Montegs papurināja galvu, piecēlās un izdzēra atlikušo viskiju.
— Nu man ir jāiet. Piedodiet, ka tā iznācis.
— Piedot? Par ko? Par to, ka man un manai mājai draud briesmas? Esmu to pelnījis. Ejiet, — dieva dēļ, ejiet! Varbūt man izdosies aizturēt viņus .. .
— Nevajag. Kāds tur labums, ja arī jūs notvers? Kad aiziešu, sadedziniet gultas segu, kurai es pieskāros. Tāpat šo krēslu. Mēbeles un durvju rokturus notīriet ar spirtu. Arī kājslauķi sadedziniet. Visās istabās līdz galam atgrieziet gaisa kondicionēšanas iekārtu un apsmidziniet visu ar kožu iznīcinātāju, ja jums tāds ir. Pēc tam ieslēdziet ar pilnu jaudu visus mauriņa laistītājus, bet celiņus nomazgājiet ar šļūteni. Varbūt šeit izdosies nojaukt viņiem pēdas.
Feibers paspieda Montega roku.
— Es darīšu visu, ko varēšu. Laimīgu ceļu! Ja mēs abi paliksim dzīvi, pēc nedēļas vai divām rakstiet man uz Sentluisu, Galvenajā pastā, uz pieprasījumu. 2ēl, ka vairs nevarēšu uzturēt ar jums sakarus — tas mums abiem būtu liels atbalsts —, bet man nav otras radio lodītes. Nebiju domājis, ka man tādu vajadzēs. Kāds esmu bijis vecs muļķis! Neparedzēju, nepadomāju… Un tagad, kad tā būtu vajadzīga, man tās nav. Bet nu — ejiet!
— Vēl viens lūgums. Aši dodiet man čemodānu un ieinetiet tajā visvecākos drēbju gabalus — kādu uzvalku, kreklu, tenisa kurpes un zeķes …
Feibers pazuda un pēc brīža bija atpakaļ. Viņi aizlīmēja kartona čemodānu ar lipīgu lentu.
— Lai neizgaist vecā Feibera smaka, — Feibers nosvīdis nočukstēja.
Montegs aplēja čemodānu ar viskiju. — Lai Suns nesaož divas smakas uzreiz. Vai drīkstu paņemt līdz atlikušo viskiju? Tas man noderēs. Ak dievs, kaut šie pūliņi nebūtu velti!
Montegs vēlreiz paspieda Feibera roku un aizejot pameta skatienu uz televizoru. Suns, ošņādams naksnīgo gaisu, klusi devās uz priekšu, un tam sekoja helikopteri ar televīzijas kamerām. Pašlaik tas skrēja pa pirmo šķērsielu.
— Visu labu!
Un Montegs jau bija gabalā ar pustukšo čemodānu rokā. Viņš dzirdēja, ka tumsā viņam aiz muguras sāk darboties mauriņa laistītāji: viegls lietutiņš pārgāja īstā lietus gāzē, tā ka ūdens šļācās pār dārza celiņiem un straumēm plūda ārā uz ielas. Pāris lāses uzkrita uz. viņa sejas. Viņam šķita, ka vecais vīrs kaut ko sauktu nopakaļ, bet varbūt viņš bija maldījies. Viņš drāza, cik spēja, uz upes pusi.
Montegs skrēja.
Viņš juta, ka Suns viņam seko pa pēdām kā rudens elpa, auksta un dzedra, kā viegla vēsma, no kuras neviļņo zāle, nedreb logi un netrīs koku ēnas uz baltās ietves. Suns slīdēja kā bezmiesīgs rēgs. Suns nesa sev līdzi klusumu, un Montegs, dodamies cauri pilsētai, juta, ka tas kļūst ar katru brīdi draudīgāks. Tad viņš vairs neizturēja un skrēja.
Ceļā uz upi viņš apstājās ievilkt elpu un ieskatījās no miega iztraucēto māju apgaismotajos logos, un redzēja cilvēku siluetus. Visi vēroja televīzijas sienas, uz kurām kā neona tvaiku mākonis iznira, pazuda, iznira un pazuda Mehāniskais Suns ar zirnekļa kājām! Gobu nokalne, Linkolna iela, Ozolu un Parku iela, un nu jau tas tuvojās Feibera mājai!
«Bēdz taču, skrien talak, nekavejies!» Montegs sev sacīja.
Uz televīzijas sienas iznira Feibera maja un iedarbinātā laistīšanas sistēma.
Suns sarāvās un apstājās.
«Nē! Nē!» Montegs krampjaini pieķērās palodzei. «Tikai ne turi»
Prokaīna adata šaudījās ārā un iekšā, ārā un iekšā. No tās gala nopilēja lāsīte reibinātāja, no kura vairs nebija atmošanās.
Montegs aizturēja elpu kā krūtīs savilktu dūri.
Mehāniskais Suns apcirtās un, atstājis Feibera māju, izdrāzās atkal ārā uz ielas.
Montegs pameta acis uz debesīm. Helikopteri nāca aizvien tuvāk un tuvāk kā knišļu bars, kas lido uz gaismu.
Viņš centās sev atgādināt, ka neskatās teātra izrādi, bet sava paša likteņa šaha partiju, kurā jau ar tuvāko gājienu viņam var tikt pieteikts mats.
Viņš iekliedzās, lai atbrīvotos no stinguma un atrautos no mājas loga un intriģējošās izrādes. Pie velna! Pie velna! — un viņš atkal skrēja! Šķērsiela, bulvāris, šķērsiela, bulvāris, un upes smarža nāca arvien tuvāk. Kreisā, labā, kreisā, labā! Ja televīzijas kameras viņu notvers, tad pēc brīža uz sienām būs redzami divdesmit miljoni skrejošu Montegu. Kā ve- cuvecajā, tūkstoškārt redzētajā Kīstona komēdijā ar policistiem un noziedzniekiem, sekotājiem un izsekojamajiem, vajātājiem un vajājamajiem. Kā ēnas viņam seko divdesmit miljoni Suņu, pazib uz vienas, otras, trešās sienas un pazūd, pazib un pazūd, pazib un pazūd!
Montegs iegrūda ausī «Gliemežnīcu».
— Policija lūdz visus Gobu nokal nes iemītniekus doties pie mjīju logiem un durvīm un censties saskatīt noziedznieku. Ja visi izpildīs šo norādījumu, tad
viņam nebūs iespējams noslēpties. Lūdzu, sagatavoties!
Jā, patiešām! Kādēļ viņiem tikai tagad tas ienāca prātā? Kādēļ pa visiem šiem gadiem tas vēl nebija izmēģināts? Visus trauksmes stāvoklī, visus pie logiem! Un bēglis vairs nepaliks nepamanīts! Vienīgais cilvēks šobrīd uz ielas, vienīgais, kurš lika kājām sevi nest! ~ . o;
— Tātad — mēs skaitām līdz desmit! Viens! Divi!
Montegs juta, ka visa pilsēta pieceļas kājās.
— Trīs!
Viņš juta, ka visa pilsēta pagriežas pret durvīm.
Ātrāk! Ātrāk! Kreiso, labo!
— Četri!
Visi kā mēnessērdzīgi dodas uz izeju.
— Pieci!
Viņu rokas tver durvju rokturus!
No upes plūda pretim vēss miklums kā pēc spēcīga lietus. No skrējiena Montega kakls bija izkaltis un acis kaisa kā ugunī. Viņš iekliedzās, it kā šis kliedziens varētu pagrūst viņu uz priekšu, palīdzēt nolēk- šot pēdējos simt jardus.
— Seši, septiņi, astoņi!
Pagriezās pieci tūkstoši durvju rokturu.
— Deviņi!
Viņš aizdrāzās garām pēdējai māju rindai un metās lejā pa nogāzi pretī melnajai straumei.
— Desmit!
Durvis atvērās.
Acu priekšā viņš redzēja tūkstošiem bālu, izbiedētu, aiz aizkariem paslēptu seju, kuras kā pelēki zvēriņi raudzījās ārā no savām apgaismotajām alām un vēroja pagalmus, ielas un debesis, — pelēkas sejas ar pelēkām acīm, pelēkām mēlēm un pelēkām domām, kuras spīdēja cauri sastingušajiem vaibstiem.
Bet viņš jau bija sasniedzis upi.
Viņš iebāza roku ūdeni, lai pārliecinātos, vai tas nav sapnis. Viņš iebrida ūdenī, tumsā izģērbās kails, apslacīja rokas, kājas, galvu un augumu ar neatšķaidītu viskiju, iedzēra to un mazliet ierāva degunā. Tad viņš uzvilka Feibera vecās drēbes un kurpes, bet savu apģērbti iemeta ūdenī un noskatījās tam pakaļ. Pēc tam, paķēris čemodānu, brida upē dziļāk un dziļāk, kamēr kājas vairs neskāra dibenu un straume aiznesa viņu tumsā.
Viņš bija nopeldējis trīssimt jardus uz leju, kad Suns sasniedza upi. Virs tās, dobji dūkdami, griezās helikopteru propelleri. Pār upi krita baltas gaismas kūļi, it kā starp mākoņiem būtu parādījusies saule, un Montegs ienira ūdenī, lai paglābtos no šīs uguņošanas. Viņš juta, ka straume viegli nes viņu arvien tālāk tumsā. Tad prožektori sāka taustīt krastu un helikopteri pagriezās atpakaļ uz pilsētu, it kā pēdas vestu uz turieni. Pēc brīža tie pazuda. Pazuda ari Suns. Palika vienīgi aukstā upe un Montegs, kurš pēkšņajā klusumā peldēja prom no pilsētas, ugunīm un vajātājiem, prom no visa.
Viņam šķita, it kā viņš būtu atstājis skatuvi ar trokšņainu aktieru baru vai pametis spiritistu seansu ar rēgu balsīm. No baismīgas nerealitātes viņš bija nokļuvis reālā pasaulē, kas tomēr šķita nereāla, jo bija viņam sveša.