Montegs klupdams gāja pa sauso lapu jūru.
Un pēkšņi šai svešajā pasaulē atradās kaut kas pazīstams.
Zem kājām kaut kas dobji nodzinkstēja.
Viņš pataustīja zāli uz vienu otru pusi.
Dzelzceļa sliedes.
Pamestas, rūsas saēstas dzelzceļa sliedes, kas cauri laukiem un mežiem gar upi veda prom no pilsētas zemes iekšienē.
Sis bija ceļš, pa kuru viņam jāiet. Šīs sliedes bija vienīgais zināmais, pazīstamais šai jaunajā pasaulē, maģiskais ceļvedis, kas viņam pagaidām bija tik ļoti nepieciešams, kamēr viņš dosies cauri krūmiem un brikšņiem, cauri smaržu un izjūtu jūrām, cauri lapu lietum un meža šalkām.
Montegs devās pa sliedēm uz priekšu.
Un, kā par brīnumu, viņš pēkšņi zināja kaut ko tādu, ko nekad nespētu pierādīt: reiz sen atpakaļ pa šo pašu ceļu bija gājusi Klarisa.
Pēc pusstundas, uzmanīgi ejot pa sliedēm, drebinoties un skaidri jūtot, ka tumsa iesūcas visā augumā, acīs, mutē un degunā, ausīs džinkst un kājas sūrst no nātrēm un dzelkšņiem, viņš ieraudzīja tālumā uguni.
Tā nodzisa un atkal pamirdzēja, it kā tur mirkšķinātu kāda acs. Viņš apstājās, baidoties, ka ar savu elpu nenopūš vāro uguntiņu. Taču tā vēl arvien dega, un viņš lēni zagās tai klāt. Pagāja vismaz piecpadsmit minūtes, iekams viņš nokļuva līdz ugunskuram un, noslēpies aiz koka, sāka raudzīties tajā. Rāma, sārti balta, viegli trīsoša liesma… Šī uguns viņam bija kaut kas gluži jauns. Tā nededzināja, bet sildija\
Viņš redzēja pret siltumu pastieptas rokas un nekustīgas, liesmu atblāzmā spīdošas sejas, kamēr pašus cilvēkus slēpa tumsa. Viņš nezināja, ka uguns var būt tāda. Savu mūžu viņš nebija domājis, ka uguns var ne vien ņemt, bet arī dot. Pat smarža šai ugunij bija citāda.
Viņš neatjauta, cik ilgi tā stāvēja, ļaudamies muļķīgai, taču tīkamai fantāzijai, it kā viņš būtu meža zvērs, ko ugunskurs izvilinājis no biezokņa. Viņam bija aste un valgas acis, un zvēra āda, purns, ragi un nagi, un, ja viņa asinis nolītu zemē, tā sāktu smaržot pēc rudens. Viņš stāvēja ilgi, ilgi un klausījās liesmu sprakšķēšanā.
Klusums bija ap ugunskuru, un klusums bija cilvēku sejās, un tāpat šeit bija arī laiks, — laiks sēdēt zem kokiem pamesto sliežu tuvumā un ar vienu skatienu aptvert pasauli, it kā tā būtu šai ugunskurā iemests tērauda gabals, kas šiem cilvēkiem jāpār- kausē. Neparasta bija ne tikai šī uguns. Neparasts bija arī šis klusums. Montegs virzījās tuvāk šim klusumam, kas bija atbildīgs par visu pasauli.
Un tad sāka skanēt cilvēku balsis. Vārdus viņš nespēja saklausīt, tikai dzirdēja, ka tās lēni ceļas un krīt, runātājiem vērojot pasauli un izsakot savu vērtējumu. Viņi pazina šo zemi un kokus, un pilsētu viņpus upes pamesto sliežu galā. Viņi runāja par visu iespējamo, un pēc balsu intonācijas, kur zinātkāre mijās ar spēju brīnīties, viņš saprata, ka nav nekā tāda, kas šos cilvēkus neinteresētu. Un tad viens no tiem pacēla galvu un ieraudzīja viņu pirmo — vai varbūt septīto — reizi, un uzsauca:
— Tagad jūs droši varat nākt ārā!
Montegs ierāvās atpakaļ tumsā.
— Nebaidieties. Jūs tiekat gaidīts, — tā pati balss teica.
Montegs lēni tuvojās ugunskuram, kur sēdēja pieci veci vīri, ģērbušies tumši zilās rupja auduma biksēs un jakās, un tumši zilos kreklos. Viņš nezināja, ko sacīt.
— Sēdieties, — teica tas, kurš acīmredzot bija galvenais. — Vai ieliet jums kafiju?
Montegs klusēdams noskatījās, kā tumšais, kūpošais šķidrums līst saliekamajā skārda krūzītē, ko viņam tūliņ pasniedza. Viņš nedroši iesūca malciņu, jūtot sev pievērstus ziņkārus skatienus. Kafija apdedzināja viņa lūpas, bet tas bija pat patīkami. Ap viņu sēdošo cilvēku sejas bija apaugušas ar bārdu, taču tā bija kopta un apgriezta, un arī viņu rokas bija tīras. Kad Montegs pienāca, viņi, to apsveicot, bija piecēlušies un nu atkal apsēdās. Montegs dzēra kafiju.
— Paldies, — viņš teica. — Sirsnīgs paldies.
— Esiet sveicināts, Monteg. Mans vārds ir Grein- džers. — Runātājs pastiepa viņam mazu pudelīti ar bezkrāsainu šķidrumu. — Iedzeriet arī šo. Tas izmainīs jūsu sviedru ķīmisko sastāvu. Pēc pusstundas jums būs gluži cita smaka. Ja reiz Suns dzenas jums pakaļ, tad labāk izdzeriet šo te līdz dibenam.
Montegs izdzēra rūgteno šķidrumu.
— Jūs odīsiet kā sesks, bet tas nekas, — Grein- džers sacīja.
— Kā jūs zināt manu vārdu? — Montegs jautāja.
Greindžers pamāja uz portatīvo televizoru.
— Mēs vērojām jūsu vajāšanu. Tā jau domājām, ka jūs pa upi dosieties dienvidu virzienā. Kad dzirdējām, ka jūs ejat pa brikšņiem kā piedzēries alnis, mēs neslēpāmies, kā parasti darām. Kad helikopteri pagriezās atpakaļ uz pilsētu, mēs sapratām, ka esat iemeties upē. Bet pilsētā notiek brīnumu lietas. Pēdu dzīšana vēl arvien turpinās, taču pilnīgi pretējā virzienā.
— Pretējā virzienā?
— Paskatieties!
Greindžers ieslēdza portatīvo televizoru. Uz ekrāna ņirbēja ēnas un krāsas, it kā šai mazajā kastītē būtu ieslēgts kāds murgains sapnis, kuru šeit mežā dīvainā kārtā varēja pārlikt no rokas rokā.
— Pēdu dzīšana turpinās pilsētas ziemeļos! — diktora balss kliedza. — Policijas helikopteri koncentrēti Astoņdesmit septītās avēnijas s un Birztalu parka rajonā!
Greindžers pamāja.
— Viņi tikai inscenē vajāšanu. Pie upes jums izdevās sajaukt viņiem pēdas. To viņi nedrīkst atzīt. Viņi zina, ka skatītāju uzmanību pārāk ilgi nav iespējams piesaistīt. Izrādei steigšus vajadzīgs atrisinājums! Ja viņi sāktu pārmeklēt upi, tas varētu ieilgt līdz rītam. Tādēļ viņi nu meklē upuri, lai ar lielu pompu nobeigtu izrādi. Vai redzat? Pēc pāris minūtēm Montegs būs notverts!
— Bet kā tad …
— Tūlīt jūs redzēsiet.
Helikoptera vēderā paslēptā televīzijas kamera tika pievērsta tukšai ielai.
— Skatieties! — Greindžers čukstēja. — Tas būsiet jūs. Ielas galā atrodas upuris. Paskat, cik prasmīgi kamera strādā! Darbības vieta. Satrauktas gaidas. Iela perspektīvā. Tūlīt būs redzams kāds nabaga cilvēks, kurš izgājis pastaigāties. Kāds īpatnis. Savādnieks. Policija pazīst šos dīvainos tipus, kuri mēdz klejot apkārt līdz rītausmai gluži vienkārši bez kāda iemesla vai arī tādēļ, ka mocās ar bezmiegu. Tā viņus gadiem izsekojusi un labi zina viņu ieradumus. Savā reizē tas viss var noderēt. Un šodien, kā liekas, būs šāda reize. Šodien tas glābs viņu reputāciju. Ak dievs, skatieties!
Pie ugunskura sēdošie vīri pieliecās televizoram tuvāk.
Ekrānā varēja redzēt, ka no šķērsielas iznāk kāds cilvēks. Objektīvā pēkšņi ielēca Mehāniskais Suns. Helikopteri raidīja uz darbības vietu vismaz duci starmešu kūļu, kas ieslēdza cilvēku baltā gaismas stabu lokā.
— Montegs atrastsl — diktors kliedza. — Meklēšana beigusies!
Vīrs, kurš nepavisam nebija vainīgs, apmulsis palika stāvot ar kūpošu cigareti rokā. Viņš skatījās uz Suni, nezinot, kas tas tāds ir. Un droši vien tā arī neuzzināja. Viņš pameta acis uz debesīm un gaudojošajām sirēnām. Televīzijas kamera nolaidās zemāk. Suns palēcās, un tā kustības precizitāte bija patiešām apbrīnojama. Pazibēja adata. Uz mirkli darbība tika apstādināta, lai skatītāji labāk saredzētu apjukušo upuri, tukšo ielu un tērauda nezvēru, kurš kā lode traucās uz mērķi.