Es pamāju ar galvu, nejuzdamies īpaši pārsteigts. Tiesa, tas bija gandrīz četras reizes vairāk, nekā prasītu pat mantrausīgākais augļotājs. Tātad es maksāšu procentus par summu, kas man patiesībā nav vajadzīga.
- Nē, meitene atbildēja, nopietni skatīdamās man acīs. Tu maksāsi procentus par summu, ko esi aizņēmies. Tādi ir noteikumi.
- Un kā būtu ar diviem talantiem? es jautāju. Tādā gadījumā beigās…
Devi ar rokas mājienu mani pārtrauca. Kaulēšanās te nenotiek. Es vienkārši izstāstu aizdevuma noteikumus. Viņa kā atvainodamās pasmaidīja. Piedod, ka nepateicu to jau pašā sākumā.
Paskatījos uz viņu, pārlaidu skatienu izslietajiem pleciem un apņēmīgajai sejai. Viņas acis droši raudzījās man pretī. Nu labi, es samierinādamies teicu. Kur man jāparakstās?
Devi izbrīnījusies paskatījās uz mani un tikko jaušami sarauca pieri.
- Nekur nav jāparakstās. Viņa atvēra atvilktni un izņēma no tās mazu, brūnu pudelīti ar stikla aizbāzni. Tai blakus uz galda viņa nolika garu adatu. Vajadzīga tikai drusciņa asiņu.
Es savā krēslā sastingu, piespiedis rokas pie sāniem. Neuztraucies! Devi nomierinoši teica. Adata ir tīra. Man vajag tikai trīs nieka pilienus.
Pēc briža es atguvu balsi. Tu mēģini mani izāzēt, vai ne?
Devi piešķieba galvu uz sāniem, un vienā lūpas kaktiņā viņai parādījās tikko jaušams smaids. Tu nezināji? viņa izbrīnījusies jautāja.
- Ļoti reti gadās, ka pie manis atnāk kāds, kurš nezina visu pieņemto kārtību.
- Nevaru ticēt, ka tas patiešām… es sastomījos, nespēdams atrast piemērotus vārdus.
- Gadās, ka daži netic, viņa teica. Parasti man ir darīšana ar studentiem un bijušajiem studentiem. Cilvēki šajā upes pusē, iespējams, domā, ka es esmu ragana, dēmons vai kaut kas tikpat bezjēdzīgs. Arkanuma locekļi skaidri zina, kāpēc man vajadzīgas asinis un ko es ar tām spēju darīt.
- Tātad ari tu esi no Arkanuma?
- Biju, Devi atbildēja, un smaids pagaisa no viņas sejas. Pirms aiziešanas es kļuvu par Re’laru. Esmu iemācījusies pietiekami daudz, tāpēc neliels asiņu daudzums nekad tev neļaus paslēpties no manis. Es tevi atradīšu jebkurā vietā.
- Iespējas ir diezgan lielas… es neticīgi novilku, atcerēdamies vaska lelli jeb Hemmes atdarinājumu, ko biju izveidojis savā skandalozajā nodarbībā dimestra sākumā. Bet toreiz es biju izmantojis tikai matu. Ar asinīm iespējams panākt daudz spēcīgāku sasaisti. Tu vari mani nogalināt!
Viņa atklāti paskatījās uz mani. Kā Arkanuma jaunā, spožā zvaigzne tu esi izcili neaptēsts. Domā taču ar galvu! Vai es varētu praktizēt savu nodarbošanos, ja ķertos pie ļaunprātības?
- Vai maģistri to zina?
Meitene iesmējās. Ak Dievs, nē taču! To nezina ne konstebls, ne bīskaps, ne mana māte. Viņa piedūra pirkstu sev pie krūtīm un pēc tam izstiepa to pret mani. To zinu es, un to zini tu. Parasti ar to pietiek, lai nodrošinātu vēlamās darba attiecības.
- Bet ja nu viss notiek neparasti? es attraucu. Ja nu pēc diviem mēnešiem man nepietiek naudas? Ko tad?
Devi noplātīja rokas un nevērīgi paraustīja plecus. Tad mēs par abiem kaut ko izgudrosim. Kā saprātīgi cilvēki. Varbūt tu strādāsi manā labā. Atklāsi man noslēpumus. Veiksi pakalpojumus. Viņa pasmaidīja un pārlaida man nesteidzīgu, juteklisku skatienu, tad iesmējās, redzēdama manu neveiklību. Visļaunākajā gadījumā, ja tu izrādītu pilnīgu nevēlēšanos sadarboties, es droši vien pārdotu tavas asinis kādam citam, lai segtu zaudējumus. Ienaidnieki ir katram. Viņa vēlreiz viegli paraustīja plecus. Taču man nekad nav bijis jānolaižas līdz tādam līmenim. Parasti pietiek ar draudiem, lai cilvēki saprastu, kas darāms.
Ievērojusi manu sejas izteiksmi, Devi itin kā mazliet saguma. Nomierinies! viņa saudzīgi teica. Tu atnāci šurp, gatavodamies ieraudzīt muskuļotu gaeletu, dūšīgu tēvaini ar nobrāztām dūrēm. Tu biji gatavs vienoties ar kādu, kurš nevilcinādamies izdauzītu no tavām acīm visas divpadsmit elles krāsas, ja tu uzdrošinātos kaut dienu nokavēties. Man ir labāki paņēmieni. Un vienkāršāki.
- Tas ir neprāts, es teicu, celdamies kājās. Tas ir pilnīgi neiespējami!
Devi mundrā sejas izteiksme apdzisa. Savaldies taču! viņa teica, kļūdama manāmi nepacietīgāka. Tu uzvedies kā zemnieks, kurš baidās, ka gribu nopirkt viņa dvēseli! Runa ir tikai par dažām asins lāsēm, kas man palīdzēs paturēt tevi redzeslokā. Kaut kas līdzīgs drošības ķīlai. Viņa nomierinoši pamāja ar abām rokām, itin kā nogludinādama gaisu. Labi, klausies, ko es tev teikšu! Ļaušu tev aizņemties pusi no mazākās pieļaujamās summas. Viņa gaidoši paskatījās uz mani. Divus talantus! Vai tas kaut ko atvieglos?
- Nē, es atbildēju. Piedod, ka iztērēju tavu laiku, bet tas nav iespējams. Vai šajā apvidū ir vēl kāds gaelets?
- Protams, Devi vēsi atbildēja. Taču man nav nekādas vēlēšanās sniegt tev šādas ziņas. Viņa jautājoši piešķieba galvu. Starp citu, šodien ir Ugunskura diena, vai ne? Vai tev gadījumā nav jāsamaksā par mācībām līdz rītdienas pēcpusdienai?
- Tādā gadījumā es atradīšu viņus pats! es pikti atcirtu.
- Protams, jo tu esi gudrs puisis. Devi pamāja man ar roku. Ej vien droši un pārdodies! Un piemini Devi ar labu vārdu, kad pēc diviem mēnešiem kāds zvērīgs tēvainis izsitīs zobus no tavas glītās galvas!
* * *
Aizgājis no Devi, es krietnu laiku satraukts un aizkaitināts staigāju pa Imres ielām, pūlēdamies sakārtot domas. Pūlēdamies atrast kādu izeju no sava sarežģītā stāvokļa.
Man bija itin reāla iespēja atmaksāt divu talantu parādu. Cerēju drīz pakāpties augstāk pa “Frakcijas” kāpnēm. Līdzko man tiks dota iespēja strādāt pašam pie saviem projektiem, varēšu sākt nopietni pelnīt naudu. Pašlaik vajadzēja tikai pietiekami ilgi noturēties Universitātē. Tas bija vienīgi laika jautājums.
Jā, patiesībā man vajadzēja aizņemties vienīgi laiku. Vēl vienu dimestri. Kas zina, kādas iespējas var parādīties divu nākamo mēnešu laikā?
Tomēr pat cenzdamies sev to iestāstīt, es labi zināju patiesību. Tā nebija laba doma. Tas bija ceļš uz lielām nepatikšanām. Jānorij lepnums un jāpavaicā, vai Vils, Sims vai Sovojs nevarētu man aizdot vajadzīgos astoņus džotus. Nopūtos un nolēmu, ka nākamajā dimestrī būs jānakšņo zem klajas debess un jāmeklē ēdamais, kur pagadās. Tas nevarētu būt ļaunāk par Tarbeanā pavadīto laiku.
Grasījos jau griezties atpakaļ uz Universitātes pusi, bet tad manu nemierīgo skatienu piesaistīja lombarda skatlogs. Piepeši sajutu pirkstos seno smeldzi…
- Cik maksā lauta ar septiņām stīgām? es jautāju. Līdz pat šai dienai neatceros, kā biju iegājis veikalā.
- Apaļus četrus talantus, īpašnieks moži atbildēja. Spriedu, ka viņš ir vai nu iesācējs savā darbā, vai iedzēris. Lombardu saimnieki nekad nemēdz būt moži pat tādās pārtikušās pilsētās kā Imre.
- Ā! es novilku, nemēģinādams slēpt vilšanos. Vai varētu to apskatīt?
Viņš man pasniedza lautu. Tur nebija daudz, ko redzēt. Koka šķiedra bija nelīdzena, pulējums primitīvs un saskrambāts. Ladas bija gatavotas no zarnām, un tās jau sen bija laiks nomainīt, taču tas man daudz nerūpēja, jo es tikpat biju radis spēlēt bez ladām. Korpuss bija no rožkoka, tātad instrumenta skaņa nevarēja būt smalki niansēta. Tomēr ļaužu pārpilnā kroga telpā rožkoks labāk izceļ skanējumu, pārspējot dīku sarunu čalas. Piesitu korpusam ar pirkstu, un tas dūcoši atsaucās. Piedienīgs instruments, kaut gan par skaistu to nevarēja saukt. Sāku to uzskaņot, lai man būtu iemesls to ilgāk paturēt rokās.