Tagad viņš bija ieguvis piekto medaljonu.
Pirmie četri sagādāja vilšanos. Viens bija viltojums, bet parejie trīs slikti saglabajušies. Pirms sešiem menešiem viņš neko daudz nezinaja par ziloņu medaljoniem. Nu jau viņš gluži labi varēja noteikt to izcelsmi.
Tagad viss ir aiz muguras, viņš teica Rafaelam. Nomierinies. Mums neviens nesekoja.
līs tomēr drošības pēc paverošu.
Viktors zinaja, ka Rafaels cenšas izpirkt vainu par savu pārsteidzīgo ncibu muzeja, tāpēc atbildēja: Hus jau labi.
Viņš nedriksteja palikt dzīvs.
Ta ir pat labak. mēs vismaz zinām, kas mus sagaida.
Atvilcis adas koferīša rāvējslēdzēju, viņš izņēma stereomikro-
skopu un digitalos svarus.
Viņš nolika monētu uz galda. Viņi to atrada viena no muzeja vitrīnām ar pilnīgi pareizu apzīmējumu: "Ziloņu medaljons (Aleksandrs Lielais), dekadrahma, ap 2. gadsimtu p.m.ē."
Vispirms viņš izmērīja monētas platumu. Trīsdesmit pieci milimetri. C'.andnz atbilst, lesledzis elektroniskos svarus, viņš pārbaudīja tas svaru. Četrdesmit, komats, septiņdesmit četri grami. arī pareizi.
Ar palielinamo stiklu viņš nopētīja attēlu viena monētas puse kareivis karaliski greznā tērpa, ar spalvam rotātu bruņucepuri, kakla aizsargu un kavalerista apmetni līdz ceļiem.
Viņš nopriecājās. Viena no viltojumu pazīmēm bija tada, ka ap metnis sniedzas līdz potītēm. (Jadsimtiem ilgi viltotu grieķu monētu tirdzniecība zēla un plauka, un gudri viltotāji bija labi iemanījušies piemuļķot neuzmanīgos un vientiešus.
Par laimi, viņš tāds nebija.
Pirmais zināmais ziloņu medaljons paradijas atklatiba 1887. gada ka dāvinājums Britu muzejam. Otrs 1926. gada lika atvests no lranas. Trešais tika atrasts 1959. gada. Ceturtais 1964. gada. Pēc tam, 1973. gada, vēl četri medaljoni tika atrasti Babilonas drupu tuvuma. Pavisam astoņi medaljoni paradijas apgrozība muzejos un privatkolekcijas. Nekada liela vērtība, ņemot vera, cik daudz helēnisma mākslās darbu un tūkstošiem dažadu monētu ir pieejami mūsdienās, tomēr kolekcionāriem noderīgi.
Viņš turpinaja medaljona apskati.
Gludi skūtais, jauneklīgais kareivis kreisaja roka turēja saris*a7 ar lapas formas uzgali. Labaja roka bija zibens šautra. Viņam vīrs galvas lidinājās spārnota uzvaras dieviete Nike. Pa kreisi no kareivja monētu kalējs bija atstajis savadu monogrammu.
Viktors nezinaja, vai ta ir BA vai BAB un ko šie burti nozīmē. Taču šim dīvainajam simbolam bija jabut uz visiem īstajiem medaljoniem.
Viss šķita kartība. Neka lieka, neka netrūka.
Viņš apgrieza monētu otrādi.
Tas malas bija stipri nodilušas, alvas krasas subejums nogludināts ka tekoša ūdeni. Laika zobs pamazam deldeja smalko gravējumu abas puses. Tiešam apbrīnojami, ka tas vēl kaut cik saglabajies.
ārā viss kartība? viņš jautāja Rafaelam, kas joprojām stāvēja pie loga.
Beidz mani mierināt.
Viktors pacēla skatienu. Es tiešam gribu zināt.
Līs laikam esmu neveiksminieks.
Viņš saklausīja kolēģa bezcerību. Tu redzeji kādu pienakam pie muzeja durvīm. Un rīkojies. Tas arī viss.
-Tas bija muļķīgi. Nogalinašana piesaista lieku uzmanību.
Līķis nebulu saglabajies. Beidz raizēties par to. Un turklāt es piekritu atstat viņu tur.
Viņš atkal pievērsa uzmanību medaljonam. Otra puse bija attēlots tas pats kareivis, tagad zirga mugura, uzbrūkot bēgošam zilonim. Uz ziloņa muguras sedeja divi viri viens ar šķēpu, bet otrs pūlējas izvilkt no krūtīm kavalerista iedurto piķi. Visi numismati bija vienisprātis, ka šis karaliskais kareivis abas monētas puses ir Aleksandrs un medaljoni izkalti par godu kaujai ar ziloņiem.
Tomēr galvena monētas īstuma parbaude bija jāveic ar mikroskopu.
Iesledzis apgaismojumu, viņš ieslidinaja dekadrahmu uz apskates turētāja.
Autentiskajiem medaljoniem piemita kāda anomalija. Gravējuma paslēpti sīki, mikroskopiski burtiņi, ko senie monētu kalēji bija iekļāvuši taja ar primitīva palielinama stikla palīdzību. Eksperti uzskatīja, ka šie burti, visticamak, līdzīgi ka musdienu banknošu ūdenszīmes, kalpojuši autentiskuma nodrošināšanai. Senajos laikos palielināmie stikli nebija plaši izplatīti, tāpēc noteikt šo zīmi bija gandrīz neiespējami. Burti tika pamanīti, kad alklatiba parādījās pirmais medaljons. Taču no četriem līdz šim nozagtajiem ši iezīme bija tikai vienam. Ja šis medaljons bija īsts, kavalerista tērpa krokas jabut diviem grieķu burtiem ZH.
Noregulējis mikroskopa asumu, viņš ieraudzīja sīko uzrakstu.
Bet tie nebija burti.
Skaitļi.
36 44 77 55.
Viņš pacēla galvu no mikroskopa.
Rafaels viņu vēroja. Kas ir?
Viņu situācijā tikko bija vēl vairak pasliktinājusies. Viktors iepriekš bija dažas reizes zvanījis no viesnīcas numura talruņa. Viņš paraudzījās uz numuru aparala displeja. Četri skaitļu pari, sakas ar 36.
Tas nebija mikroskopa ieraudzītais numurs.
Tomēr viņš uzreiz, saprata, ko nozīmē skaitļi uz ši it ka sena medaljona.
Dānijas talruņa numuru.
10 VENĒCIJA 6:30
Vincenti aplūkoja savu attēlu spoguli, kamēr sulainis nogludināja Gucci uzvalka žaketi, kas apņēma viņa vareno augumu. Visas niecīgākās pūciņas no tumša vilnas auduma bija noņemtas ar kamieļa sani suku. Tad viņš sakartoja kaklasaites mezglu. Sulainis pasniedza burgundieša krasas zīda kabatas lakatiņu, un viņš to rupigi ielika žaketes kabatiņa.
Trīssimt mārciņu smagais Vincenti augums smalkaja uzvalka izskatijas labi. Pastaviga darba algotais Milanas modes konsultants bija ieteicis izveleties tumšas krasas, jo tas ne tikai iedveš cieņu, bet arī novērš uzmanību no auguma apmeriem. Tas gan nebija viegls uzdevums. Vincenti izskata itin viss bija liels. Apaļi vaigi, izliekta piere, smagnējs deguns. Taču viņam patika labi paēst un dietas šķita īstas mokas.
Viņš pamaja, un sulainis uzspodrināja Lorenzo Banfi kurpes. Pedejoreiz. ieskatījies spoguli, Vincenti palūkojas pulksteni.
Kungs, ierunājās sulainis. Viņa zvanīja, kamēr jūs bijāt duša.
Pa privāto līniju?
Sulainis pamāja ar galvu.
Vai viņa atstaja numuru?
Pameklējis kabata, sulainis izņēma mazu papīra lapiņu. Pirms un pēc Padomes sedes Vincenti bija paspējis mazliet pagulēt. Atšķirība no dietam miegs nebija laika izniekošana. Viņš zinaja, ka tiek gaidīts, un pats necieta kavēšanos, tomēr nolēma zvanīt no guļamistabas. Nevajag izpļāpāt savus noslēpumus visiem pa mobilo.
Sulainis izgaja no istabas.
Vincenti piegāja pie talruņa līdzas gullai un sastadija ārzemju numuru. Pēc trim griezīgiem signāliem atsaucas sievietes balss, un viņš ierunājās: Ka noprotu, jūs vēl esat dzīva, premjerministres kundze.
Un ir labi zināt, ka jūsu informācija bija pareiza.
es nebutu jūs traucējis ar muļķībām.
Un tomēr jūs ta arī nepateicat, ka zinājāt, ka šodien mani mēģinās nogalināt.
Pirms trim dienam viņš bija paziņojis Zovastinai par Florencieša plānu. Liga uzmana savus biedrus, un jus, premjerministres kundze, esat viena no svarigakajiem.
Viņa klusi iesmejas. Atkal glaimojat, Enriko.
Vai uzvarējāt buzkaši spēlē?
Protams. Divreiz iemetu apli. mēs atstajam uzbrucēja līķi uz lauka un sabradajam to ar pakaviem. Pašlaik ar atliekam mielojas suņi un maitasputni.
Vincenti saravas. Tāda bija Centrālāzijas nelaime. Izmisīgi tiecoties pievienoties divdesmit pirmā gadsimta pasaulei, sava kultura ta bija neglabjami iestregusi piecpadsmitaja. Ligai bus jadara viss iespējamais, lai šo trukumu labotu. Pat ja tas būtu tik grūti ka padarīt gaļedaju par veģetārieti.