Sieviete papurināja galvu.
— Māja tūliņ tiks aizdedzināta, — Bītijs sacīja. Vīri neveikli devās uz durvīm. Tad atskatījās uz
Montegu, kurš stāvēja sievietei līdzās.
— Tā taču nevar viņu šeit atstāt! — Montegs sašutis iesaucās.
— Viņa nenāk.
— Tad viņa jāpiespiež!
Bītijs pacēla roku ar šķiltavām.
— Mums laiks atgriezties dedzinātāju depo. Starp citu, šie fanātiķi vienmēr cenšas izdarīt pašnāvību. Tas ir viņu parastais gājiens.
Montegs satvēra sievietes elkoni.
— Iesim.
— Nē, — viņa teica. — Taču — paldies jums.
— Es skaitīšu līdz desmit, — Bītijs turpināja. — Viens. Divi.
— Lūdzu, nāciet, — Montegs neatlaidās.
— Ejiet vien, — sieviete sacīja.
— Trīs. Četri.
— Nu, lūdzu, — Montegs pavilka viņu aiz rokas.
— Es gribu palikt, — sieviete klusi noteica.
— Pieci. Seši.
— Tālāk jūs varat neskaitīt, — viņa sacīja un mazliet pavēra plaukstu: tajā bija tievs skaliņš.
Parasts virtuves sērkociņš.
To ieraugot, dedzinātāji metās ārā pa durvīm. Kapteinis Bītijs, cenzdamies saglabāt cieņu, kāpās atpakaļ lēni un nosvērti, un viņa spidīgi sarkanajā sejā laistījās tūkstoš ugunsgrēku un nakts trauksmju atspīdums. «Ak dievs, nu patiešām!» Montegs pēkšņi iedomājas. «Trauksmes signāli pienāk vienīgi nakti. Bet nekad dienā! Vai tādēļ, ka nakti ugunsgrēks izskatās skaistāks? Daudz gleznaināks, jūtami iespaidīgāks?»
Bītijs vēl stāvēja durvīs, un viņa sarkanajā sejā pavīdēja bailes. Sieviete sažņaudza sērkociņu. Ap viņu virmoja petrolejas tvaiki. Montegs juta, ka paslēptā grāmata sitas pret krūtīm kā dzīva sirds.
.— Ejiet, — sieviete sacīja, un Montegs kāpās atpakaļ, sekodams Bītijam — ārā pa durvīm, lejā pa kāpnēm un pāri mauriņam, kur kā indīga čūska gulēja tumša petrolejas sliede.
Sieviete iznāca uz lieveņa, kur palika mierīgi stāvam un pārlaida viņiem iznīcinošu skatienu.
Bītijs noklikšķināja šķiltavas.
Viņš nokavēja. Montegs aiz šausmām sastinga.
Uz lieveņa stāvošā sieviete, nicīgi raugoties viņos, novilka sērkociņu gar margām.
No apkārtējām mājām izskrēja cilvēki.
Atpakaļ viņi brauca klusēdami, vairoties cits citu uzlūkot. Montegs ar Bleķu un Bītiju sēdēja priekšā. Viņi pat nesmēķēja savas pīpes. Viņi tikai vēroja ceļu, kamēr milzīgā «Salamandra» līkumodama klusi joņoja tālāk.
— Māster Ridlij … — Montegs beidzot ierunājas.
— Ko? — Bītijs jautāja.
— «Māster Ridlij,» viņa teica. Kad mēs tur ieradāmies, viņa pateica kaut ko dīvainu. «Esiet vīrišķīgs, māster Ridlij.» Un vēl, un vēl, un vēl kaut ko tālāk.
— «Ar dieva svētību šodien mēs iedegsim Anglijā tādu sveci, kuru neviens vairs nenodzēsis,» — Bītijs sacīja. Stounmens un Montegs pārsteigti raudzījās kapteinī.
Bītijs pakasīja zodu.
— Kāds vīrs, vārdā Latimers, teica to cilvēkam, kuru sauca Nikolass Rtdlijs, kad viņus par ķecerību dzīvus sadedzināja uz sārta Oksfordā, 1555. gada 16. oktobrī.
Montegs un Stounmens atkal vēroja ielu, kas pazuda zem mašīnas riteņiem.
— Man galva kā piebāzta visādiem citātiem, — Bītijs paskaidroja. — Droši vien tāpat kā vairumam kapteiņu. Reizēm es pats brīnos par to. Ei, Stounmen! Uz kurieni?
Stounmens nobremzēja.
— Nolādēts! — Bītijs sodījās. — Jūs aizlaidāt garām mūsu pagriezienam.
— Kas tur ir?
— Kas cits kā es? — Montegs teica un tumsā atslīga pret stenderi.
— Uzdedz gaismu, — viņa sieva beidzot sacīja.
— Gaismas man nevajag.
— Tad liecies gultā.
Viņš dzirdēja, kā nočīkst atsperes un viņa pikti pagriežas uz otriem sāniem.
— Tu esi piedzēries? — viņa noprasīja.
«Pie visa vainīga mana plauksta,» Montegs nodomāja. Viņš juta, ka vispirms viena un tad otra roka atbrīvojas no mēteļa un ļauj tam nokrist uz grīdas. Arī bikses izšļuka no viņa rokām un iekrita tumsā kā bezdibenī.
Viņa plaukstas bija skārusi infekcija, kas pamazām pārņēma visu ķermeni. Viņš juta, ka inde lien augstāk un augstāk, ieplūst elkoņos un arī plecos un kā dzirkstele pārlec uz lāpstiņām. Viņa rokas bija kļuvušas alkatīgas. Un tādas kļuva arī acis, kuras gribēja vērot, redzēt, saskatīt visu iespējamo.
— Ko tu tur dari? — viņa sieva jautāja.
Viņš stāvēja tumsā grīļodamies, sažņaudzis grāmatu saltajos pirkstos, kas bija gluži nosvīduši.
— Stāv istabas vidū-kā ērms, — viņa pēc brīža noteica.
Viņš tikko dzirdami iekunkstējās.
— Ko? — viņa jautāja.
Viņam izlauzās tikai vārgs čuksts. Viņš kaut kā aizstreipuļoja līdz gultai un neveikli pagrūda grāmatu zem aukstā spilvena. Pēc tam smagi iekrita gultā, tā ka sieva izbailēs iekliedzās. Viņam šķita, ka viņa atrodas kaut kur ļoti tālu, kamēr viņš guļ izsusējušas jūras vidū uz ledainas salas. Viņa kaut ko runāja un runāja, un runāja, bet viņam tie bija vienīgi vārdi, kuri it neko neizteica, tāpat kā bērna vāvuļošana — ausij tīkama, bet nesakarīga —, kādu viņš reiz bija dzirdējis sava paziņas bērnistabā. Viņš tikai klusi kunkstēja un pēc laba laika juta, ka Mildreda pieceļas un pienāk pie viņa gultas, un uzliek roku uz viņa vaiga. Kad viņa to atvilka, viņš skaidri zināja, ķa tā ir slapja.
Naktī viņš paskatījās uz Mildredu. Viņa negulēja. Bija dzirdama klusa mūzika. Viņas ausīs atkal bija iebāztas «Gliemežnīcas», un viņa klausījās tālu zemju tālīnās balsis, platām acīm blenzdama griestos, tumsas bezdibenī virs galvas.
Viņš atcerējās vecu anekdoti par sievu, kura tik daudz runājusi pa tālruni, ka viņas izmisušajam vīram bijis jāskrien uz tuvāko tālruņa automātu, lai varētu viņai pajautāt, kas būs pusdienās. Varbūt viņam, Montegam, derētu nopirkt «Gliemežnīcu» sistēmas raidītāju, lai naktīs varētu parunāties ar sievu, lai kaut ko čukstētu, bubinātu, kliegtu, spiegtu, aurotu viņai ausī. Bet ko viņš čukstētu, ko kliegtu? Ko gan viņš viņai teiktu?
Un pēkšņi Mildreda viņam šķita sveša, pilnīgi nepazīstama sieviete. Un viņš atradās svešā dzīvoklī kā anekdotē tas vīrs, kurš naktī, iereibis nākdams uz māju, atslēdzis svešas durvis, iegājis svešā istabā, apgūlies līdzās svešai sievietei un agri aizgājis atkal uz darbu, un ne viens, ne otrs neko nav manījis.
— Millij … — viņš čukstēja.
— Kas ir?
— Nebaidies. Es tikai gribēju jautāt…
— Nu, nu?
— Kad mēs ar tevi satikāmies? Un kur?
— Kādēļ mums būtu bijis jāsatiekas? — viņa jautāja.
— Es runāju par mūsu pirmo tikšanos.
Viņš juta, ka viņa tumsā rauc pieri.
— Kad mēs pirmo reizi ieraudzījām viens otru, — viņš paskaidroja. — Kur tas bija un kad?
— Tas bija pie …
Viņa apklusa .
— Es nezinu, — viņa teica.
Viņam pārskrēja drebuļi. — Vai tu tiešām neatceries?
— Tas bija tik sen.
— Pirms desmit, tikai pirms desmit gadiem!
— Nekliedz! Es mēģinu atcerēties. — Tad viņa iesmējās dīvainu smiekliņu, kas kļuva jo brīdi, jo spiedzīgāks. — Nē, nu padomā, cik tas ir ērmoti, ka cilvēks var aizmirst, kad un kur sastapis savu vīru vai sievu…