Piecelies no gultas malas, viņš pulējās atkal iekustināt notirpušas kājas. Stīviem soļiem izgāja ara, dzestraja nakts gaisa. Interesanti, cik ilgi īstonam vēl atlicis mocīties.
Lidz ar to radas jautājutns, ko darīt ar līķi.
šādiem arkartas gadījumiem nebija izstrādāts protokols, tāpēc nāksies improvizēt. Par laimi, stacijas cēlāji bija tālredzīgi ierīkojuši kurtuvi eksperimentos izmantoto dzīvnieku līķu iznicināšanai. Taču, lai sadedzinatu šaja krāsni kaut ko tik lielu ka cilvēka ķermenis, bus nepieciešama atjautība.
Es redzu eņģeļus! iesaucas guļošais Istons. Tie ir šeit! Visapkārt!
Vincenti iegāja atpakaļ istabā.
Istons tagad bija kļuvis akls. Vincenti īsti nezinaja, vai redzes zudumu izraisīja drudzis vai kāda sekundārā infekcija.
Dievs ir šeit! Es viņu redzu.
Protams, Čarlij. Es zinu, ka tu to redzi.
Viņš izmērīja pulsu. Asinis joņoja miega artērija, leklausijas sirdi, kas dunēja ka bungas. Pārbaudīja asinsspiedienu. Kritiski zems. Ķermeņa temfvratura nemainīgi bija 103 grādi.
Ko lai es saku Dievam? jautāja Čarlijs.
Vincenti raudzījās uz kolēģi. Saki labdien.
Pievilcis tuvāk krēslu, viņš apsēdas un vēroja nāves iestāšanos. 'Ta pienāca pēc divdesmit minūtēm un neizskatijas ne briesmīga, ne sapiga. Tikai pēdējais elpas vilciens. Dziļš. Ilgs. Bez izelpas.
Viņš ierakstīju žurnālu laiku, tad paņemu asiņu un audu paraugus. Pēc tam, ietinis līķi planajā matraci un netīrajos palagos, iznesa smakojošo vīstokli no ēkas uz blakus esošo šķūni. Tur jau bija sagatavots skalpelis, ass ka stikla lausku, un ķirurga zāģis. Uzvilcis biezus gumijas cimdus, viņš nozāģēju līķim kājas. Slimības novārdzinātu miesu padevās viegli, kauli biju trausli, arī muskuļi bija izšķīduši ka vārītu cuļa gaļa. Nozāģējis uri rokus, viņš subazu visas četrus ekstremitātes krāsni un vienaldzīgi noruudzijas, ka liesmas tas aprij. arī atlikušo ķermeni bez grūtībām varēja iedabūt pa dzelzs durtiņām, lād viņš sugriezu četrus duļus asiņaino matraci un kopu ar palagiem un cimdiem steidzīgi iegrūda uguni.
Aizcirtis krāsns durvis, viņš izstebereja aru.
Beidzot. Viss galu.
Apgulies uz ukmeņainus zemes, viņš ruudzījus naksnīgajās debesis. Kurtuves melnais skurstenis slejas ku melnu enu pret tumši zilo debesjumu. No ta plūda dūmi, izplatot cilvēka miesas smaku.
Viņš atlaidas ertak un aizmigu.
Vincenti atcerējās to nakti pirms vairak neka divdesmit pieciem gadiem. Un Irāku. kāda elle! Karsta un drūma. Vientuļš, nomaļš nostūris. Ko Apvienoto Nāciju Komisija secinaja pēc pirmā Līča kara? Ņemot veru šā objektu mērķi, tas bija pilnīgi arhaisks, taču tālaiku drudžainuju noskaņojumu tiku uzskatīts par musdienīgu. Vai ne? Inspektori paši tur nemaz nebija. Viņš gan bija. Jauns un kārns, ar gariem matiem rotātu gudru galvu. Talantīgs virusologs. Viņu un Istonu nosūtīja uz kādu laboratoriju Tadžikistāna, Pamira kalnu pakājē, nomaļa petniecibas stacija, kas sadarbojas ar padomju valdību, kuras pakļautība atradas šis reģions.
Cik vīrusu un baktēriju viņi tur izpētīja? Dabiskus organismus, ko var izmantot ka ieročus. Tādus, kas iznicina ienaidnieku, atstajot neskartu kulturas infrastrukturu. Nav nekādās vajadzības bombardēt iedzīvotājus, tērēt lodes, riskēt ar kodolpiesarņojumu vai apdraudēt savu armiju. Visu smago darbu var paveikt vienkāršs mikroorganisms dabas likumi ka katalizators drošai saka vei.
Visus atklajumus viņi vērtēja pēc vienkāršiem kritērijiem. Atra iedarbība. Bioloģiski identificējams. Savaldams. Un, pats svarigakais arstejams. Simtiem vīrusu paveidu tika atmesti tikai tāpēc, ka nevarēja atrast vienkāršu veidu, ka tos apturēt. kāds labums no ienaidnieka inficēšanas, ja nevar pasarga! savas valsts iedzīvotājus? Lai varētu kataloģizet kādu paraugu, tam bija jaatbilst visiem četriem kritērijiem. tādi atradas gandrīz divdesmit.
Viņš la arī nenoticēja avīžu ziņām pēc 1972. gada Bioloģisko toksīnu ieroču konvencijas par to, ka ASV partrauca bioloģisko ieroču izstrādi un iznīcinaja visus arsenalus. Militāristi neatteiksies no gadu desmitiem ilgu pētījumu augļiem tikai tāpēc, ka daži politiķi vienpusēji nolēmuši, ka ta vajag. Viņš domaja, ka vismaz daļa šo organismu ir iesaldeti un droši paslēpti kāda arēji necila karabāze.
Viņš pats atklaja sešus patogēnus, kas atbilda visiem kritērijiem.
Bet paraugs t>5-C, izgāzās visos radītājos.
Pirmoreiz viņš to atklaja 1979. gada, izmēģinājumiem atsūtīto zaļo pērtiķu asinsrite. Ar talaika parastajam zinātnes metodēm tas nemaz netiktu atrasts, bet viņš to atklaja, pateicoties savai izcilajai virusoloģijas izglītībai un irākiešu nodrošinātajam speciālajam aprīkojumam. Savads ērms lodveida, pildīts ar RNS un enzimiem. Gaisa iedarbība tas iztvaikoja. Ūdeni parplisa šūnu sieniņas. Vislabak tas jutas silta plazmā un bija ieperinājies visos laboratorija saņemtajos zaļajos pērtiķos.
Taču nevienam no dzīvniekiem tas nekaiteja.
Ar Čarliju Istonu bija citādi. Sasodītais muļķis. Pirms diviem gadiem viens no pērtiķiem viņam bija iekodis, bet viņš to noklusēja un pateica tikai trīs nedeļas pirms nāves, kad paradijas pirmie simptomi. Asins analīze apstiprinaja, ka viņa asinsrite klejo f)5-G. Velak Vincenti izmantoja Istona gadījumu pētījuma par vīrusa iedarbību uz cilvēkiem un secinaja, ka šis organisms nevar būt efektīvs bioloģiskais ierocis. Parak neprognozējams, sporādisks un noteikti parak lens, lai būtu iedarbīgs uzbrukuma līdzeklis.
Viņš papurināja galvu.
Kads nejega viņš tolaik bija!
Brīnums, ka vispār palika dzīvs.
Viņš bija atgriezies sava Intercontinental numura, un par Samarkandu lēnam saka aust rīts. Vajadzēja atpūsties, bet viņš bija enerģijas pārpilns pēc tikšanās ar Kannu Valdi.
Viņš atkal atcerejas veco dziednieku.
Kura gada tas bija? 1980.? Vai 1981.?
l'amira kalnos, apmēram divas nedēļas pirms Istona nāves. Viņš jau iepriekš bija vairakas reizes iegriezies šaja ciemata, cenzdamies uzzināt kaut ko noderīgu. Tagad vecais vīrs jau noteikti ir miris. Viņš jau toreiz bija krietni gados. Un tomēr.
Sirmgalvis basam kājam kaķa veiklība kapa augša pa sarkanbrūno nogāzi, droši sperot soļus ar norūdītajam pēdām. Vincenti sekoja viņam, juzdams ka, par spīti smagajiem zābakiem, smeldz potītes un kāju pirksti. Šeit nebija līdzenu virsmu. Visapkārt slejas draudīgi, skarbi akmens bluķi. Ciemats bija palicis jūdzes attaluma aiz muguras, gandrīz tūkstoš pēdas vīrs juras līmeņa, bet pašlaik viņi kapa vēl augstak.
Vecais vīrs bija tradicionālais dziednieks, kas darbojas reize ka ģimenes ārsts, priesteris, pareģis un burvis. Angļu valodu viņš zināju vaji, bet gluži lubi varēja surunuties ķiniešu un turku valoda. Viņš bija ļoti maza auguma, ar eiropieša sejus vaibstiem un divžuburu burdu pēc mongoļu ieražas. Viņš bija ģerbies ar zeltu izšūta halata, ar mazu, košu cepurīti galva. Ciemata Vincenti biju vērojis, ka vecais vīrs ārste ļaudis ar sakņu un zaļu virumu, rūpīgi pielietojot to, balstoties uz daudzos gudu desmitos uzkrutu pieredzi.
Uz kurieni mēs dodamies? viņš beidzot juutaja.
Atrast atbildi uz tavu jautājumu un sameklet to, kas aptures tuvu druugu drudzi.
Viņiem apkārt slejas majestātiskus, sniegbultus kul nu virsotnes. Ap augstukujum smailēm sabiezeju negaisa mākoņi. Skurbo ainuvu atdzivinaja dūži sudrubkrasas un rudenīgi surkunu toņu ukcenti, arī biezas riekstkoku audzes. Kaut kur tālumu biju dzirdamu strautu čalošana.
Viņi nonācu līdz klints radzei, un viņš sekoja vecajam vīram cuur purpursurkanu klinšu joslu. Viņš bija lasījis, ka šie kalni vēl joprojām ir dzīvi un lēnām ceļus augšup, izuugot pur apmēram divarpus collām gada.