Выбрать главу

—   Tā sadega.

—   Es dzirdēju, ka kapteinis jums kaut ko sacīja, un tad pēkšņi viss apklusa. Gandrīz jau gribēju do­ties jūs meklēt.

—   Kapteinis ir miris. Viņš atrada radio lodīti, dzir­dēja jūsu balsi, draudēja izrēķināties ar jums. Es no­galināju viņu ar liesmu metēju.

Feibers atslīga krēslā un ilgi klusēja.

—       Ak dievs, kā viss ir sarežģījies! — Montegs iesaucās. — Vēl vakar viss bija tik labi un jauki, bet šodien es jūtu, ka grimstu dibenā. Cik reižu cilvēks var nogrimt dibenā un palikt dzīvs? Es vairs nespēju elpot. Bītijs ir miris, bet reiz viņš bija mans draugs, un Millija aizgājusi no manis. Es domāju, ka viņa bija mana sieva, bet nu vairs neesmu par to īsti drošs. Un man nav vairs ne māju, ne darba, un mani vajā policija, un, skriedams šurpu, es noslēpu grāmatas kāda dedzinātāja mājā. Ak vai, ko es esmu izdarījis vienā pašā nedēļā!

—   Jūs darījāt to, kas jums bija jādara. Tas bija krājies jau ilgu laiku.

—   Jā, tas patiešām tā varētu būt. Jau sen es jutu, ka manī kas briest. Es darīju vienu, bet domāju citu. Kaut kas manī auga un milža. Brīnums, ka tas nebija redzams manā sejā. Un nu es esmu ieradies šeit, lai izpostītu arī jūsu dzīvi. Kuru katru brīdi viņi var būt klāt.

—   Pirmo reizi pēc daudziem gadiem es atkal jutu, ka dzīvoju, — Feibers teica. — Šobrīd man vairs nav bail. Ko jūs tagad domājat darīt?

—   Bēgt.

—   Vai zināt, ka sācies karš?

—   Jā, dzirdēju.

—   Dīvaini gan, — vecais vīrs sacīja. — Karš šķiet tik tāls, jo mums ir savas raizes.

—  Man nav bijis laika domāt par karu. — Mon­tegs izvilka simts dolāru banknoti. — Šī nauda lai paliek jums. Izlietojiet pēc saviem ieskatiem.

—   Bet…

—   Ap pusdienas laiku varbūt būšu jau miris. Izlie­tojiet to mūsu mērķa labā.

Feibers pamāja.

—   Kaut kā mēģiniet nokļūt līdz upei, — viņš teica, — un, iedams gar krastu, jūs nonāksiet līdz vecām dzelzceļa sliedēm, kuras ved zemes iekšienē. Tālāk ejiet pa tām. Mūsu dienās, kad visur ir gaisa satik­sme, dzelzceļa sliežu nekur vairs nav, taču šīs rūsē starp pakalniem. Esmu dzirdējis, ka zemes iekšienē esot daudz klaidoņu apmetņu. Tos sauc vēl arī par stai- guļotājiem. Ja jūs noietu krietnu gabalu un uzmanīgi raudzītos apkārt, varbūt jums izdotos kādu atrast. Kā stāsta, gar agrāko Losandželosas dzelzceļu varot sa­stapt daudz bijušo harvardiešu. Lielākā daļa esot tādu, kurus meklējot policija. Bet viņi tomēr nav no­tverti. Viņu nav daudz, un valdība laikam neuzskata viņus par tik bīstamiem, lai tvarstītu ārpus pilsētas robežām. Kādu laiku jūs varētu slēpties pie viņiem un tad uzmeklēt mani Sentluisā. Beidzot arī es sākšu rīkoties un piecos no rīta ar autobusu braukšu uz Sentluisu uzmeklēt kādu bijušo iespiedēju. Jūsu nauda mums ļoti noderēs. Paldies, un lai dievs stāv jums klāt. Vai negribat brītiņu nosnausties?

—   Nedrīkstu kavēties.

—   Paskatīsimies, cik tālu viņi ir.

Feibers aši ieveda Montegu guļamistabā un pabī­dīja sāņus pie sienas pakārtu gleznu. Zem tās atradās televīzijas ekrāns pastkartes lielumā.

—   Vienmēr esmu sev vēlējies pavisam mazu televī­zijas ekrānu, kuru, ja vajag, varētu aizsegt ar plauk­stu, nevis šīs milzīgās televīzijas sienas, kas mūždien auro un kliedz. Paskatieties.

Viņš pagrieza slēdzi.

—  Montegs, — balss televizorā teica, un ekrāns iegaisinojās. — Montegs, — diktors pa burtiem no­sauca, — Gajs Montegs. Vēl nav notverts. Viņu meklē policijas helikopteri. No kaimiņu rajona saņemts jauns Mehāniskais Suns …

Montegs un Feibers palūkojās viens otrā.

—  … no Mehāniskā Suņa neviens vēl nav izbēdzis. Kopš šo lielisko izgudrojumu izmanto pēdu dzīšanai, tas vēl ne reizes nav kļūdījies. Mūsu televīzijas aģen­tūra var būt lepna, ka tai dota iespēja ar helikoptera ievietotu televīzijas kameru sekot Sunim, kamēr tas pa pēdām dodas uz mērķi…

Feibers ielēja divas glāzes viskija.

—   Iedzersim. Tas mums noderēs.

Viņi iedzēra.

—   … oža ir tik pilnīga, ka Mehāniskais Suns spēj izšķirt ap desmittūkstoš dažādu smaku un izsekot desrnittūkstoš cilvēku bez atkārtotas noregulēšanas!

Feiberam pārskrēja viegli drebuļi, un viņš pārlaida skatienu savai istabai, sienām, durvīm, durvju roktu­rim un krēslam, uz kura sēdēja Montegs. Montegs pa­manīja šo skatienu. Viņi abi aši pavērās apkārt, un Montegam šķita, ka viņa nāsis pēkšņi ieplešas un oža tā saasinās, ka viņš jūt savas gaisā atstātās pēdas, uz durvju roktura palikušās mikroskopiskās sviedru lā­sītes, kas spīd kā lustras pakariņi. Viņš bija visur — šajā mājā un ārpus tās, viņš bija spīdošs mākonis, rēgs, un no šīs domas viņam aizžņaudzās kakls. Viņš redzēja, ka Feibers aiztur elpu, kā baidīdamies līdz ar gaisu ievilkt krūtīs bēgošā rēga ēnu.

—   Mehāniskais Suns no helikoptera tūlīt tiks izsē­dināts dedzināšanas vietā!

Uz mazā televīzijas ekrāna parādījās nodedzinātā māja un cilvēku pūlis, un kaut kas, pārklāts ar pa­lagu, un no debesīm kā ķēmīgs, trīsošs zieds nolaidās helikopters.

«Tātad viņi ir nolēmuši novest šo spēli līdz galam,» Montegs nodomāja. «Cirka izrāde jāturpina, kaut arī pirms stundas ir sācies karš …»

Montegs kā apburts vēroja notiekošo, pat netaisīda­mies pakustēties. Tas viss šķita bezgala tāls, it kā ne­attiektos uz viņu. Viņš it kā skatījās teātra izrādi, kāda cita cilvēka drāmu, darīdams to ar dīvainu inte­resi, pat ar zināmu aizrautību. «Bet tas taču ir par mani,» viņš nodomāja, «tas viss ir sarīkots manis dēļ.»

Ja gribētu, viņš varētu palikt šeit un ērti noskatīties savu izsekošanu — pa visām šķērsielām, pāri plaša­jiem, tukšajiem bulvāriem, zemes gabaliem un rotaļu laukumiem, līdz ar kameru reizumis apstāties, kamēr diktors sniedz paskaidrojumus, un tad atkal doties tālāk uz degošo mistera un misis Blekas māju, un beidzot nonākt līdz šai vietai, kur viņi ar Feiberu sēž un dzer viskiju, un vērot, kā Elektroniskais Suns ošņā viņa pēdas zem loga, slīdot klusi kā pati nāve. Tad viņš varētu piecelties, pieiet pie loga, atvērt to, izliekties ārā un, ar vienu aci raugoties ekrānā, redzēt sevi gaišajā kvadrātiņā no malas kā drāmas galveno varoni, kā slavenību, kam pievērsti visu skatieni, zi­not, ka citās televīzijas istabās viņš ir saredzams visā augumā, telpiskā attēlā un dabiskās krāsās, un, ja viņš turētu acis vaļā, tad pēdējā mirklī pirms nāves vēl redzētu, kā viņā iecērtas prokaīna adata visu to cilvēku laimes vārdā, kurus pirms brīža bija pamodi­nājis mežonīgs televīzijas sienu sirēnas kauciens, lai viņi vērotu lielo spēli, cilvēka medības, drāmu ar vienu darbojošos personu.

Vai viņš pagūs teikt pēdējo vārdu? Kad cilvēku mil­jonu acu priekšā Suns metīsies viņam virsū, vai viņš spēs pēdējās nedēļas atziņas ietvert vienā frāzē vai vārdā, kas paliktu ļaužu atmiņā ilgi pēc tam, kad ne­zvērs sagrābs viņu metāla žokļos un aizjoņos tumsā, kamēr televīzijas kamera, palikdama uz vietas, parā­dīs, kā tas attālinās, un tas būs patiešām efektīgs no­beigums. Kur lai viņš ņem tādu vārdu vai teicienu, kurš apdedzinātu cilvēku sejas, atmodinātu viņus no miega?

— Vai redzat? — Feibers čukstēja.

No helikoptera lēni nolaidās zemē tāda kā mašīna, tāds kā zvērs — ne dzīvs, ne nedzīvs —, no kura sta­roja blāvi zaļa gaisma. Tad tas jau stāvēja pie Mon­tega mājas gruzdošajām drupām, un policisti pacēla Sunim pie purna viņa nomesto liesmu metēju. Kaut kas iedūcās, ierūcās, noklikšķēja.