Выбрать главу

Bet jūs izstāstījāt Henrikam Torvaldsenam.

Un arī citiem.

Tas gan vairs nebija labi, un Zovastina iedomājās, vai ši sie­viete nav saistīta arī ar neveiksmīgo atentātu. Un Vincenti? Henriks Torvaldsens, bez šaubam, bija tads cilvēks, kas labi iederetos Venecijas Liga. Bet, ta ka dalībnieku saraksts tika glabats stingrā­kā ja slepenība, par to nevareja pārliecināties. ELi ne reizi nepie­minēja jus.

Toties piemineja jus.

Ši sieviete tiešam bija līdzīga Karinai. Tikpat neatvairami val­dzinoša un tieša. Izaicinoša izturēšanas pievilka Zovastinu. Spī­tība, kas ilgi un pacietīgi jasavalda.

Tas bija iespējams.

Bet ja nu Eli nav miris?

59 VENĒCIJA

Malone sekoja parejiem bazilikas dienvidu transepta un ap­stajas pie blāvi apgaismotajām durvīm zem grezni rotātās mauru stila arkas. Torvaldsens izņēma atslēgu un atslēdza bronzas dur­vis.

Aiz tam velvēts priekšnams veda uz slepeno svētnīcu, l'a krei­si sienu nišas vidēja ikonas un relikvariji. Pa labi bija dārgumu glabatava, kur pie sienam un vitrīnās bija izstādīti trauslakie un vērtīgākie senās republikas simboli.

kielaka daļa šo bagatibu nākušās no Konstantinopoles, pa­skaidroja Torvaldsens, kad venēcieši 1204. gada izlaupīja pil­sētu. Taču daudz, kas ir zudis restaurāciju, ugunsgrēku un laupī­šanu laika. Pēc Venēcijas republikas krišanas lielu kolekcijas daļu izkausēja, lai iegutu zeltu, sudrabu un dargakmeņus. Palika tikai 283 priekšmeti.

Malone nopētīja spožos biķerus, relikvarijus, lādītes, krustus, bļodas un ikonas. Tie bija darinati no akmens, koka, kristālā, stik­la, sudraba un zelta. Viņš ieveroja arī amforas, ampulas, manu­skriptu vākus un smalkus vīraka kvēpināmos traukus, kas visi bija senas trofejas no Pģiptes, Romas vai Bizantijas.

Iespaidīga kolekcija, viņš atzina.

Viena no izcilākajam pasaule, paziņoja Torvaldsens.

Ko mēs īsti meklejam?

Stefānija noradīja. Mišeners teica, ka tas esot tur.

Viņi piegāja pie stikla vitrīnas, kur bija izstādīts zobens, bīs­kapa zizlis, daži astoņstūraini trauki un vairaki zeltīti relikviju šķirstiņi. Torvaldsens ar citu atslēgu atslēdza vitrīnu. Tad atvēra kāda relikviju šķirstiņa vaku. To glaba šeit. Talak no svešam acīm.

Malone pazina šo senlietu. Skarabejs.

Mumifikacijas procesa laika ēģiptiešu balzametaji vienmēr izrotaja attīrīto ķermeni ar simtiem amuletu. Daudzi bija domāti ti­kai skaistumam, bet citi izvietoti nedzīvo roku un kaju stiprinā­šanai. Šis amulets bija nosaukts par godu kukainim, ko mēdza novietot goda vietā. Scarabceida> — meslu vabole. Viņš gan brīnī­jās par šadu pagodinājumu kukainim, bet senie eģiptieši bija no­vērojuši, ka šis vaboles it ka piedzimst no mesliem, un saistīja tas ar Hepri visu lietu rādītāju, dievu pirmtevu, kas izveidoja pats sevi no mirušo atliekām.

šis ir sirds amulets, viņš ieminējās.

Stefānija pamaja ar galvu. Ta teica arī Mišeners.

Malone zinaja, ka mumifikacijas laika visi iekšējie orgāni, iz­ņemot sirdi, tiek izņemti. Uz sirds vienmēr novietoja skarabeju, kas simbolizēja mūžīgo dzīvi. Šis bija tipisks paraugs. No akmens. Zaļš. Droši vien karneols. Tomēr viņš ievēroja vienu atšķirību. Nav zelta. Parasti tie ir izgatavoti no zelta vai rotāti ar to.

Varbūt tāpēc arī tas saglabajas, secinaja Torvaldsens. Vēs­turē liecina, ka nākamo paaudžu Plolemaji izlaupīja mauzoleju Aleksandrija. Viņi noplēsa visu zelta apdari, izkausēja zelta sarkofagus, paņēma visu vērtīgo. Laikam šis akmens gabals viņiem neko nenozimeja.

Malone pasniedzās un paņēma amuletu. Tas bija apmēram četras collas garš un divas collas plats. Tas ir lielāks. Parasti šis figūriņas ir uz pusi mazakas.

jūs daudz par tam zināt, brīnījās Deiviss.

Stefānija pasmaidīja. Viņš daudz. lasa. Ka jau īsts grāmattirgotajs.

Malone atbildēja ar smaidu, turpinaja pētīt amuletu un pama­nīja uz vaboles spārniem iegravetus trīs hieroglifus.

Ko tie nozīmē? viņš jauta ja.

Mišeners teica, ka tie apzīmē dzīvību, stabilitati un aizsar­dzību, atbildēja Torvaldsens.

Malone apgrieza amuletu otrādi. Apakšpusē bija attēlots putns.

Torvaldsens paskaidroja: Šis amulets 1835. gada lika atrasts kopa ar Svēta Marka kauliem, kad tos pārvietoja no pazemes kape­riem uz altari. Svētais Marks Aleksandrija gaja boja mocekļa nāvē un lika mumificēts, lapec visi nosprieda, ka amulets ir ši procesa piederums. Taču šadu paganisma piederumu baznīcas tevi negribeja ievietot kapa ar svēta vira mirstīgajam atliekam. Tomēr viņi ap zinajas amuleta vēsturisko vērtību un paslēpa to šeit dārgumu glabatava. Kad baznīca uzzināja, ka Zovastina interesejas par Svēto Marku, arī šim amuletam pieversa lielāku uzmanību. Bet, kad Danielss pastastija man par to, es atcerējos Ptolemaja vārdus.

Malone saprata.

Pieskaries zelta sapņa dziļākai hutibai.

Viss nostājās savas vietas. Zelta sapnis Memfisa bija pats ķer­menis, jo tas bija ieterpts zelta. Dziļāka būtība? Sirds. Viņš pa­cēla amuletu. Šis.

Tas nozīme, secināja Deiviss, ka šeit bazilikā nav apglabatas Svēta Marka mirstīgas atliekas.

Malone pamaja ar galvu. Kaut kas pavisam cits. Kam nav neka kopīga ar kristietību.

Torvaldsens noradīja uz amuleta apakšpusi. Šis ēģiptiešu hieroglifs apzīmē feniksu, atdzimšanas simbolu.

Atmiņa atausa vēl viens miklas fragments.

Sadali feniksu.

Tad viņš uzreiz zināja, ko darīt.

Kasiopeja saprata Zovastinas jautājuma slēpto mērķi, liet ja nu Eli nav miris? Tāpēc viņa apvaldīja satraukumu un mierīgi atbil­dēja: Viņš ir miris, un pagajuši jau vairaki meneši.

-Jus droši zināt?

Kasiopeja, protams, daudzreiz bija par to iedomājusies, tomēr, neļaujot sev mocīties veltīgas cerības, viņa paziņoja: Eli ir mi­ris.

Zovastina pasniedzas pēc talruņa un nospieda kādu pigu. Pēc īsa brīža viņa ierunājās klausule: Viktor, tev japastasta kadam par to, kas notika taja nakti, kad gaja boja Eli Lunds.

Viņa pasniedza tālruni gūsteknei.

Kasiopeja nepakustējās. Viņa atcerējās, ko šis vīrs bija teicis laiva. Tas nebija nekas.

Vai jūs varat atļauties neuzklausīt to, kas viņam sakams? jautāja Zovastina ar atbaidoši ļaunu prieku tumšajas acis.

Ši sieviete zinaja, kas ir viņas vajais punkts, un ši apjausma biedeja vēl vairak neka tas, ko varēja pavēstīt Viktors. Viņa gribē­ja zināt. Pagajušie meneši bija neizsakāmi mokoši. Tomēr…

Iebāziet to tālruni sev pakaļa.

Zovastina bridi vilcinājās, tad pasmaidīja. Beidzot viņa pateica klausulē: Varbūt velak, Viktor. Tagad vari atbrīvot priesteri.

Viņa beidza sarunu.

Lidmašīna ceļas arvien augstak mākoņos, uzņēmusi kursu uz austrumiem, uz Āziju.

Viktors novēroja Hli māju. Pec manas pavēlēs.

Kasiopeja negribēja to klausīties.

Viņš iegāja pa sētas puses durvīm. Eli bija piesiets pie krēs­la, un slepkava gatavojās viņu nošaut. Viktors nošava slepkavu, pēc tam atveda Eli pie manis un nodedzināja viņa māju kopa ar slepkavas līķi.

-Jus taču nedomājat, ka es tam ticēšu.

Mana valdība daži labprat atbrīvotos no manis. Diemžēl no­devība ir viena no musu politiskas darbības metodem. Viņi baidas no manis un zinaja, ka Eli man palīdz. Tāpēc viņi lika zināt­nieku nogalināt, tāpat ka daudzus citus manus sabiedrotos.

Kasiopeja joprojām šaubijas.