tāda ka es?
Diemžēl ja. Ir ap tūkstoti zināmu vīrusu. Katru dienu tiek atklati arvien jauni. Apmēram puse no tiem dzīvo augos, parejie dzīvniekos. HIV mitinās dzīvniekos, bet citādi tas ir tiešam unikāls.
Sievietes novārgusī seja pauda neizpratni. Vai tad jūs nemaz negribat zināt, kas tieši jūs nomoka?
Vai nav vienalga?
Vispār nav gan.
Nu tad turpiniet, mans jaunais draugs, kas nezin Kāpēc ieradies šeit.
Sada attieksme Vincenti patika. HIV izceļas ar to, ka tas spēj nomainīt citas šūnas ģenetisko struktūru ar savu. Tāpēc to sauc par retrovīrusu. Tas pieķeras šūnai un pārveido to par savu kopiju. Tas ir ka laupītajs, kas nolaupa šūnām to identitāti. Viņš uz bridi apklusa, lai ļautu sievietei aptvert šo salīdzinājumu. Divsimt tukstošu 1IIV šunu sakopojumu nevar saskatīt ar neapbruņotu aci. Tas ir ļoti izturīgs, gandrīz neiznīcināms, taču izdzīvošanai tam ir nepieciešams precīzs proteīnu, saļu un cukuru maisījums, turklāt vissvarigakais ir noteikts pl L Parak maz vienas sastavdaļas, parak daudz citas un… viņš uzsita gaisa knipi, tas mirst.
Un šeit sakas mana loma, vai ne?
Ja gan. Siltasiņu zīdītāji. To ķermeņi ir ideāli piemeroti IIIV nēsāšanai. Smadzeņu audi, smadzeņu un mugurkaula šķidrums, kaulu smadzenes, mātes piens, kakla skriemeļu šūnas, seklas šķidrums, gļotādās, vaginas izdalījumi visur ir HIV piemērota vide. Taču visvairak tas ir iecienījis asinis un limfu. Šis vīruss vienkārši grib izdzīvot tāpat ka jūs, Valdes jaunkundze.
Vincenti ieskatijas pulksteni uz naktsgaldiņa. O'Koners ar abiem pārejiem vīriem ārpusē stāvēja sardzē. Viņš bija izvēlējies šo maju ka drošāko sarunas vietu, jo šeit neviens viņus netraucēs. Kamils Revins bija pastastijis, ka sargi šeit mainas vienreiz nedēļa. Tie visi bija Svētas vienības dalībnieki, tāpēc neviens cits mājai nepievērsa uzmanību. vēl viens Zovastinas apsēstības piemērs.
Pats interesantākais ir tas, viņš turpinaja, ka HIV šūnām it ka nemaz nevajadzētu izdzīvot jūsu organisma. Asinsrite cirkulē parak daudz šunu, kas cinas pret infekcijām. Taču šis vīruss ir apguvis partizānu kara taktiku mikroskopiska līmeni un spēlē paslēpes ar baltajiem asinsķermenīšiem. Tas iemanījies patverties tadas vietas, kur to nemeklēs.
Ieturejis dramatisku pauzi, viņš paskaidroja: Limfmezglos. Zirņa lieluma mezgliņos, kas izkaisīti pa visu ķermeni. Tie darbojas ka filtri, kas uztver iebrucējus, lai baltie asinsķermenīši varētu tos iznicināt. Šie mezgliņi ir imunsistemas drošākie cietokšņi, it ka visnepiemerotaka slēptuvē retrovīrusiem, taču HIV iemanījies tos iZmantot, liesam apbrīnojami. Tas iemācījies kopēt proteīna apvalku, ko imunsistema dabiski veido limfmezglos. Tāpēc tas var slēpties, inuinsistemas nemanīts, tieši tas acu priekša, pārveidojot limfmezglu šūnas no infekciju apkarošanas centriem par saviem dublikātiem. Tas notiek gadiem ilgi, līdz beidzot mezgliņi pietūkst, pēc tam sairst, piepludinot asinsriti ar HIV. Tāpēc arī paiet tik ilgs laiks no inficēšanas brīža līdz vīrusa atklāšanai asinis.
Ilgajos zinātniskā darba gados viņš bija izkopis analītisku domašanu. Taču tagad viņš bija globālā mēroga uzņēmējs, manipulators līdzīgi Karinai Valdei un pašreiz gatavojas veikt savu izcilāko manipulāciju.
Vai zināt, kas ir vēl apbrinojamak? viņš turpinaja. Katra 111V šūnas kopija ir individuālā. Tāpēc, kad limfmezgli sabrūk, viena iebrucēja vieta ir miljardiem dažadu iebrucēju, visdažādākie retrovirusa paveidi, kas joņo cilvēka asinsrite. Imunsistema reaģe ka pienakas, taču ta ir spiesta veidot arvien jaunus un citādus baltos asinsķermenīšus cīņai pret katru paveidu. Bet tas nav iespējams. Turklāt visļaunākais ir tas, ka visi dažadie retrovirusa paveidi spēj iznicināt jebkura veida baltos asinsķermenīšus. Izredzes ir miljards pret vienu un iznākums neizbēgams jūs tam esat dzīvs pierādījums.
Bet jūs taču nenācāt tikai nolasīt lekciju.
Es ierados, lai uzzinātu, vai velaties dzīvot.
-Ja vien jūs neesat eņģelis vai pats Dievs, tas nav iespējams.
Bet ir kāda viltība. HIV pats nevar nevienu nogalinat. Tas atņem cilvēkam spēju pretoties, kad ta asinsrite nonāk kāds cits vīruss, baktērija, sēnīte vai parazīts un grib tur ieperināties. Parak maz balto asinsķermenīšu, lai attīrītu asins plusmu. Tāpēc vienīgais jautājums ir kāda infekcija jūs nonāvēs?
Varbūt tinieties projām un ļaujiet man mierīgi nomirt.
Karina Valde bija noskaitusies, tomēr saruna ar viņu atmodi-
naja Vincenti godkārīgos sapņus. Viņš iztēlojas, ka stasta par savu atklajumu žurnālistiem, kas alkatīgi tver katru vardu, ka vienas dienas laika viņš kļūst par pasaules mēroga slavenību. Iedomājās grāmatu izdošanas līgumus, filmēšanas tiesības, aicinājumus uzstāties ar lekcijām, balvas. Noteikti Alberta kaskera prēmiju. Nacionalo Zinātnes medaļu. Varbūt pat Nobela prēmiju. Kāpēc ne?
Bet tas viss atkarīgs no lēmuma, kas viņam tagad jāpieņem.
Viņš noraudzījas uz sažuvušo cilvcka miesas čaulu, kura tikai acis vēl vidēja dzīvība.
Tad pasniedzās pēc sistēmas atvere iedurtas šļirces adatas.
Kas tas? jautāja Karina, ieraugot caurspīdīgo šķidrumu šļirce.
Viņš neatbildēja.
Ko jūs darat?
Viņš nospieda virzuli un ielaida šļirces saturu intravenozajā sistēma.
Sieviete meģinaja piecelties, taču nepietika spēka. Viņa atkrila spilvenos, šausmas ieplestam acīm. Vincenti vēroja, ka viņas plakstiņi kļūst arvien smagaki, elpa arvien lenaka. Viņas ķermenis atslaba. Acis aizveras.
Un vairs neatveras.
52 VENĒCIJA
Zovastina piecēlās un paraudzījās uz neaicinato viesi. Tas bija neliela auguma vīrs ar greizu mugurkaulu, kupliem matiem un uzacīm un čerkstošu sirmgalvja balsi. Par vecumu liecinaja arī grumbas seja, iekritušie vaigi, spurainie mati un vēnas uz rokam.
Kas jūs esat? viņa noprasīja.
-Henriks Torvaldsens.
Šo vardu viņa zināja. Viens no bagātākajiem cilvēkiem Eiropā. Dānis. Bet ko viņš mekleja šeit?
Viktors uzreiz pavērsa ieroci pret svešinieku. Zovastina pacēla roku, lai viņu apturētu, un ar skatienu lika saprast: noskaidrosim, ko viņam vajag.
Esmu par jums dzirdējusi.
Es par jums ari. No padomju sistēmas birokrātes esat izaugusi par valstu apvienotāju. Iespaidīgs sasniegums.
Nebija īstais brīdis uzklausīt komplimentus. Ko jūs šeit meklējat?
Vecais vīrs leni piegāja pie koka lādītes. Vai jūs tiešam domājāt, ka taja guļ Aleksandrs Lielais?
Sis vīrs zināja viņas plānus.
-Un tu, Jekaini, kam ausis skan mana nemirstīga balss pat no lielas tālienes, uzklausi manus vārdus. Dodies uz galvaspilsētu, Aleksandra tēva dibināto, ko gudrie sargā modri. Pieskaries zelta sapm dziļākai būtībai. Sadali feniksu. Dzīve dod vērtību īstajam kapam. Bet piesardzīgs esi, jo iespēja dota tik viena.
Zovastina pūlējās apslēpt pārsteigumu, to dzirdot.
Šis vīrs tiešam zinaja viņas plānus.
Vai tiešam jūs domājāt, ka vienīgā to zinai? viņš jautāja.
Ka jūs varat būt tik akla?
Paķērusi Viktora ieroci, viņa pavērsa to pret Torvaldsenu.
Pietiekami redzīga, lai jūs nošautu.
Malone bija noraizējies. Viņš un Kasiopeja atradas piecdesmit pēdas augstak un trīs ceturtdaļu futbola laukuma attaluma no Torvaldsena, kurš Viktora uzraudziba bija stājies pretī Zovastinai. Mišeners bija ievedis viņus bazilika caur rietumu atriju un uzvedis augša pa stavam kapnem. Augšstāvā sienu, arku un kupolu arhitektūra bija līdzīga ka leja, tikai gluda marmora un spožo mozaīku vieta bazilikas muzeju un suvenīru veikalu apņēma ķieģeļu sienas.