Garām slīdēja tumšie krasti, aiz kuriem vīdēja kalni un meži. Pirmo reizi pēc daudziem gadiem viņš atkal redzēja zvaigznes. Debesīs griezās liels zvaigžņu rats, draudot nokrist un nospiest viņu.
Kad čemodāns bija piesūcies ar ūdeni un nogrimis, Montegs peldēja tālāk uz muguras. Upe lēni un saudzīgi nesa viņu arvien tālāk no cilvēkiem, kuri brokastīs ēda ēnas, pusdienās tvaikus un vakarā dūmaku.
Upe bija patiešām reāla, tā maigi turēja viņu savas skavās un beidzot deva laiku pārdomāt visu, kas bija noticis pēdējā mēnesī, pēdējā gadā, visā viņa mūžā. Montega sirds sāka pukstēt lēni un mierīgi. Un domas vairs nešaudījās, bet plūda tikpat rāmi kā asinis dzīslās.
Apvāršņa malā bija redzams mēness. No kurienes rodas mēness gaisma? Protams, no saules. Bet no kurienes saules gaisma? Saule deg pati. Tā deg diendienā, bez pārtraukuma. Saule un laiks. Saule, laiks un uguns. Dedzinātāja uguns. Upe viņu nesa līganiem viļņiem. Dedzinātāja uguns. Debesīs saule, bet uz zemes — pulksteņi. Tas viss saplūda Montega apziņā vienā veselā. Pēc ilgiem dzīves jūrā nopeldētiem gadiem un īsa upē nopeldēta laika viņš saprata, kādēļ savu mūžu vairs nededzinās.
Saule dedzina katru dienu. Tā dedzina Laiku. Pasaule riņķo pa apli un ap savu asi, bet Laiks dedzina gadus un cilvēkus tāpat, bez viņa līdzdalības. Ja viņš līdz ar citiem dedzinātājiem dedzinās cilvēka roku radīto, bet saule dedzinās Laiku, tad taču nekas nepaliks pāri!
Kādam ir jāizbeidz dedzināšana. Saule, protams, to neizbeigs. Tātad jāizbeidz viņam, Montegam, un tiem, ar kuriem viņš vēl pirms pāris stundām strādāja kopā plecu pie pleca. Kādam jāatsāk vērtību glabāšana, kādam ir jāvāc kopā un jākrāj viss cilvēka roku radītais — jākrāj grāmatās, platēs, cilvēku galvās, visiem spēkiem cenšoties pasargāt to no kodēm, grauzējiem, rūsas, trūdēšanas un dedzinātājiem. Pasaulē jau tāpat ir pārāk daudz lielu un mazu ugunsgrēku. Cilvēki nonākuši tik tālu, ka tiem drīz vien būs nepieciešami azbesta tērpu darinātāji.
Montegs sajuta zem kājām pamatu — oļus, smilti un akmeņus. Upe bija iznesusi viņu krastā.
Viņa priekšā bija tumšs līdzenums kā milzīgs bez- sejains radījums, kas bez formas un apveida aizstiepās tālē, kur Montegu gaidīja meži un kalni.
Viņam gandrīz vai negribējās pamest glāstošos upes ūdeņus un spert kāju uz zemes. Viņš baidījās, ka tur priekšā būs Suns. Vai koki pēkšņi sāks šņākt no helikopteru saceltā viesuļa.
Bet krastā bija tikai viegls rudens vējš, tikpat kluss un glāstošs kā upes straume. Kādēļ Suns viņam vairs nesekoja? Kādēļ vajātāji pārsviedās atkal uz pilsētu? Montegs klausījās. Klusums. Klusums.
«Millij,» viņš domāja. «Paraugies šajā plašumā. Ieklausies tajā! Ne mazākās skaņas. Bezgalīgs klusums. Nezin, kā tu to uztvertu? Varbūt kliegtu: «Apklusti! Apklusti!» Millij, Millij …» Viņam kļuva skumji.
Millijas nebija, un Suņa ari nebija, bet sausā siena smarža, kas vēdīja šurp no tālajiem laukiem, kaut ko atsauca Montega atmiņā. Reiz bērnībā viņš bija aizbraucis uz kādu fermu un tur atklājis ko lielisku, proti, — ka aiz septiņiem nerealitātes plīvuriem, aiz televīzijas sienām un pilsētas robežas govis gremo zāli, cūkas vārtās saulē sasilušās peļķēs un suņi pa nokalnēm dzenā aitas.
Siena smarža un upes ūdeņu čala lika viņam domāt par to, cik labi būtu gulēt svaigā sienā kādas nomaļas fermas šķūnī tālu no trokšņainiem satiksmes ceļiem, zem vecu vējdzirnavu spārniem, kas, viegli čīkstot virs galvas, skaita garām slīdošos mirkļus. Visu nakti viņš klausītos tālās dzīvnieku balsīs, kukaiņu čirkstēšanā un koku šalkoņā.
Vēlu vakarā viņš droši vien lejā dzirdētu soļus. Viņš pieceltos sēdus un ieklausītos. Soļi pamazām attālinātos. Viņš atlaistos guļus un pavērtos ārā pa mazo lodziņu, un redzētu, ka fermas mājā nodziest ugunis un jauna, skaista meitene apsēžas uz palodzes un sāk raisīt vaļā savas matu pīnes. Tumsā viņu saskatīt nebūtu viegli, bet viņas seja atgādinātu meiteni, kuru viņš pazina kaut kad ļoti sen, meiteni, kurai patika lietus un jāņtārpiņi un kura zināja, ko stāsta pienene, ja to mazliet paberž gar zodu. Tad viņa aties no siltās palodzes un uzkāps savā mēness gaismas pilnajā istabā. Un, kaut ari virs galvas rēks lidmašīnas, ar savu draudīgo nāves balsi pāršķeļot debesis līdz horizontam, viņš mierīgi gulēs savā drošajā slēptuvē un vēros, kā apvāršņa malā rītausmas maigajā blāzmā dziest brīnumskaistas, svešādas zvaigznes.
No rīta viņš nejutīs noguruma, lai gan nebūs aizvēris acu, — jo siltās smaržas un viss lauku klusumā redzētais būs viņu pilnīgi atspirdzinājis, un tad viņš atskārtīs, ka visu nakti smaidījis.
Un lejā kāpņu galā viņu sagaidīs pārsteigums. Viņš lēni kāps zemē no siena panta un sārtajā saullēkta gaismā, līdz sāpei izjuzdams pasaules skaistumu, ieraudzīs savā priekšā mazu brīnumu.
Kāpņu galā būs nolikta glāze svaiga piena un pāris ābolu un bumbieru.
Pašlaik viņam neko vairāk nevajadzēja. Tikai kaut kādu pierādījumu, ka milzīgā pasaule grib viņu pieņemt un dot laiku pārdomāt visu, kas viņam bija jāpārdomā.
Glāze piena, ābols un bumbieris …
Viņš izkāpa no ūdens.
Krasts gāzās viņam pretī kā paisuma vilnis. Tumsa, nepazīstamā apkārtne un miljons svešu stindzinoši saltā vēja nestu smaržu spieda viņu pie zemes. Viņš atlēca atpakaļ no smaržu un skaņu pilnās tumsas. Viņa ausīs dunēja, galva reiba. Zvaigznes krita viņam virsū kā liesmojoši meteori. Viņš gribēja mesties atpakaļ upē un ļaut, lai straume nes viņu — vienalga uz kurieni. Augstais, tumšais krasts Montegam atgādināja milzīgo, nez no kurienes radušos vilni, kas reiz bērnībā, viņam peldoties, bija notriecis viņu no kā
jām un iegrūdis sāļā, duļķaini zaļā tumsā, kur viņš tik stipri sarijās ūdeni, ka viņam kļuva nelabi. Pārāk daudz ūdens!
Pārāk daudz zemes.
Pēkšņi tumsā, kas slējās pretim kā siena, bija dzirdama čaboņa. Iznira kāda ēna. Un divas acis. Pati nakts raudzījās viņā. Mežs urbās viņā savām acīm.
Suns!
Viņš bija tā pārguris, izmocījies, gandrīz noslīcis, tomēr ticis tik tālu, un nu, kad domājās esam drošībā un atvieglots izkāpa krastā, pēkšņi viņa priekšā…
Mehāniskais Suns!
Montegam izlauzās izmisīgs kliedziens. Tas bija pāri cilvēka spēkiem!
Ēna satrūkās un metās sāņus. Acis pazuda. Čabēdams nobira sauss lapu lietus.
Montegs atkal bija viens pats.
Briedis. Tas taču bija briedis! Viņš sajuta aso mus- kusa smaku, sajaukušos ar dzīvnieka elpu, kurā jautās asiņu, sūnu un sveķu smarža, kamēr koki melnajā naktī skrēja viņam virsū un kāpās atpakaļ, skrēja virsū un kāpās atpakaļ viņa dunošo asiņu ritmā.
Zemi klāja bieza rudens lapu kārta, un Montegs brida pa tām kā pa sausu, čabošu upi, kas smaržo pēc krustnagliņām un siltiem putekļiem. Un kur tad vēl visas pārējās smaržas! Te smaržoja pēc zaļiem kartupeļiem, kas visu nakti auksti un balti mēness gaismā nogulējuši tīrumā. Te smaržoja pēc mikspikliem un pētersiļiem. Te smaržoja pēc dzeltenajām sinepēm no tikko atvērtas burciņas. Te smaržoja pēc neļķēm no kaimiņu dārza. Montegs nolaida roku, un zāļu stiebri to skāra kā bērna glāsts. Un, kad viņš pacēla pirkstus pie sejas, tie smaržoja pēc lakricas.
Viņš stāvēja, ieelpodams zemes smaržu, un, jo dziļāk viņš to ievilka krūtīs, jo dziļāk izjuta visu apkārtni. Viņš vairs nejutās tukšs un izsmelts. Te bija, ar ko piepildīt sevi. Un viņš zināja, ka tā būs vienmēr.