Выбрать главу

Veiksmīgs bioloģiskais ierocis.

mēs paši gan nospriedām, ka tas nav piemerots šādiem merķiem. Parak grūti ar to inficeties, parak leni nogalina. Un labi vien bija. Ja viss būtu vienkāršāk, mēs būtu ieguvuši miīsdienu melno nāvi.

Mums jau tāda ir, iebilda Karina. Ta tikai vēl nenogalina īstos cilvēkus.

Vincenti saprata, ko viņa ar to doma. Pašlaik bija zināmi divi galvenie vīrusa paveidi HIVkas dominēja Āfrika, un 1IIV-2 , kas bija nostiprinājies intravenozo narkotiku lietotāju un homo­seksuāļu vidu. Pēdējā laika saka paradities arī jauni paveidi, piemeram, īpaši nikns Dienvidaustrumazijas vīruss, kam bija pie­šķirts trešais numurs.

Ka jūs domājāt, vai lstons inficēja jus?

Toreiz, mēs pārak maz zinājām par vīrusa pāreju no cilvēka pie cilvēka. Ņemiet vera, ka ikvienam bioloģiskajam ierocim ne­pieciešams pretlīdzeklis. Tāpēc, kad vecais dziednieks piedāvā­jās aizvest mani kalnos, es devos viņam līdzi. Viņš man paradīja augu un teica, ka ta lapas varot apturēt slimību, ko viņš nosauca par drudža kaiti. Tāpēc es mazliet apēdu.

bet Istonam neiedevat? Ļavat viņam nomirt?

Es iedevu viņam auga sulu. bet viņam ta nelīdzēja.

Karina šķita apjukusi, bet Vincenti neko tuvāk nepaskaidroja.

Pēc Carlija nāves es kataloģizeju šo vīrusu ka nepieņema­mu. Irākiešus interesēja tikai veiksmīgie atklajumi. Neveiksmes bija pavēlēts iznicināt un aizmirst. Astoņdesmito gadu vidu, kad Fran­cija un ASV HIV beidzot tika izolēts, es pazinu ta bioloģiju. Saku­ma es tam nepievērsu lielu uzmanību. Vai nav vienalga ta bija tikai geju nelaime. Bet 1985. gada sakas runas farmacijas firmu aprindas. Kas atradis līdzekli pret šo vīrusu, kļus stāvus bagats. Tāpēc es saku meklēt. Tad jau es zināju daudz vairak. Tāpēc at­kal devos uz Centrālāziju, nolīgu pavadoni, kas uzveda mani augstu kalnos, un atradu šo augu. Atvedu paraugus, pārbaudīju un tiešam tas sasodīti ātri un labi spēja apkarot HIV.

jūs teicat, ka Istonam tas neiedarbojās.

Augs pats nav nekas. Kad iedevu lapas Čārlijam, tas jau bija nožuvušas, Lapās ša līdzekļa nav. Tas ir ūdeni. Tur es tas atradu.

Viņš pacēla šļirci.

Baktērijas.

61 VENĒCIJA

Vai esat kaut ko dzirdējuši par scitalu? jautāja Malone.

Neviens nepieteicas.

Rakstitajs ņem cilindru, aptin ap to adas strēmeli, uzraksta vēstuli, pēc tam attin vaļa un pievieno dažādus liekus burtus. Vēstules saņēmējam ir tads pats cilindrs ar tadu pašu diametru, tāpēc, aptinot strēmeli ap to, viņš var izlasīt ziņu. Ar citādu iz­mēru cilindru liek iegūts tikai haotisks burtu jūklis. Senie grieķi bieži izmantoja scitalu slepenai sarakstei.

Ka jūs to visu zināt? brīnījās Deiviss.

Malone paraustīja plecus. Scitals bija atrs un efektīvs paņē­miens, lurklat nepārprotams, bet tas kaujas laukā bija ļoti svarīgi. Lielisks veids, ka nosūtīt slepenu ziņojumu. Bet, atbildot uz jūsu jautājumu, es lasu.

Mums nav vajadzīga cilindra, teica Deiviss. Ka mēs at­šifrēsim šo vēstījumu?

-Atcerieties miklu. Dzīve ir rners īstajam kapam. Viņš pacēla medaljonu. -Z11. Dzīvība. Monēta ir mērīšanas rīks.

Bet piesardzīgs esi, jo iespēja dota tik viena, algadinaja Stefānija. Zelta folija ir plana. To nevarēs attīt un uztīt velreiz. Acīm­redzot tiek dots tikai viens mēģinājums.

Malone pamaja ar galvu. Ta es arī nopratu.

Viņi atstaja baziliku un devas ar zelta foliju un ziloņu medal­jonu uz bīskapijas telpām. Medaljona diametrs bija apmēram col­la, un viņi sāka meklet kaut ko atbilstošu. Sienas skapi atrastie paris slotas katli izrādījās parak resni, bet daži citi priekšmeti parak tievi.

Visas gaismas deg, nobrīnījās Malone, bet neviena nav.

Kad Zovastina palika bazilika viena, Mišeners lika visiem atstat eku, paskaidroja Deiviss. mēs gribējām pēc iespējas iz­tikt bez. lieciniekiem.

Uz plaukta līdzas kopošanas aparātam Malone pamanīja sve­ces. Paņēmis tas, viņš ievēroja, ka to diametrs ir tikai mazliet lie­lāks par medaljonu. mēs paši izgatavosim scitalu.

Stefānija uzreiz saprata. Tālāk pa gaiteni ir virtuve. Es atne­sīšu nazi.

Malone piesardzīgi turēja sauja mazo zelta strēmelīti, ietītu sa­burzīta papīra lapa, ko viņi bija atraduši dārgumu glabalavas biļešu kase.

Vai kāds no jums saprot sengrieķu valodu? viņš apjautājās.

Deiviss un Torvaldsens papurinaja galvu.

Mums bus vajadzīgs dators, kai ko mēs izlasīsim uz šis stromeles, tas bus sengrieķu valoda.

Birojā ir dators, atcerejas Deiviss. Tepat blakus.

Stefānija atgriežas ar mizojamo nazi.

Es raizējos par Mišeneru, ieminējās Malone. Kas gan var liegt Viktoram nogalinat viņu arī tad, ja Zovastina notraucēti liks projām?

Viņam nekas nedraud, atbildēja Deiviss. Es gribēju, lai Mišeners iet līdzi. Viktoram.

Malone nesaprata. Kāpēc?

Edvīns Deiviss nopētīja viņu, it ka vērtēdams viņa uzticamību.

Maloni tas kaitinaja. Kas tad nu?

Stefānija pamaja ar galvu, un Deiviss paskaidroja: Viktors slrada musu laba.

Viktors apstulba. Kas jūs tads esat?

Katoļu baznīcas priesteris, ka jau teicu. Bet jūs gan neesat tas, par ko izliekaties. ASV prezidents lika man parunat ar jums.

Laiva joprojām slidoja uz piestātnes pusi. Jau pēc brīža Miše­ners būtu projām. Svētulis bija nogaidījis īsto bridi šim paziņoju­mam.

Cik man zināms, Zovastina jūs atrada Horvatijas drošības dienesta, kur jūs jau pirms tam bija savervējuši amerikāņi. jūs tiem labi palīdzējai Bosnija, un, uzzinājuši, ka tagad jūs strādājāt Zo­vastinas laba, amerikaņi atjaunoja sadarbību.

Viktors bija spiests atzīt, ka tas viss atbilst patiesībai un tatad viņa priekša ir īsts aģents.

Kāpēc jūs ta darat? jautāja Mišeners. Dzīvojat melos?

Viktors nolēma atbildēt godīgi. Teiksim ta, ka es negribeju no­nākt tiesas priekša par kara noziegumiem. Bosnija es cīnījos otra puse. mēs visi sastradajam jaunus darbus, ko pēc tam nožēlojam. Lai atvieglotu sirdsapziņu, es pārgāju amerikaņu puse palīdzēt tiem notvert bistamakos noziedzniekus.

Tas nozīme, ka tagad jūs ienīstu arī bijušie ciņu biedri, ja uz­zinātu par jūsu nodevību?

-Apmēram ta.

Amerikāņi vēl joprojām tur par jūsu galvu Dāmokla zobe­nu?

Slepkavībam nav noilguma. Man Bosnijā ir ģimene, laja pa­saules daļa atriebība tiek vērsta arī pret visiem tuviniekiem. Es atstaju dzimteni, lai neapdraudētu viņus. Bet, kad amerikāņi uzzinaja, ka es strādāju Zovastinas laba, viņi man piedavaja izvēli. Draudēja izstāstīt par mani viņai vai bosniešiem. Es sapratu, ka drošāk būtu sadarboties.

-Jus spēlējat bīstamu spēli.

Viktors paraustīja plecus. Zovastina neko par mani nezinā­ja. Ta ir viena no viņas vājībām. Viņa doma, ka visi, kas ir viņas tuvumā, ir parak nobijušies vai sajūsmas pārņemti, lai statos viņai pretī. Tad viņam kaut kas ienaca prata. Ta sieviete, kas šonakt bija bazilika un aizgaja kopa arZovastinu. Kasiopeja Vita…

Viņa arī ir iesaistīta.

Tagad Viktors apjauta, cik briesmīgu kļudu pieļāvis. Viņš tie­šam varēja iekrist. Tāpēc viņš pulējas paskaidrot. mēs jau tikā­mies Kopenhāgenā. Es mēģināju nogalinat viņu un arī abus pā­rējos, kas bija bazilika. Es taču neko nezināju. Bet, kad viņa pastastis Zovastinai, kas notika, man bus beigas.

Kasiopeja neko neteiks. Viņu jau iepriekš bndinaja par jums. Viņa cer uz jūsu palīdzību Samarkanda.

Tagad viņš atcerējās sievietes savados čukstus transepta gale­rija un saprata, Kāpēc neviens no Dānijā sastaptajiem neko nepiemineja Zovastinas klātbūtne.

laiva apstajas piestātne. Mišeners veikli izkapa. Palīdziet vi­ņai. Esmu dzirdējis, ka viņa ir atjautīga.