Taisnības labad jāpiebilst, ka ari Universitātes pilsēta nebija īpaši draudzīgi noskaņota pret Imri un uzlūkoja tās iedzīvotājus par pašapmierinātiem un aprobežotiem ļautiņiem. Mākslu, ko Imre vērtēja ļoti augstu, Universitāte uzskatīja par mazvērtīgu un nenopietnu nodarbošanos. Par studentiem, kuri atstājuši Universitāti, mēdza teikt, ka viņi “aizgājuši upes otrā pusē”: zemtekstā tas nozīmēja, ka akadēmiski neattīstītiem prātiem neatliek nekas cits kā niekoties ar mākslu.
Un abās upes pusēs valdīja pārspīlēti kritisks, turklāt pretrunīgs noskaņojums. Universitātes studenti nopēla banālos muzikantus un vieglprātīgos uzdzīvotājus aktierus, tomēr nekavējās stāties rindā pēc biļetēm. Imres iedzīvotāji kurnēja par to, ka divu jūdžu attālumā tiekot piekoptas pretdabiskas zinības, bet, kad pārplīsa ūdensvads vai kāds nopietni saslima, viņi nevilcinājās aicināt palīgā Universitātes izskolotu mehāniķi vai ārstu.
īsi sakot, starp šim vietām valdīja ilgstošs un neomulīgs pamiers, kura laikā abas puses sūdzējās viena par otru, tomēr negribīgi piecieta viena otras esamību. Galu galā kaut kāds labums jau no tiem ļaudīm bija, tikai nedrīkstēja tādiem izprecināt savas meitas…
Tā kā Imre bija tik iecienīts mākslas un teātra templis, jūs varētu domāt, ka es tajā pavadīju daudz laika, taču tas būtu ļoti tālu no patiesības. Imrē es biju paviesojies tikai vienu reizi. Vilems un Simmons bija aizveduši mani uz kādu viesnīcu, kurā tobrīd uzstājās prasmīgu mūziķu trio: lauta, flauta un bungas. Par puspeniju es nopirku kausu viegla alus un ērti atlaidos krēslā, nolēmis baudīt patīkamu vakaru kopā ar draugiem…
Bet es to nespēju. Jau gandrīz pēc pirmajām mūzikas skaņām es faktiski izbēgu no istabas. Ļoti šaubos, vai jūs spēsiet to saprast, tomēr domāju, ka man jāmēģina paskaidrot, citādi turpmākais stāsts var zaudēt jēgu.
Es nespēju uzturēties mūzikas tuvumā, nespēju kļūt par tās daļu. Tas bija apmēram tāpat kā redzēt savu mīļoto sievieti pārguļam ar citu. Nē. Tā gluži ne. Tas bija kā…
Tas bija kaut kas līdzīgs zelētāju atkarībai. Hdus cilvēkus es biju redzējis Tarbeanā. Dennerkoka sveķus pārdot un lietot, protams, bija stingri aizliegts, bet tas reti tika ņemts vērā. Sveķus pārdeva, ietītus vaskotā papīrā kā ledenes vai īrisus. To zelēšana izraisīja eiforiju. Svētlaimi. Piepildījumu.
Bet pēc dažām stundām cilvēks drebēja izmisīgā badā pēc jaunas devas, un, jo ilgāk sveķi bija lietoti, jo briesmīgāks bija bads. Tarbeanā man gadījās redzēt jaunu meiteni, ne vecāku par sešpadsmit gadiem, ar zīmīgi iekritušām acīm un nedabiski baltiem zobiem, kas liecināja par bezcerīgu atkarību. Viņa centās izdiedelēt no kāda jūrnieka saldo sveķu gabalu, ko tas kaitinādams turēja no viņas nelielā attālumā. Jūrnieks solīja viņai to iedot, ja viņa izģērbšoties kaila un turpat uz ielas dejošot viņa priekšā.
Meitene to darīja, nebēdādama par vērotājiem, nebēdādama par to, ka ir ziemas vidus un viņa stāv gandrīz līdz potītēm sniegā. Viņa nometa drēbes un izmisīgi dejoja; vājās, bālās rokas un kājas nožēlojami drebēja, kustības bija nedabiski saraustītas. Kad jūrnieks pasmējās un papurināja galvu, meitene nokrita sniegā uz ceļiem lūgdamās un raudādama, drudžaini ķerdamās viņam pie kājām, solīdama darīt jebko, jebko…
Līdzīgi es jutos, skatīdamies un klausīdamies mūziķu spēli. Es to nespēju izturēt. Mūzikas trūkums ikdienā man bija kļuvis par kaut ko līdzīgu zobu sāpēm, ko biju iemācījies paciest. Es varēju ar to sadzīvot. Bet noskatīties, kā ilgotais neaizsniedzams peld acu priekšā, tas bija pāri maniem spēkiem.
Tāpēc es vairījos no Imres līdz pat brīdim, kad otrā dimestra mācību maksa piespieda mani doties pāri upei. Biju uzzinājis, ka tur jātaujā pēc Devi, kas neliedzot aizdevumu nevienam, lai cik nožēlojami būtu prasītāja apstākļi.
* * *
Tā nu es devos pa Akmens tiltu pāri Omethi upei un nokļuvu Imrē. Devi slepenais veikals atradās šauras sānielas galā aiz skārņa, un uz to veda šauras balkona kāpnes. Šis Imres rajons man atgādināja Piekrastes rajonu Tarbeanā. No skārņa plūda šķebinoša vecu tauku smaka, un es jutos pateicīgs par dzestro rudens vēju.
Masīvo durvju priekšā es bridi pakavējos, pārlaizdams skatienu ieliņai. Zināju, ka grasos iesaistīties bīstamā darījumā. Keldiešu augļotājs par neatdotu parādu varēja ielikt vainīgo cietumā. Gaelets gluži vienkārši pavēlēja parādnieku piekaut vai aplaupīt, vai pārmācīt abējādi. Tās nebija patīkamas izredzes. Es apzinājos, ka spēlējos ar uguni.
Taču citas izvēles man nebija. Es dziļi ievilku elpu, iztaisnoju plecus un pieklauvēju pie durvīm.
Noberzu sasvīdušās plaukstas pret apmetni, cerēdams, ka tās būs pietiekami sausas, kad vajadzēs paspiest Devi roku. Tarbeanā biju apguvis gudrību, ka saskarē ar tādiem cilvēkiem vispareizāk ir izturēties noteikti un pašpārliecināti. Viņu darba specifika ir izmantot citu cilvēku vājības.
Dzirdēju durvju iekšpusē noklaudzam smagu aizbīdni. Tad durvis atvērās un tajās parādījās jauna meitene ar taisniem, zeltaini rudiem matiem, kas ieskāva sīkos, laumiņai līdzīgos sejas pantus. Viņa man dzirkstoši uzsmaidīja. Jā?
- Es meklēju Devi, es teicu.
- Tu esi viņu atradis, meitene nepiespiesti atbildēja. Nāc iekšā! Pārkāpu slieksnim, un viņa aizvēra durvis un aizgrūda dzelzs aizbīdni. Istabai nebija logu, bet tā bija labi apgaismota, un gaiss smaržoja pēc lavandas patīkama pārmaiņa pēc ielas smakas. Sienas klāja drapērijas, bet vienīgās vērā ņemamās mēbeles bija neliels rakstāmgalds, grāmatplaukts un liela gulta ar baldahīnu un aizvilktiem aizkariem.
- Lūdzu! meitene teica, norādīdama uz krēslu pie rakstāmgalda.
- Sēdies!
Viņa pati apsēdās otrā pusē un nolika kopā saņemtās plaukstas uz galda virsmas. Meitenes izturēšanās lika domāt, ka viņa ir vecāka, nekā man pirmajā brīdī licies. Mani bija maldinājis viņas sīkais augums, taču pat tagad es nevarēju viņai dot vairāk kā mazliet virs divdesmit gadiem, un tik jaunu būtni es nebiju gatavojies sastapt.
Devi pievērsa man pievilcīgu skatienu.
- Man vajadzīgs aizdevums, es teicu.
- Varbūt vispirms tu pateiksi, kā tevi sauc? Meitene pasmaidīja.
- Manu vārdu tu jau zini.
- Kvouts.
- Patiešām? Viņa savilka uzacis. Esmu par tevi šo to dzirdējusi. Meitene nomēroja mani ar vērtējošu skatienu. Biju domājusi, ka tu esi garāks.
Es varētu sacīt to pašu. Negaidītā situācija bija mani samulsinājusi. Biju sagatavojies ieraudzīt muskuļotu tēvaini un noskaņojies uz vienošanās sarunām, kam cauri skanēs bravūra un vāji maskēti draudi. Nezināju, kā izturēties pret šādu smaidošu meitēnu. Ko tu esi dzirdējusi? es jautāju, lai nebūtu jāklusē. Ceru, ka neko sliktu.
- Gan labu, gan sliktu. Viņa šķelmīgi pasmaidīja. Bet neko garlaicīgu.
Saņēmu kopā plaukstas, lai apvaldītu nervozas pirkstu kustības.
- Nu tad kā mums jārīkojas?
- Uz pačalošanu tu neesi noskaņots, Devi itin kā vīlusies īsi nopūtās. Labi, ķersimies pie lietas! Cik daudz tev vajag?
- Tikai vienu talantu, es atbildēju. Īstenībā astoņus džotus. Viņa nopietni papurināja galvu, un gaišie, rūsganie mati sašūpojās. Diemžēl tas nav iespējams. Ar tik niecīgiem aizdevumiem man neatmaksājas nodarboties.
Es saraucu pieri. Un cik jāaizņemas, lai atmaksātos?
- Četri talanti, viņa atbildēja. Tā ir pati mazākā summa.
- Un procenti?
- Piecdesmit procenti par katriem diviem mēnešiem. Tātad, ja tu aizņemsies vismazāko summu, perioda beigās tie būs divi talanti. Ja gribi, vari maksāt procentus kaut vai par sešiem mēnešiem. Bet, kamēr nebūšu dabūjusi atpakaļ pamatsummu, tu par katru periodu piemaksāsi divus talantus.