Viņam ir savs uzdevums, atbildēja Deiviss. Tāpēc viņš pieteicas.
Bet tas vēl nav viss, paziņoja Torvaldsens. Eli atrasta Ptolemaja mikla ir īsta. Mums tagad ir visi mozaīkas gabaliņi, lai sameklētu tas atminējumu.
Malone noradīja uz. kasti. Tur neka nav. Tas ir strupceļš.
Torvaldsens papurināja galvu. Nav tiesa. Šie kauli gadsimtiem ilgi gulēja mums zem kājam, kapenēs, pirms tika pārvietoti uz šejieni. Viņš noradīja uz atvērto sarkofagu. Kad 1835. gada tos pirmoreiz izņēma, kopa ar tiem atrada vēl kaut ko. To zina tikai daži. Torvaldsens noradīja uz tumšo dienvidu transeptu. -Tas jau ilgu laiku atrodas dārgumu glabatava.
Un tu gribēji nogaidīt, līdz Zovastina aiziet, un tad paskatīties?
-Apmēram tā. Vecais vīrs pacēla gaisa atslēgu. Musu ieejas biļete.
Vai tu saproti, ka varbūt Kasiopeja uzsākusi cīniņu ar parak bīstamu pretinieci?
Torvaldsens smagi nopūtās. Un ka vēl.
Pulēdamies aptvert visu dzirdēto, Malone pievērsa skatienu dienvidu transeptam un apjautājās: Vai tu zini, ko darīt ar to, kas tur glabajas?
Torvaldsens papurināja galvu. līs ne. Bet mēs pazīstam kadu, kurš varētu zināt.
Tas bija kas jauns.
Henriks doma, paskaidroja Stefānija, un Kdvins, šķiet, viņam piekrīt…
Tas ir Eli, paziņoja Torvaldsens. mēs domājām, ka viņš vēl ir dzīvs.
CETURTĀ DAĻA
…
57 CENTRA LAZIJAS FEDERĀCIJĀ 6:50
Vincenti izkapa no helikoptera. Lidojums no Samarkandas bija ildzis apmēram stundu. Uz austrumiem līdz pat Ferganas ielejai bija uzbuveti jauni autoceļi, bet viņa īpašums atradās talak uz dienvidiem, bijušaja Tadžikistana, tāpēc uz turieni vēl joprojām atrak un drošāk bija doties ar gaisa transportu.
Viņš bija ļoti rūpīgi izraudzījies šo zemes gabalu, kas atradas augstu kalnos, mākoņiem rotaļu virsotņu ieskauts. Neviens neuzdeva liekus jauta jumus par šo izvēli, pat Zovastina ne. Viņš tikai paskaidroja, ka esot apnikuši dubļainie Venēcijas līdzenumi, tāpēc iegādājies divsimt akrus mežainu Pamira ieleju un klinšu augstieņu, ši bus viņa valstība. Šeit neviens viņu neredzēs un nedzirdes, viņš, kalpotaju aprūpēts, lepni mitināsies iespaidīga augstuma, baudot kādreiz pirmatnējo ainavu, kas tagad sakopta un uzposta Italijas, Bizantijas un Ķīnas stilu ietekme.
Savu īpašumu Vincenti bija nosaucis par Attico, un, lidojot pari, viņš ievēroja, ka galveno ieeju tagad rota grezna akmens arka ar šadu uzrakstu. Viņš pamanīja arī jaunas sastatnes ap nama sienam, latad fasādes apdare strauji tuvojās nobeigumam. Celtniecības darbi ritēja gausi, bet vismaz bez pārtraukumiem, un viņš tiešam priecāsies, kad tie beidzot bus gala.
Pieliecies zem helikoptera rotoriem, Vincenti devas uz dārzu, ko bija licis iekopt kalna nogāzē, lai piešķirtu savam īpašumam Anglijas lauku muižas iezīmes.
Piters O'Koners gaidīja viņu uz nelīdzeniem akmeņiem izliktas sētas puses terases.
Viss kartība? noprasīja Vincenti.
O'Koners pamaja ar galvu. Nekādu problēmu.
Vincenti vēl bridi uzkavējas ārpuse, lai atvilktu elpu. Taluma, Ķīnas puse, ap kalnu virsotnēm savilkas negaisa mākoņi. Pari ielejai lidinājās varnas. Viņš ļoti pārdomāti bija izvēlējies pils novietojumu, lai vislabak varētu vērot lielisko skatu. Šeit bija pavisam citādi neka Venēcija. Nekādās smirdīgas miglas. Tikai kristālskaidrs gaiss. Viņš bija dzirdējis, ka šis pavasaris Āzija esot neparasti silts un sauss, un viņš to arī no sirds izbaudīja.
Ko dara Zovastina?
Tieši šobrīd viņa atstaj Itāliju kopa ar vēl vienu sievieti tumšādainu, glītu, kas muitas kontrole nosauca vardu Kasiopeja Vita.
Vincenti gaidīja, zinādams, ka O'Koners vienmēr rūpīgi ievāc ziņas.
Vita dzīvo Francijas dienvidos. Pašlaik viņa finansē kadas viduslaiku pils rekonstrukciju. Lielu projektu. Dārgu. Viņas tēvam savulaik piedereja vairaki ražošanas koncerni Spānijā. Milzīgi konglomerāti. Viņa tos visus mantoja.
Un kāda ir viņa pati? Personiskajā dzīve?
Musulmaniete, bet nav fanatiķe. Ļoti labi izglītota. Inženierzinātnes un vēsturē. Neprecējusies. Trīsdesmit astoņus gadus veca. Tas arī viss, ko man tik ātri izdevās uzzināt. Vai interese vēl kas?
Vincenti papurinaja galvu. Pagaidam ne. Vai ir kāda nojausma, Kāpēc viņa ir kopa ar Zovastinu?
To mani cilvēki nezina. Zovastina kopa ar viņu iznāca no bazilikas un devas taisna ceļa uz lidostu.
Viņa lido atpakaļ uz šejieni?
O'Koners pamaja ar galvu. Mus klat pēc četrām vai piecām stundām.
Vincenti nojauta, ka tas vēl nav viss.
Musu aģenti, kas sekoja Nellei. Vienu nošava snaiperis no jumta. Otrs aizbēga. Šķiet, ka Nelle bija sagatavojusies.
Tas Vincenti nepatika. Taču šis problēmas risinašana bus jaatliek uz vēlāku laiku. Viņš jau bija nolecis no klints. Par veļu rāpties atpakaļ.
Viņš iegāja nama.
Pirms gada viņš bija beidzis telpu iekārtošanu, iztērējot miljonus par gleznam, gobeleniem, lakotam mēbelēm un mākslās darbiem. Taču viņš negribēja greznības varda upurēt ērtības, tāpēc bija licis ierīkot kinozāli, mājīgus salonus, privātās guļamistabas ar vannasistabam, ka arī iekopt dārzu. Diemžēl pagaidām viņam bija izdevies pavadīt šeit tikai dažas nedeļas, pieņemot darba vietejos iedzīvotājus, kuru uzticamību bija pārbaudījis pats O'Koners. Tomēr drīz vien Attico kļus par viņa drošo patvērumu bezrūpīgai dzīvei, ko no nevelamiem viesiem sargā sarežģīta signalizācijā, mūsdienīgas komunikāciju sistēmas un viltīgs slepeno eju tikls.
Viņš izsoļoja caur pirmā stāva telpām, kas pēc franču gaumes plūstoši pargaja cita cita un bija tīkami vēsas un ēnainas ka pavasara pievakare. No eleganta klasiska stila atrija lepnas marmora kāpnes veda uz otro stāvu.
Viņš uzkāpa augša.
Virs galvas krāšņās freskas bija attēlots humanitaro zinātņu uzvaras gājiens. Ši nama daļa viņam atgadinaja Venecijas stila labakos paraugus, tikai aiz. augstajiem sīkrušu logiem paveras skats uz kalnu ainavu, nevis Lielo kanālu. Viņa gājienā mērķis bija aizvērtas durvis pa kreisi, netālu no augšējā kāpņu laukumiņa, aiz kuram atradas viena no plašajam viesu istabam.
Viņš klusi iegāja.
Karina Valde nekustīgi gulēja gulta.
O'Koners bija atvedis viņu un kopēju no Samarkandas ar citu helikopteru. Sievietes laba roka joprojām bija pievienota pie intravenozas sistēmas. Vincenti piegāja pie gultas un paņēma vienu no šļircēm, kas gulēja uz. nerūsošā tērauda galdiņa. Ielaida šļirces saturu sistēmas atverē. Stimulējošā līdzekļa ietekme slimnieces acis pēc īsa brīža atveras. Samarkanda viņš bija iedevis sievietei stipras miegazāles. Tagad pienācis laiks atgūt samaņu.
Mostieties, viņš mudinaja. Attopieties!
Kanna pamirkšķinaja acis, un viņas skatiens noskaidrojas.
Tad acis atkal aizveras.
Paņēmis no naktsgaldiņa krūzi ar ledusaukstu ūdeni, viņš iešļaca to sievietei seja.
Viņa uztrukas, sprauslājot un purinot galvu.
Cuka tads! viņa izdvesa, pasliedamas uz elkoņiem.
Es teicu mostieties.
Viņa nebija piesieta pie gultas. Tas nebija vajadzīgs. Viņa parlaida skatienu telpai. Kur es atrodos?
Vai patīk? Greznība, pie kadas esat pieradusi.
Karina pamanīja spožo saules gaismu, kas ieplūda pa logiem un atvērtajam terases durvīm. Cik ilgi es nogulēju?
Krietnu bridi. Tagad ir rīts.
Apjaušot notikušo, atgriežas satraukums. Kas īsti notiek?
Veļos jums kaut ko nolasīt. Vai atļausiet?
Vai man ir izvēle?