Un tad Klarisa Maklelāna sacīja:
— Vai es drīkstu jums kaut ko jautāt? Cik ilgi jūs jau esat dedzinātājs?
— Desmit gadus. Kopš divdesmit gadu vecuma.
— Vai jūs kādreiz arī lasāt tās grāmatas, kuras sadedzināt?
Viņš smējās.
— Tas ir pret likumu!
— Ak, pareizi.
— Mūsu darbs ir varen jauks. Pirmdien mēs, piemēram, dedzinām Milleju, trešdien — Vitmenu, piektdien — Folkneru. «Nodedzināt visu līdz pelniem un tad sadedzināt ari pelnus!» — tāda ir dedzinātāju devīze.
Viņi gāja vēl kādu brīdi, un tad meitene ievaicājās:
— Vai tiesa, ka agrāk jūsu amata brāļi uguni dzēsuši, nevisdedzinājuši?
— Nē. Ēkas vienmēr bijušas ugunsdrošas, tur nu jūs varat man pilnīgi ticēt.
— Dīvaini. Bet man reiz gadījās dzirdēt, ka agrāk mājas degušas tikai aiz kļūmīgas nejaušības, un jūsu amata brāļi bijuši tie, kuri šo uguni dzēsuši.
Montegs smējās.
Meitene uzmeta viņam ašu skatienu.
— Kādēļ jūs smejaties?
— Nezinu. — Viņš atkal iesmējās, bet pēkšņi apklusa.
— Un kas tad ir?
— Jūs smejaties, kaut gan es nesaku neko smieklīgu, un jūs atbildat bez kavēšanās. Jūs nemaz nepadomājat, ko es jautāju.
Montegs apstājās.
— Jūs nu gan esat ērmīga, — viņš teica, raugoties meitenē. — Bet vai jūs neatļaujaties par daudz?
— Es negribēju jūs apvainot. Tas laikam tā iznāca tādēļ, ka es pārāk cieši vēroju cilvēkus.
— Vai šis te jums neko neizteic? — Viņš viegli uzsita pa skaitli 451 uz savas ogļu melnās piedurknes.
— Izteic gan, — viņa nočukstēja, paātrinadama soli. — Sakiet, vai jūs esat vērojis, kā pa bulvāriem joņo raķešu automašīnas?
— Ak gribat mainīt sarunas tematu?
— Reizēm man šķiet, ka tie, kuri brauc automašīnās, nemaz nezina, kas ir zāle vai puķes, jo redz tās vienīgi aizzibam garām, — viņa turpināja. — Parādiet viņiem zaļu plankumu, un viņi izsauksies: «O, jā, tā ir zāle!» Sārtu plankumu? «Jā, tas ir rožu dārzs!» Balti plankumi viņiem ir mājas. Brūni plankumi — govis. Reiz mans tēvocis mēģināja braukt lēnām — ne ātrāk par četrdesmit jūdzēm stundā, un viņu tādēļ apcietināja. Divas dienas lika nosēdēt cietumā. Vai tas nav dīvaini un reizē skumji?
— Jūs pārāk daudz domājat, — Montegs neveikli teica.
— Es reti kad skatos televīzijas pārraides un neeju ne uz autosacīkstēm, ne izpriecu parkiem. Laikam tādēļ man atliek daudz laika visādām nesaprātīgām domām. Vai jūs esat uz šosejām redzējis divsimt pēdu garos reklāmas dēļus? Vai zināt, ka senāk tie esot bijuši tikai divdesmit pēdu gari? Bet automašīnas tagad joņo ar tādu ātrumu, ka reklāmu vajag pagarināt, lai to vispār pagūtu ieraudzīt.
— To nu es tiešām nezināju! — Montegs aprauti iesmējās.
— Bet es zinu vēl kaut ko citu, ko jūs nezināt. Rītos uz zāles ir rasa.
Viņš kaut kā nespēja atcerēties, vai bija zinājis to vai ne, un tas viņu pēkšņi samulsināja.
— Un, ja paraugās debesīs, — viņa pamāja augšup, — tad var mēnesī ieraudzīt cilvēku.
Viņš sen nebija raudzījies debesīs.
Visu pārējo ceļa gabalu viņi nogāja klusēdami — meitene domās iegrimusi, Montegs tāds kā nomākts un sapīcis, laiku pa laikam uzmetot viņai nosodošu skatienu. Kad abi pienāca pie viņas mājas, tur visos logos mirdzēja gaisma.
— Kas šeit notiek? — Montegs nekad nebija redzējis māju, kura laistītos vienās ugunīs.
— Nekas sevišķs. Mana māmiņa, tētis un tēvocis droši vien sēž un sarunājas. Cilvēki tagad reti to dara. Vēl retāk nekā pastaigājas. Vai es jums stāstīju, ka reiz manu tēvoci arestēja arī par to, ka viņš bija gājis kājām? Mēs esam briesmīgi ērmoti.
— Bet ko tad īsti jūs runājat?
To dzirdot, meitene iesmējās. — Ar labu nakti! — viņa teica un jau pagriezās uz mājas pusi. Bet tad, kā atcerēdamās kaut ko, panācās atpakaļ un izbrīna pilnām acīm ziņkāri ieskatījās viņa sejā.
— Vai jūs esat laimīgs? — viņa jautāja.
— Ko, ko? — Montegs izsaucās.
Bet viņa jau bija aizskrējusi pa mēness gaismas pielieto taku. Aiz viņas klusi aizvērās mājas durvis.
— Laimīgs! Kas vēl nebūs!
Viņš pārstāja smieties.
Nonācis pie savas mājas, viņš iebāza roku īpašā durvju spraugā. Atbildot uz viņa pieskārienu, durvis atvērās.
«Skaidrs, ka laimīgs. Kā gan citādi? Bet kādēļ viņa tā jautāja? Vai varbūt es neesmu laimīgs?» viņš vaicāja tukšajām istabām. Gaitenī viņš pacēla skatienu augšup uz ventilācijas režģi un pēkšņi atcerējās, kas aiz tā paslēpts. Tas šķita raugāmies lejā uz viņu, un viņš aši novērsās.
Cik dīvaina nakts, un cik dīvaina tikšanās! Neko tādu viņam nebija gadījies piedzīvot, ja nu vienīgi toreiz, pirms gada, kad viņš parkā sastapa kādu vecu vīru un viņi abi sarunājās …
Montegs papurināja galvu. Tad paskatījās uz tukšo sienu, un uz tās iznira meitenes seja, kadu viņš to redzēja savā atmiņa, — ļoti skaista vai, pareizāk, — brīnišķīga. Tā bija līdzīga mazai pulksteņa ciparnīcai, kas cilvēkam, kurš nakts tumsā pamodies, baigo pretī un ar savu blāvi spīdošo vaigu, kas rāda stundas un minūtes, un sekundes, skaidri un pārliecinoši vēsta, ka nakts, kaut arī tā kļūst arvien melnāka, droši iet pretī jaunam saullēktam.
— Ko tas nozīmē? — Montegs jautāja savam otrajam «es», šim stulbenim savā zemapziņā, kurš reizēm sāka gvelzt galīgas muļķības, pretēji gribai un saprātam.
Viņš vēlreiz paraudzījās uz sienu. Viņas seja bija līdzīga arī vēl spogulim! Gluži vienkārši neticami! Diez, vai viņš pazina vēl kādu cilvēku, kurā raugoties redzētu sevi? Cilvēki drīzāk ir līdzīgi… — viņš domās meklēja salīdzinājumu, kamēr atrada, atcerēdamies savu darbu — … līdzīgi lāpām, kas liesmo, kamēr nodziest. Cik reti gan otra cilvēka sejā var saskatīt sava paša sāpes vai prieku, sava paša slēptākās, trīsošās domas.
Cik apbrīnojami šī meitene prata iejusties otrā cilvēkā! Tā vēroja viņu tik uzmanīgi, kā aizrautīgs leļļu teātra skatītājs lelli, jau iepriekš paredzot katru viņa skropstas vēcienu, katru žestu, katru vismazāko pirksta kustību. Cik ilgi viņi bija gājuši līdzās? Trīs minūtes? Vai varbūt piecas? Bet tagad tā šķita vai vesela mūžība. Cik milzīgs bija meitenes attēls uz sienas, cik liela slaidā auguma mestā ēna! Ja viņam ieniezētos acs, viņa droši vien pamirkšķinātu. Un, ja tik tikko savilktos žokļu muskuļi, viņa nožāvātos pirms viņa.
«Hm,» viņš klusībā prātoja, «ja labi padomā, tad gandrīz iznāk, ka viņa tik vēlu gaidīja mani uz ielas, jau iepriekš zinādama, ka nākšu …»
Montegs atvēra guļamistabas durvis. Šķita, ka viņš ieietu saltā marmora kapličā. Visapkārt necaurredzama tumsa, ne jausmas no sudrabā
mirdzošas pasaules, logi cieši aizdarīti, un istaba līdzīga kapam, kurā nespēj iekļūt neviens lielās pilsētas troksnis. Taču istaba nebija tukša.