Diez vai, atbildēja Malone. Es izpeldējos kanāla.
Laba doma. Priekšnieks pakratīja galvu. Dedzināšanas izmeklētāji bus par to sajūsma.
Kad ugunsdzēsēju priekšnieks smagiem soļiem devas projām, Malone uzklupa Kasiopejai ar jautājumiem. Vai nevēlies pateikt, kas te notiek?
Tev te bija jabut tikai rit no rīta.
Ta nav atbilde uz manu jautājumu.
Slapjas biezo, tumšo matu šķipsnas krita par sievietes pleciem un apņēma viņas glīto seju. Viņa bija spāņu izcelsmes musulmaniete un dzīvoja Francijas dienvidos. Gudra, bagata un lepna inženiere un vēsturniece. Tomēr viņas ierašanas Kopenhāgenā dienu agrak nebija nejauša. Turklāt viņa bija bruņojusies un saģērbusies kaujai tumšas adas bikses un cieši pieguļoša adas jaka. Malone iedomājās, vai bus grūti pierunāt Kasiopeju sadarboties.
Par laimi, es biju te, lai izglābtu tavu adu, viņa atgadinaja.
Malone netika skaidrība, vai sieviete runa nopietni vai kaitina
viņu. Ka tu zināji, ka mana ada bus jāglābj?
Tas ir garš stāsts, Koton.
Man ir laiks. Esmu aizgajis no dienesta.
Es ne.
Saklausījis rugtumu sievietes balsi, viņš kaut ko nojauta. Tu zināji, ka ta māja nodegs, vai ne?
Kasiopeja turpinaja raudzīties pari kanālam. Es pat gribēju, lai ta nodeg.
Vai nepaskaidrosi, Kāpēc?
Sieviete klusēja, domas iegrimusi. Es biju šeit. Pirms tam. Redzeju, ka divi viri ielaužas muzeja. Redzeju, ka viņi sagrabj tevi. Man bija viņi jāizseko, bet es nevarēju. Viņa uz bridi apklusa. -Tevis deļ.
Kas viņi bija?
Viri, kuri alstaja tas ierīces.
Kasiopeja noklausījās Malones stāstījumu policijai, bet viņam bija sajuta, ka sieviete to visu jau zina. Varbūt pietiek izlocīties izstāsti, kas te īsti notiek. Es gandrīz gāju boja tavu spēlīšu deļ.
Nevajadzēja pievērst uzmanību nakti atvērtam durvīm.
No veciem paradumiem gruli atbrīvoties. Kas notiek?
-Tu redzēji liesmas. Juti karstumu. Neparasti, vai ne?
Viņš atcerējās, ka liesmas virzījās leja pa kāpnēm, bet tad apstajas, it ka gaidot uzaicinājumu doties talak. Ta varētu teikt.
-Septitaja gadsimta, kad musulmaņu flote uzbruka Konstantinopolei, viņi mierīgi būtu varējuši ieņemt pilsētu. labaki ieroči.
lielāks karaspēks. Taču bizantiešiem bija kāds pārsteigums. Viņi to sauca par šķidro uguni vai mežonīgo uguni, un, pielaiduši to kuģiem, pilnība iznicinaja iebrucēju floti. Kasiopeja joprojām raudzījās taluma. Šis ierocis dažadas formas saglabajas līdz krusta karu laikiem, un velak to saka dēvēt par grieķu uguni. Sākotnējā formula bija tik slepena, ka to zinaja vienīgi pie varas esošais Bizantijas imperators. Viņi to sargaja tik stingri, ka, impērijai sabrūkot, formula pazuda. Viņa dziļi ievilka elpu, joprojām tīstīdamas sega. Tagad ta ir atrasta.
-Tu gribi teikt, ka es tikko redzēju grieķu uguni?
Mazliet pārveidotu. Tadu, kas necieš sālsūdeni.
Kāpēc tu to nepateici, kad ieradas ugunsdzēsēji?
Negribu atbildēt uz liekiem jautājumiem.
Tomēr Malonem ar to nepietika. Kāpēc tu ļāvi muzejam nodegt? Tur nebija neka svarīga?
Paraudzījies uz izdegušo ēku, viņš pamanīja sava divriteņa pārogjojušās atliekas. Viņš juta, ka, joprojām izvairīdamas no viņa skatiena, Kasiopeja kaut ko noklusē. vēl nekad, kopš viņš šo sievieti pazina, viņa nebija izradījusi bažas, nemieru vai nomāktību. Viņa vienmēr bija stipra, dedzīga, disciplinēta un gudra. Bet tagad kaut kas nospieda viņas sirdi.
Norobežotas ielas talakaja gala paradijas kāds auto. Malone pazina dārgo britu sedanu un sakumpušo slavu, kas izkapa pa aizmugures durvīm.
Henriks Torvaldsens.
Kasiopeja piecēlās.
Viņam jārunā ar mums.
Un ka viņš zinaja, ka esam šeit?
Kaut kas notiek, Koton.
6 VENĒCIJA 2:30
Vincenti priecājās, ka novērsta draudoša katastrofa saistībā ar Florencieti. Viņš bija kļūdījies. Trūka laika. Viņš bija uzsācis bīstamu spēli, taču liktenis, šķiet, devis vēl vienu iespēju.
Vai situācijā Centralazija tiek kontrolēta? jautāja viens no Desmit viru padomes locekļiem. Vai mēs apturejam to, ko tas muļķis meģinaja uzsākt?
Visi Padomes locekļi bija palikuši sapulču zale pēc tam, kad zārks ar pārbiedēto Florencieti tika aizvests projām. Tagad jau droši vien lode galva bija partraukusi viņa pretošanos.
Viss kartība, atbildēja Vincenti. Es pats par visu parūpējos, bet premjerministre Zovastina ir īsta aktrise. Varu iedomāties, kādu izradi viņa sarīkos.
Viņai nevar uzticēties, kāds iebilda.
Vincenti nobrīnījās, dzirdot, cik dedzīga toni tas tika izteikts, zinot, ka Zovastina ir viņu sabiedrota, tomēr piekrita. Despoti vienmēr izraisa problēmas. Viņš piecēlās un piegāja pie kartes, kas karajas pie sienas. Tomēr viņa ir panakusi sasodīti daudz.
Viņa pamanijas apvienot sešas pagrimušas Āzijas valstiņas īsta, dzīvotspējīgā federācija. Viņš noradīja. Viņa ir pārveidojusi pasaules karti.
Un ka viņa to paveica? kāds iejautājas. Protams, ne jau diplomātiskā ceļa.
Vincenti zinaja oficiālo versiju. Pēc Padomju Savienības sabrukuma Centrālo Āziju plosīja pilsoņu kari un nemieri, jo katra no jaunajam valstiņam cīnījās par neatkarību. Ta saucama Neatkarīgo Valstu Savienība, PSRS pēctece, paslavēja tikai vārdā pec. Plosījās korupcija un nemākulīgā vadība. Irina Zovastina jau Gorbačova valdības laika aktīvi vadīja vietējās reformas,
veicinadama perestroiku un glasnostj, rosinadama daudzu korumpētu birokrātu sodīšanu. Taču velak viņa saka vadīt krievu padzīšanas kustību, atgadinot tautai par Krievijas koloniālajiem iekarojumiem, un sacēla trauksmi vides aizsardzības joma, atgadinot, ka tūkstošiem Āzijas iedzīvotāju mirst Krievijas izraisīta piesārņojumā rezultātā. Beidzot viņa uzstājās Kazahijas Republikas Augstakaja Padome1 un palīdzēja pasludinat republikas neatkarību.
Pec gada viņu ieveleja par prezidenti.
Rietumi viņu uzņēma ar prieku. Viņa šķita reformu neseja reģiona, kur reformas bija liels retums. Bet tad, pirms piecpadsmit gadiem, viņa parsteidza pasauli ar paziņojumu par Centralazijas Federāciju.
Sešas valstis kļuvušas par vienu.
Tomēr Vincenti kolēģim taisnība. Tas nebija brīnums. Drīzāk manipulacija. Tāpēc atbilde bija pašsaprotama. Viņa to paveica ar varu.
Un veikli atbrīvojoties no politiskajiem pretiniekiem.
Tāds vienmēr ir bijis ceļš uz varu, atbildēja Vincenti. mēs nedrīkstam viņu par to vainot. mēs rīkojamies tāpat. Viņš paraudzījās uz kādu Padomes locekli. Vai nauda ir parskaitita?
Kases pārzinis pamaja ar galvu. -Tris, komats, seši miljardi, izkaisīti bankas visas pasaules malas, ar tīru piekļuvi, taisna ceļā uz Samarkandu.
Pieņemu, ka mūsu dalībnieki ir gatavi?
Investīciju pieplūdums sāksies nekavējoties. Vairums dalībnieku plāno izvērsties plaša mēroga. Līdz šim viņi ievēroja piesardzību saskaņa ar mūsu direktīvu.
Laika bija maz. Tāpat ka sākotnējas Desmit viru padomes laika, puse pašreizējas Padomes locekļu atstas amatu līdz ar termiņa beigām. Ligas statūti prasīja piecu Padomes locekļu nomaiņu ik pēc diviem gadiem. Vincenti termiņš izbeigsies pēc nepilnam trīsdesmit dienam.
Tas bija gan labi, gan slikti.
Pirms sešsimt gadiem Venecija bija oligarhiska republika, ko parvaldija tirgotāji ar sarežģītas politiskas sistēmas starpniecību, ar mērķi novērst despotismu. Lai nepieļautu intrigas un frakciju veidošanos, visu procesu pamata liela mera bija nejaušība. Vienam cilvēkam nekad nepiedereja neierobežota vara. Grupas vienmēr izlēma, deva padomus un rīkojas. Un šis grupas ik pēc noteikta laika mainijas.