Viktors tuvojas ar loku bniņotajai sievietei, Rafaela slepkavai. Viņa tikko bija nošāvusi vēl vienu viņa kolēģi preteja transepta. Viņa pelnījusi nāvi, bet Viktors saprata, ka nogalinat sievieti būtu muļķīgi. Viņš bija noklausījies Zovastinas sarunu un saprata, ka viņu situācijā nav spoža, kai tiktu projām, bija vajadzīgs kāds nodrošinājums. Tāpēc viņš piespieda pistoles stobru pie sievietes pakauša.
Viņa nepakuslejas.
Vajadzētu jūs nošaut, viņš nošņaca.
Un tā būtu godīga spēle?
Pietiekami godīga, lai izlīdzinātu rezultātu.
Es teiktu, ka tas jau ir izlīdzināts. jūsu pāriniekā dzīvība pret
Eli.
Apvaldījis dusmas, viņš pulējas sakopot domas. Tad viņam kaut kas ienāca prata, lespēja atkal kļūt par situācijās noteicējiem. Pieejiet pie margam. Mierīgi.
Sieviete paspēra trīs soļus uz priekšu.
Ministres kundze! viņš sauca pari balustradei.
Paraudzījies garam gūsteknei, viņš redzēja, ka Zovastina paceļ skatienu, joprojām turot uz grauda abus vīriešus.
Ši te, viņš paziņoja, bus musu biļete izkļūšanai no šejienes. Ķilniece.
Lieliska doma, Viktor.
Viņa nezina, kadas ziepes jūs sastradajat, vai ne? čukstēja sieviete.
-Jus mirsiet, pirms pagūsiet bilst kaut vardu.
Neraizējieties. Es viņai neko neteikšu.
Malone redzēja Kasiopejas sagūstīšanu. Viņš pieskreja pie margam un nomērķēja pari jomam.
Nometiet to! uzsauca Viktors.
Malone neklausīja.
Es jūsu vieta darītu, ko viņš liek, leja ierunājās Zovastina. Viņas ierocis joprojām bija pavērsts pret Mišeneru un Torvaldsenu. Vai arī es nošaušu šos abus.
Centralāzijas Federācijās premjerministre izdara slepkavību ltalija? Es gan šaubos.
Tas tiesa, piekrita Zovastina. Toties Viktors mierīgi var nogalināt sievieti, un man tas nekaites.
Nomet ieroci, pavēlēja Kasiopeja.
Malone saprata, ka paklausīt būtu muļķīgi. Fabak paslēpties ēnās un turpināt uzglunet pretiniekiem.
Koton, leja ierunājās Torvaldsens, dari, ka Kasiopeja liek.
Bija vien jānotic, ka abi viņa draugi zina, ko dara. Nepareizi?
Droši vien. Bet ši nebija pirmā reize, kad viņš rīkojas muļķīgi.
Viņš ļāva pistolei nokrist pari margam.
Ved viņu leja, Zovastina uzsauca Viktoram. jūs ari, viņa pavēlēja vīrietim, kurš tikko bija nometis ieroci, nāciet šurp.
Viņš neizkustējās no slēptuves.
-Ludzu, Koton, teica Torvaldsens, klausi viņai.
Mirkli vilcinājies, vīrietis atkapas no margam.
jūs varat viņu izrīkot? jautāja Zovastina.
To nevar neviens.
Viktors ar sagūstīto sievieti ienaca prezbiterija. pēc brīža viņiem sekoja vīrietis, kurš paklausīja Torvaldsena pavelei.
Kas jūs esat? viņa noprasīja. Torvaldsens jūs nosauca par Kolonu.
Mans uzvārds ir Malone.
Un jus? viņa pievērsās ar loku bruņotajai sievietei.
Eli Lunds bija mans draugs.
Ko tas viss nozīmēja? Viņai steidzīgi bija jātiek skaidrība, tāpēc, ātri apdomajusi, viņa noradīja uz Viktora gūstekni. Viņa naks man līdzi, kai nodrošinātu netraucētu izkļušanu.
Ministres kundze, iebilda Viktors. Manuprāt, būtu labak, ja viņa paliktu te, kopa ar mani. Es varu viņu turēt ciet, līdz jūs būsiet tikusi projām.
Zovastina pa purina ja galvu un noradīja uz Torvaldsenu. Ņem līdzi viņu. Aizved uz kādu drošu vietu. Kad mana lidmašīna bus gaisa, es tev piezvanīšu un varēsi viņu atlaist. Ja gadīsies kadi sarežģījumi, novāc viņu un gada, lai līķis pazūd bez pēdām.
Ministres kundze, iejaucas Mišeners, ja jau es esmu visa šī haosa izraisitajs, varbūt ņemiet mani par ķīlnieku un laidiet šo kungu brīvība.
Bet varbūt ņemiet mani? piedāvājās Malone. Es nekad neesmu bijis Centralazijas Federācijā.
Viņa nopētīja amerikaņi. Gara auguma, pašpārliecināts. Droši vien aģents. Taču viņai bija jauzzina vairāk par sievietes saistību ar Eli Lundu. Katrs, kurš pietiekami tuvu pazinis kundu, lai riskētu ar savu dzīvību, bija jāpapēta tuvāk. Bet Mišeners… Atlika tikai cerēt, ka Viktoram radīsies izdevība novākt šo liekulīgo meli. Labi, priesteri, jūs varat iet līdzi Viktoram. Bet jus, Malones kungs, varbūt citreiz.
56 SAMARKANDA
Vincenti pamodas.
Viņš bija atlaidies helikoptera ertaja adas sēdekli. Lidoja uz austrumiem, projām no pilsētas.
Viņam uz ceļiem ievibrejas tālrunis.
Viņš ieskatijas LCD ekrānā. Grants Lindsijs, Ķīnas laboratorijas galvenais zinātnieks. Ielicis austiņu ausi, viņš nospieda talruņa pogu.
Viss izdarīts, paziņoja Lindsijs. Visi organismi ir pie Zovastinas, un laboratorija ir pārveidotā. Ka jauna.
Zinot, kadi irZovastinas plāni, Vincenti nepavisam nevēlejas, lai Rietumvalstu vai ķīniešu valdība pēkšņi pārmeklē viņa laboratoriju un saista viņu ar tiem. Šaja projekta stradāja tikai astoņi zinātnieki Lindsija vadība. Tagad bija iznicinātas visas viņu darbības pēdas.
-Samaksa visiem un suti visus projām. Velak O'Koners viņus apciemos un aizsūtīs pelnīta atpūta. Klausule iestājās klusums. Neraizejies, Grant. Savac visus datus no datora un dodies pari robežai uz manu maju. Pirms rīkosimies, bus jānogaida, lai redzētu, ko premjerministre īsti darīs ar savu arsenalu.
Beidzis sarunu, viņš atlaidas sēdekli.
Viņš atkal atcerejas veco dziednieku Pamira kalnos. Toreiz Tadžikistana bija primitīva un naidīga zeme. Tur nebija veikti gandrīz nekādi medicīniski pētījumi. Svešinieki tur iegriezās reti. Tāpēc arī irākieši nosprieda, ka ta ir piemērota vieta nezināmu zoonožu pētīšanai.
Divi dīķi augstu kalnos.
Viens zaļš, otrs brūns.
Un augs, kura lapas viņš košļaja.
Viņš atcerējās ūdeni. Siltu un dzidru. Bet, iespidinajis lukturīša gaisumu sekla dīķīša dibena, viņš ieraudzīja kaut ko vēl neparastaku.
Divus iekaltus burtus. Katra dīķi vienu.
Z un H.
Iekalti ezeriņu dibena guļošajos akmens bluķos.
Viņš atcerejas medaljonu, ko Stefānija Nelle paradīja viņam. Vienu no daudzajiem, kurus it ka tik kari meklejot Irina Zovastina.
Un mikroskopiskie burtiņi, kas it ka esot taja iegraveti. ZH.
Sagadīšanas? Diez vai. Viņš zinaja, ko šie burti nozīmē, jo bija apjautājies valodniekiem, kuri paskaidroja, ka sengrieķu valoda ar tiem apzīmē dzīvības jēdzienu. vēl nesen viņam šķita veiksmīga doma šadi nosaukt jaunatklatu līdzekli pret HIV, bet tagad viņš saka šaubīties. Visa viņa pasaule pēkšņi bija sagrīļojusies un drošaja patvērumā saka ielauzties draudīgi spēki. Viņu vajaja amerikaņi. Un Irina Zovastina. Varbūt pat arī Venēcijas kiga sazvērējusies pret viņu.
Taču viņš jau bija izdarījis izvēli.
Atpakaļceļa vairs nebija.
Malones skatiens šaudijas no Torvaldsena pie Kasiopejas un atpakaļ. Neviens no draugiem it ka nemaz neuztraucas par savu likteni. Kopīgiem spēkiem viņš ar Kasiopeju varētu pievārēt Zovastinu un Viktoru. Viņš centas pavēstīt to ar skatienu, bet neviens nepievērsa uzmanību.
Es nebaidos no jūsu pavesta, Zovastina paziņoja Mišeneram.
mēs nemaz, nevēlamies kādu biedet.
jūs esat svētulīgs liekulis.
Mišeners neatbildēja.
Nav ko teikt? viņa neatlaidas.
Es lugšu par jums, ministres kundze.
Viņa nospļāvās pie baznīckunga kājam. Man nav vajadzīgas jūsu lūgšanas, priesteri. Tad viņa pieversas Kasiopejai. Mums jāiet. Atstājiet loku un bultas. Tos jums nevajadzes.
Kasiopeja nometa ieročus uz grīdas.
Viņas pistole. Viktors pasniedza to Zovastinai.
Kad būsim tikušas projām, es tev piezvanīšu. Ja trīs stundu laika nesaņem no manis nekādu ziņu, nogalini melnsvārci. Un, Viktor… viņa piebilda. Liec viņam pamocīties.