— Monteg, palieciet stāvot! — balss no debesīm sauca.
Un tai pašā mirklī kā Suns, tā kamera no augšas krita upurim virsū. Suns sagrāba viņu kā spīlēs. Viņš kliedza. Viņš kliedza! Viņš kliedza!!
Ekrāns nodzisa.
Klusums.
Tumsa.
Montegs iešņukstējās un novērsās.
Klusums.
Vīri sēdēja nekustīgām sejām, kamēr no tumšā ekrāna atskanēja diktora balss: — Gūstīšana beigusies. Montegs ir miris. Noziedznieks saņēmis pelnīto sodu.
Tumsa.
— Tagad pārcelsimies uz Hotel Lux Debesu zāli, no kurienes raidīsim pusstundu garu programmu «Pirms rītausmas», kurā …
Greindžers izslēdza televizoru.
— Vai ievērojāt, ka šī cilvēka seja ne mirkli netika rādīta tuvplānā. Pat jūsu tuvākie draugi nespētu pateikt, vai tas bijāt vai nebijāt jūs. Operators deva vienīgi mājienu, bet cilvēku iztēle paveica pārējo. Nolādēts! — viņš nočukstēja. — Nolādēts!
Montegs klusēja un, pagriezies atkal pret televizoru, drebēdams raudzījās tumšajā ekrānā.
Greindžers aizskāra viņa plecu.
— Apsveicam ar augšāmcelšanos.
Montegs pamāja.
— Tagad mēs gribam jums stādīties priekšā, — Greindžers turpināja. — Freds Klements, bijušais Tomasa Hārdija katedras vadītājs Kembridžas universitātē tai laikā, kad tā vēl nebija pārvērsta ar Atoma inženieru skolu. Doktors Simonss, Ortegas darbu pētnieks no Kalifornijas universitātes. Kolumbijas universitātes profesors Vests, kas pirms daudziem gadiem devis krietnu ieguldījumu ētikas problēmu pētīšanā. Svētais tēvs Peidovers, kurš pirms trīsdesmit gadiem savu uzskatu dēļ vienā nedēļā pazaudēja draudzi un pēc kāda laika pievienojās mums. Kas attiecas uz mani, es esmu sarakstījis grāmatu «Vienas rokas pirksti» vai, citiem vārdiem, «Indivīda un sabiedrības savstarpējās attiecības» un tagad nu atrodos šeit\ Esiet sveicināts mūsu vidū, Monteg!
— Es starp jums galīgi neiederos, — Montegs ar pūlēm dabūja pār lūpām. — Visu mūžu esmu darījis vienīgi muļķības.
— Tas mūs nepārsteidz. Mēs visi esam darījuši pareizās muļķības, citādi tagad nebūtu šeit. Kamēr mēs bijām katrs par sevi, mūsu vienīgais ierocis bija niknums. Pirms gadiem es iesitu dedzinātājam, kad tas nāca sadedzināt manu bibliotēku. Kopš tā laika es bēguļoju. Monteg, vai gribat palikt pie mums?
— Jā.
— Ko jūs varat mums piedāvāt?
— Neko. Man bija daļa Ekleziasta un kaut kas no Apokalipses, bet nu vairs nav it nekā.
— Ekleziasta grāmata mums noderētu. Kur jūs to glabājāt?
— Šeit, — Montegs pielika roku pie pieres.
— Ā, — Greindžers pasmaidīja un pamāja.
— Vai tas ir slikti? Vai nepareizi? — Montegs jautāja.
— Nē, tieši otrādi. Tas ir lieliski! — Greindžers pagriezās pret garīdznieku. — Vai mums ir Ekleziasta grāmata?
— Jā. Kāds vīrs, vārdā Heriss, no Jangstaunas.
— Monteng! — Greindžers cieši satvēra Montega plecu. — Esiet uzmanīgs. Saudzējiet sevi. Ja ar He- risu kaut kas atgadās, tad jūs būsiet Ekleziasta grāmata. Redzat nu, — vienā mirklī jūs esat kļuvis bezgala svarīga persona!
— Bet es esmu to aizmirsis!
— It nekas nepazūd. Mēs pratīsim atsvaidzināt jūsu atmiņu.
— Esmu centies atcerēties, bet velti.
— Nav ko pūlēties. Kad vajadzēs, jūs atminēsieties. Cilvēka atmiņa ir līdzīga fotoplatei, bet visu mūžu mēs to vien darām, kā cenšamies izdzēst to, kas tur iekšā. Divdesmit gados Simonss izstrādājis metodi, kā atsaukt atmiņā reiz izlasīto. Vai jūs kādudien gribētu lasīt Platona «Republiku»?
— Protams!
— Es esmu Platona «Republika». Vai gribat lasīt Marku Aurēliju? Misters Simonss ir Marks Aurēlijs.
— Būsim pazīstami, — misters Simonss sacīja.
— Ļoti priecājos, — Montegs teica.
— Bet tagad atļaujiet stādīt jums priekšā Džona- tanu Sviftu, politiskās satīras «Gulivera ceļojumi» autoru! Un Čārlzu Darvinu, un Šopenhaueru, un Ein- šteinu, un filozofu Albertu Šveiceru. Te nu mēs
esam — Aristofāns un Mahatma Gandijs, un Gau- tama Buda, un Konfūcijs, un Tomass PIkoks, un Tomass Džefersons, un Ābrams Linkolns. Un Matejs, Marks, Lūkass un Jānis — visi jūsu rīcībā.
Vīri iesmējās.
— Tas nevar būti — Montegs iesaucās.
— Jā, jā, — Greindžers smaidīdams atbildēja. — Un arī mēs esam grāmatu dedzinātāji. Mēs grāmatas izlasām un sadedzinām, lai pie mums tās netiktu atrastas. Mikrofilmas neattaisnoja cerības. Tā kā mēs vienmēr esam ceļā, tās būtu jānorok un vēlāk jāatrok, bet tas saistīts ar lielu risku. Grāmatas labāk jāglabā galvā, lai neviens tās neredz, neviens neko nenojauš. Mēs katrs esam gabaliņš vēstures vai literatūras, vai starptautisko tiesību. Bairons, Toms Peins, Makia- velli, Kristus — tas viss ir mūsu galvās. Bet ir jau vēls. Un sācies karš. Mēs esam šeit, bet tālumā pilsēta mirdz tūkstoškrāsainās ugunīs. Par ko jūs domājat, Monteg?
— Es domāju, kāds esmu bijis muļķis, cenzdamies rīkoties gluži viens pats, slēpdams grāmatas dedzinātāju mājās un dodams trauksmes signālus.
— Jūs darījāt visu, ko varējāt. Visas zemes mērogā šāda rīcība būtu pat ļoti iespaidīga. Bet mūsu plāns ir vienkāršāks un, kā mums šķiet, labāks. Mēs gribam sevī saglabāt zināšanas, kas, mūsuprāt, vēlāk būs vajadzīgas. Nevienu mēs negribam aizskart vai saniknot. Jo, ja mūs iznīcinās, ies bojā arī šīs zināšanas, ies bojā varbūt uz visiem laikiem. Mēs esam pilnīgi nekaitīgi — nakšņojam kalnos un klīstam gar pamestām sliedēm, un policija atstāj mūs mierā. Reizēm mūs aptur un pārmeklē, bet neatrod neko tādu, par ko varētu arestēt. Mūsu organizācija ir ļoti elastīga un izkaisīta pa visu zemi. Dažiem no mums ar plastiskām operācijām pārveidots izskats un pirkstu nospiedumi. Pašlaik mums ir drausmīgi grūti: mēs gaidām, kad sāksies un beigsies karš. Tas ir brfesmīgi, bet nav mūsu spēkos to novērst, mēs esam tikai niecīgs mazākums, saucēja balss tuksnesī. Varbūt pēc kara mēs varēsim būt pasaulei vairāk noderīgi.
— Domājat, ka tad jūs kāds uzklausīs?
— Ja neuzklausīs, mēs pagaidīsim. Grāmatas mutiski nodosim saviem bērniem, un tie savukārt nodos tās tālāk. Šādā veidā daudz kas, protams, tiks zaudēts, bet ar varu cilvēkus nevar piespiest klausīties. Viņiem pašiem būs jāsāk domāt, kādēļ viss tā ir noticis, jāsāk saprast, kādēļ pasaule iznīcināta. Vienmēr tas tā nevar turpināties.
— Un jūsu ir daudz?
— Gar ceļiem un pamestām dzelzceļu sliedēm šodien ir tūkstošiem mūsējo — no ārpuses klaidoņi, iekšēji — bibliotēkas. Tas viss iznāca kaut kā pats no sevis. Katram no mums bija kāda grāmata, kuru viņš gribēja atcerēties. Klīzdami apkārt, mēs iepazināmies un divdesmit gados izveidojām kaut ko līdzīgu organizācijai un izstrādājām darbības plānu. Galvenais — mums bija sev jāiedzen galvās, ka mēs paši par sevi neesam nekas, ka mums nav iemesla justies pārākiem. Mēs neesam nekas vairāk kā grāmatu vāki, kuri tās sargā no putekļiem. Daži no mums dzīvo nelielās pilsētiņās. Toro «Walden» pirmā grāmata — Grīnri- verā, otrā grāmata — Viloufāmā. Mērilendā ir kāda pilsētiņa ar divdesmit septiņiem iedzīvotājiem — tātad bumbas tur neviens nemetīs —, un šajā pilsētiņā ir visi Bertrana Rasela raksti. To gandrīz var šķirstīt kā grāmatu — tik un tik lapu katra cilvēka galvā. Un, kad beigsies karš, reiz pienāks diena, kad atkal tiks rakstītas grāmatas. Cilvēki sanāks kopā un norunās visu, ko zina, un mēs to iespiedīsim, bet pēc tam varbūt nāks jauns Tumsas laikmets, kad viss būs jāsāk atkal no gala. Bet cilvēkam ir tāda lieliska īpašība, ka viņš nespēkā nenolaiž rokas un nebaidās sākt visu ao gala, ja zina, ka tas ir nepieciešams.