Viņš lika kreiso, labo, kreiso un labo. Viņš devās pāri tukšajam bulvārim.
Pat tad, ja bulvāris bija pilnīgi tukšs, cilvēks nekad nebija drošs, ka laimīgi pāries tam pāri, jo uz četrus kvartālus attālā pakalna pēkšņi varēja iznirt kāda mašīna un, notriecot viņu zemē, aizjoņot garām, tā ka viņš nemaz nepagūst attapties.
Montegs nolēma neskaitīt soļus. Viņš neskatījās ne pa labi, ne pa kreisi. Laternas gaisma šķita nodevīgi spilgta un dedzinoša kā pusdienas saule.
Viņš dzirdēja, ka divus kvartālus tālāk mašīna uzņem arvien lielāku ātrumu. Starmešu ugunis tika ieslēgtas, izslēgta-s un pēkšņi notvēra vinu gaismas kūlī.
Montegs uz mirkli saminstinājās, ciešāk sažņaudza grāmatas rokā un piespieda sevi doties uz priekšu. Kājas neviļus paskrēja pāris soļu, taču viņš skaļi aprāja sevi un atkal palēnināja gaitu. Viņš bija ticis līdz bulvāra vidum, bet mašīna gaudoja arvien spiedzīgāk, vēl arvien palielinādama ātrumu.
«Skaidrs, ka policija. Pamanījuši. Mieru, tikai mieru, es nedrīkstu pagriezties, nedrīkstu skatīties,
nedrīkstu izrādīt savas bailes. Jāiet, man jāiet tikai uz priekšu.»
Mašīna joņoja. Mašīna rēca. Mašīna piedeva ātrumu. Mašīna kauca. Mašīna auroja. Mašīna lidoja, neskarot zemi. Mašīna nāca kā svilpjoša lode, kas izšauta no kādas neredzamas šautenes. Simt divdesmit jūdžu stundā. Simt trīsdesmit jūdžu stundā. Montegs sakoda zobus. No starmešu gaismas viņam apdega seja, raustījās plakstiņi un viss ķermenis pārklājās lipīgiem sviedriem.
Viņa kājas dīvaini sagrīļojās, viņš kaut ko nomurmināja, tad pēkšņi vairs neizturēja un skrēja. Viņš skrēja, cik jaudas, pa kaklu pa galvu — ātrāk, ātrāk, tikai uz priekšu! Ak dievs! Ak dievs! Viena grāmata nokrita, viņš apstājās, gandrīz metās atpakaļ, pārdomāja un drāza tālāk, kliegdams asfaltētajā tukšumā, bet mašīna dzinās pakaļ savam laupījumam. Vēl divsimt, simt deviņdesmit, astoņdesmit, septiņdesmit pēdu, Montegs smagi elsa, mētādams rokas, kājas zibēja, mašīna nāca tuvāk un tuvāk, mašīna taurēja, viņš pagrieza galvu, starmešu gaisma apdedzināja viņa acis, tad mašīnas vispār vairs nebija, tikai akli- nošs staru kūlis, kvēloša uz viņu mesta lāpa, viena vienīga liesma un rēkoņa. Tūlīt, tūlīt tā būs viņam virsū! …
Montegs paklupa un pakrita.
«Esmu pagalam! Nu visam beigas!»
Taču it nekas nenotika. Pašā pēdējā brīdī mežonīgā vabole strauji pagrieza sāņus, apbrauca viņam apkārt un pazuda. Montegs palika guļot uz mutes. Ar zilo izplūdes gāzu mākoni līdz viņam atšalca smiekli.
Viņa labā roka bija izstiepta taisni uz priekšu. Kad viņš to pacēla, tad uz vidējā pirksta gala ieraudzīja šauru, melnu svītriņu, kur bija gājusi pāri mašīnas riepa. Viņš rausās kājās un raudzījās šajā svītriņā, nespēdams ticēt savām acīm.
«Tātad tā nebija policija …»
Viņš paskatījās tālumā. Nu bulvāris bija tukšs. Nē, tā nebija policija, bet mašīna, pilna dažāda vecuma pusaudžu, kuri svilpdami, kliegdami, aurodami devās jautrā izpriecas braucienā, ieraudzīja kājām ejošu cilvēku — tas nu patiešām bija kas neredzēts! — un pēkšņi nolēma: «Notrieksim viņu zemē!» — nemaz nezinādami, ka tas ir tas pats misters Montegs, kuru meklēja policija. Tas bija trokšņojošs bērnu bars, mēness naktī nolēmis pabraukāties, nojoņot pieci seši simti jūdžu ar tādu ātrumu, ka vējā stingst sejas, — pusaudži, kuri paši nezināja, vai, rītam austot, būs vai nebūs vairs dzīvi, atgriezīsies vai neatgriezīsies, un tieši tur slēpās viss dēku prieks.
«Viņi gribēja mani nogalināt,» Montegs grīļodamies atskārta un taustīja nobrāzto vaigu, kamēr ap viņu vēl virmoja mašīnas saceltie putekļi. «Gluži vienkārši bez kāda iemesla gribēja mani nogalināt.»
Viņš devās tālāk uz ietves pusi, tik tikko spēdams vairs pavilkt kājas. Viņš bija kaut kā savācis nosviestās grāmatas, lai gan nespēja atcerēties, ka būtu tās uzlasījis vai pacēlis. Viņš lika tās no vienas rokas otrā kā spēļu kārtis pirms svarīga gājiena.
«Varbūt tieši viņi bija tie, kuri nogalināja Klarisu?»
Viņš apstājās un skaļi atkārtoja:
— Varbūt tieši viņi bija tie, kuri nogalināja Klarisu?
Viņam gribējās ar skaļu kliedzienu mesties pusaudžiem pakaļ.
Viņa acis pieplūda asarām.
Viņu bija paglābis vienīgi tas, ka viņš pakrita. To redzot, mašīnas vadītājs saprata vai — pareizāk — instinktīvi nojauta, ka mašīna, ar tik lielu ātrumu uz- skrienot virsū guļošam cilvēkam, neizbēgami apmetīs kūleni un visi izkritīs ārā. Bet, ja nu Montegs nebūtu pakritis?
Viņam aizrāvās elpa.
Četrus kvartālus tālāk mašīna bija nobremzējusi, uz diviem riteņiem apcirtusies un, arvien palielinādama ātrumu, drāzās atpakaļ pa to pašu ielas pusi pretēji noteikumiem.
Bet Montegs nu bija drošībā, sasniedzis kādu tumšu šķērsielu, uz kuru viņš gāja jau veselu stundu — vai varbūt minūti? Viņš trīcēdams noskatījās, kā mašīna aizdrāzās garām un, braucējiem skaļi smejoties, pazuda.
Pa tumšo šķērsielu dodamies tālāk, Montegs redzēja, ka no debesīm krīt un krīt helikopteri — kā sniega pārslas, kas iezvana garu ziemu …
Mājā nebija dzirdams ne mazākais troksnītis.
Montegs tai tuvojās no sētas puses, ievilkdams krūtīs narcišu, rožu un rasotās zāles smaržu. Viņš pavēra sētas durvis, kas nebija aizslēgtas, ieklausījās un klusi pārkāpa slieksni.
«Misis Bleķa, vai jūs guļat?» viņš domās jautāja. «Tas nav labi, ko gribu jums nodarīt, bet jūsu vīrs to ir darījis citiem, nekad neprasot, vai tā drīkst, nepadomājot, vai tas ir labi, un nejūtot ne mazāko vainas apziņu. Un, tā kā jūs esat dedzinātāja sieva, nu ir pienākusi jūsu kārta kā atmaksa par visām tām mājām, ko jūsu vīrs nodedzinājis, par visu to postu un pārestībām, ko viņš cilvēkiem nodarījis!»
Māja klusēja.
Montegs noslēpa grāmatas virtuvē un atkal izslīdēja uz ielas, un, kad viņš aizejot atskatījās, māja vēl arvien bija tumša un klusa.
Kā vēja dzītas papīra skrandas virs pilsētas griezās helikopteri, kamēr Montegs, dodamies tālāk, iegaja kādā nomaļā tālruņa būdā un deva trauksmes signālu. Tad viņš drebinādamies gaidīja, kad tālumā
Mauksies sirēnas un rēkdamas joņos šurp «Salamandras», lai nodedzinātu mistera Bleķa māju, kamēr viņš pats bija darbā, un liktu viņa sievai, trīcot no aukstuma, stāvēt saltajā naktī un vērot, kā sadeg un sabrūk viņu mājas jumts. Bet pašlaik viņa vēl gulēja.
«Ar labu nakti, misis Bleķa,» Montegs klusībā noteica.
— Feiberl
Vēl viens klauvējiens, čuksts, ilga gaidīšana. Beidzot Feibera mājiņā iedegās maza uguntiņa. Pēc brīža atvērās sētas durvis.
Viņi abi — Feibers un Montegs — pustumsā raudzījās viens otrā, neticēdami savām acīm. Tad Feibers atguvies pastiepa roku, ievilka Montcgu iekšā un apsēdināja, bet pats vēlreiz devās pie durvīm un klausījās. Pirmsausmas klusumā gaudoja sirēnas. Pēc tam viņš aizvēra durvis un nāca atpakaļ.
— Kopš paša sākuma līdz pat šim brīdim esmu darījis vienīgi muļķības, — Montegs teica. — Bet nu man tūliņ pat jādodas tālāk. Esmu ceļā dievs zina uz kurieni.
— Lai kādas muļķības jūs esat darījis, tās tika darītas diža mērķa labā, — Feibers sacīja. — Es domāju, ka jūs esat miris. Radio lodīte, kuru jums iedevu …