. Paskatieties uz mani. Turklāt es nemaz nezinu jūsu vardu.
Visu mužu vērpusi intrigas, ši sieviete pat tagad bija uz kaut ko spējīga.
Enriko Vincenti.
Itālietis? jūs neizskatāties pēc tada.
Man šis vārds iepatikas.
Karina pasmaidīja. Enriko Vincenti, man šķiet, ka mums ir daudz kopīga.
Viņš piekrita. Viņam bija divi vardi, daudz interešu, bet tikai viens mērķis. Ko jūs zināt par HIV?
Tikai to, ka tas mani nogalina.
Vai jūs zinājāt, ka tas pastav daba jau miljoniem gadu? Gluži neticami, ņemot vera, ka tas pat nav dzīvs. Tikai ribonuklcinskabe RNS proteīna aizsargapvalka.
jūs esat zinātnieks, vai?
Vispār esmu gan. Vai jūs zinājāt, ka HIV nav šunu struktūras? Tas nespēj radīt ne mazako enerģiju. Vienīga dzīva organisma pazīme, ko tas izrada, ir spēja vairoties. Taču arī tam ir nepieciešams nesataja ģenētiskais materials.