Viņas prāts bija atguvis asumu.
Ne gluži. Tomēr man šķiet, ka tas bus interesanti.
Man jau no paša sakuma bija aizdomas par klīnisko izmēģinājumu VV72-23. Vincenti uzticēja ta vadību tikai man sadarbība ar viņu pašu. Tas bija savadi, jo viņš reti iesaistas šādos darbos, sevišķi izmēģinājumos ar tikai divpadsmit dalībniekiem, un tas bija vēl viens manu aizdomu iemesls, l.ielakaja daļā musu izmēģinājumu ir vairak neka simt, bet vismaz viena gadījuma pat tūkstoš dalībnieku. Tikai divpadsmit pacientu radītāji parasti neļautu pienācīgi spriest par kadas vielas efektivitāti, sevišķi, ņemot vērā vissvarīgāko kritēriju toksiskumu, jo pastāv draudi, ka secinājumi bus pakļauti nejaušībai.
Kad izteicu šis raizes Vincenti, viņš paskaidroja, ka šo izmēģinājumu mērķis nav toksiskums. Tas arī šķita dīvaini. Kad apjautājos par izmēģināmo līdzekli, Vincenti ]>askaidroja, ka viņš pats personiski esot to izstrādājis un tagad gribot zināt, vai viņa laboratorija iegūtos rezultātus var panākt arī ar cilvēkiem. Es zināju, ka Vincenti strada ar projektiem, kas raksturoti ka īpaši slepeni (tas nozīme, ka to datiem drīkst piekļūt tikai noteikti cilvēki), bet līdz šim es vienmēr esmu bijis viens no tiem, kam tie ir pieejami, šajā izmēģinājumā Vincenti skaidri lika saprast, ka tikai viņš vienīgais rīkosies ar testējamo vielu, kuras nosaukums ir Zeta P.ta.
Izmantojot Vincenti sniegtos konkrētos parametrus, es izvēlējos divpadsmit brīvprātīgo no dažadam klīnikām visa valstī. Šis uzdevums nebija viegls, jo irākieši nemēdz atklatiba runāt par HIV un šī slimība ir reta. Tomēr, piedāvājot naudu, izdevās atrast testa subjektus. Trim personām HIV infekcijas agrīna stadija balto asinsķermenīšu skaits bija ap tūkstoti, bet vīrusa daudzums pavisam niecīgs. Nevienam no fiem cilvēkiem nebija vērojami ārēji A1DS simptomi. Pieci citi bija pārgājuši no HIV uz AIDS, vīruss bija pārņēmis viņu asinsriti, balto asinsķermenīšu skaits bīstami zems, un katrs jau uzradīja dažadus konkrētus simptomus. vēl četri citi jau bija tuvu nāvei balto asinsķermenīšu skaits zem divsimt, skaidri izteiktas dažadas sekundāras infekcijas, dzīvot atlicis pavisam nedaudz.
Katru dienu es braucu uz klīniku Bagdade un intravenozi ievadīju pacientiem līdzekli Vincenti noteiktas devās. Vienlaikus arī ņemu asins un audu paraugus, jau pēc pirmās injekcijas visu divpadsmit pacientu stāvoklis ievērojami uzlabojas. Pārsteidzoši pieauga balto asinsķermenīšu skaits, un līdz ar imunsistemas atjaunošanos pargāja sekundārās infekcijas, jo organisms saka cīnīties pret dažadajam slimībām. Dažas slimības, piemēram, Kaposi sarkoma, kas bija sākusies diviem no divpadsmit pacientiem, nebija arstejamas, taču tas infekcijas, kuras imunsistema spēja efektīvi likvidēt, otras dienas rīta saka mazināties.
'Prešaja diena imunsistema bija atsākusi darboties visiem divpadsmit pacientiem. Baltie asinsķermenīši atjaunojas. To skaits pieauga. Atgriezās ēstgriba. Pieauga svars. IIIV vīrusu daudzums samazinājās gandrīz līdz nullei, ja injekcijas turpinātos, nebija gandrīz nekādu šaubu, ka tiktu izārstēti visi dalībnieki, vismaz no HIV un AIDS. Taču tas tika partrauktas. Ceturtaja diena, kad Vincenti pārliecinājās, ka ši viela iedarbojas, viņš injekciju šķidrumu nomainīja pret sals šķīdumu. Visu divpadsmit pacientu stāvoklis strauji pasliktinājās. T-šūnu skaits kritās, un HIV atkal ņēma virsroku. Kas īsti bija šī testejama viela, joprojām nav zināms. Nedaudzajas ķimiskajas analīzes, ko man izdevās veikt, atklajas tikai, ka tas ir viegli sarmains savienojums uz ūdens bāzes. Tikai ziņkāres pēc es izpētīju paraugu ar mikroskopu un biju bezgala pārsteigts, atrodot šķīduma dzīvus organismus.
Vincenti ievēroja, ka sieviete uzmanīgi klausas. Šo ziņojumu rakstīja kāds cilvēks, kas kādreiz stradaja mana pakļautība. Viņš gribēja to iesniegt manai priekšniecībai. Protams, viņam tas neizdevās. Es nolīgu slepkavas novākt viņu. Iraka astoņdesmitajos gados, Sadama valdīšanas laikos, tas nebija grūti.
Kāpēc jūs likāt viņu nogalinat?
Viņš bija ziņkārīgs. Parak bieži baza degunu svešas darīšanas.
Ta nav atbilde. Kāpēc viņam bija jāmirst? Vincenti pacēla šļirci ar caurspīdīgu šķidrumu.
Atkal miega zāles?
Ne. Tas ir jūsu ilgu piepildījums. Ka jūs teicat Samarkanda tas, ko velaties.
Viņš uz bridi apklusa.
Dzīvība.
58 VENĒCIJA 2:55
Malone papurinaja galvu. Eli Lunds ir dzīvs?
mēs droši nezinām, paskaidroja Edvīns Deiviss. Bet mums bija aizdomas, ka Zovastinai ir kāds padomdevejs. Vakar Henriks pastastija, ka viņas sākotnējais informācijas avots bijis Lunds. Turklāt viņa nāves apstakji ir visai aizdomīgi.
Kāpēc Kasiopeja doma, ka viņš ir miris?
Citādi nevar, atbildēja Torvaldsens. Nebija iespējams pieradīt pretējo. Taču man ir aizdomas, ka sirds dziļumos viņa šaubas, vai ELi tiešam ir miris.
Henriks doma, un man viņam jāpiekrīt, piebilda Stefānija, ka Zovastina mēģinās izmantot Eli un Kasiopejas attiecības sava laba. Viss šeit notikušais viņu noteikti stipri satrieca, un vajašanas mānija ir viņas dzīves neatņemama sastavdaļa. Kasiopeja var mēģināt gut no ta kādu labumu.
Ši sieviete gatavojas sākt kam. Viņa neraizēsies par Kasiopeju. Ķīlniece viņai bija vajadzīga tikai, lai tiktu līdz lidostai. Pēc tam Kasiopeja ir vien bagaža. Tas ir neprāts.
Koton, ieminējās Stefānija, tas vēl nav viss.
Viņš gaidīja.
Naomi ir nogalināta.
Malone parlaida plaukstu par matiem. Nespēju vairs paciest savu draugu nāvi.
Man vajag Enriko Vincenti.
Malone piekrita.
Viņš atkal saka domāt ka kaujas aģents, ar pūlēm apspiežot kari pēc atras atriebības. Tu teici, ka dārgumu glabatavā kaut kas esot. Paradi man to.
Zovastina vēroja sievieti, kas sēdēja viņai pretī greznaja lidmašīnas salona. Bez šaubam, viņa bija drosmīga. Lai gan viņa tāpat ka cietumniece no Ķīnas laboratorijas pazina bailes, tomēr atšķirība no tas vargas dvēseles viņa prata tas parvaret.
Kopš iziešanas no bazilikas viņas nebija bildušas ne varda, un Zovastina izmantoja šo laiku, lai novērtētu gūstekni. Viņa vēl joprojām nebija pārliecinātā, vai ķilnieces loma ir nejaušība vai iepriekš plānotā. Parak daudz kas notika parak īsa bridi.
Un vēl tie kauli!
Viņa bija pārliecināta, ka atradis kapa kaut ko vērtīgu, tik pārliecinātā, ka uzņemas risku doties šurp. Viss liecinaja par to, ka atradums bus veiksmīgs. Taču bija pagajuši vairak neka divtūkstoš gadi. Varbūt Torvaldsenam taisnība. Kas gan tur varēja saglabaties?
Kāpēc jūs bijāt bazilika? viņa jautāja.
Vai jūs paņemat mani līdzi, lai būtu ar ko papļapat?
Es paņemu jūs līdzi, lai noskaidrotu, ko jūs zināt.
Ši sieviete parak atgadinaja Karinu. Ta pati sasodītā pašpārliecinātībā, ar ko viņa tik ļoti lepojās. Un arī savada piesardzība, kas nezin Kāpēc gan interesēja, gan mulsinaja Zovastinu.
jūsu drēbes. jūsu mati. Izskatas, it ka jūs bulu izpeldējusies.
-Jusu miesassargs iegrūda mani lagūnā.
Tas bija kas jauns. Mans miesassargs?
Viklors. Viņš jums to nepastāstīja? Es Torčello muzeja nošāvu viņa pārinieku. Gribēju nogalinat arī viņu.
-Tas varētu bul grūti.
Tikai ne man. Viņas ledaina balss pauda nicīgu pārākumu.
-Jus pazināt Eli Eundu?
Vita neatbildēja.
-Jus domājāt, ka es viņu nogalinaju?
Es zinu, ka ta bijāt jus. Eli pastastija jums par Ptolemaja miklu. Viņš jums pavēstīja visu par Aleksandru, arī to, ka Aleksandrijas mauzoleja nav apglabatas viņa mirstīgas atliekas. Viņš to saistīja ar veneciešu paveikto Svēta Marka ķermeņa nolaupīšanu, un tāpēc arī jūs izlēmāt doties uz Venēciju. Jūs nogalinājāt Eli, lai viņš vairs nevarētu nevienam to pastāstīt. Tomēr kadam viņš to pateica. Man.