- Es varētu nolaist līdz trim ar pusi, vīrietis aiz letes teica.
Es saausījos, jo dzirdēju viņa balss tonī kaut ko pazīstamu: izmisumu. Iedomājos, ka neizskatīgu, lietotu lautu droši vien nav viegli pārdot tādā pilsētā, kurā dzīvo daudz aristokrātu un pārtikušu mūziķu. Papurināju galvu. Stīgas ir vecas. īstenībā stīgām nebija nekādas vainas, bet es cerēju, ka pārdevējs to nezina.
- Taisnība, viņš teica, apliecinādams, ka neesmu maldījies attiecībā uz viņa nezināšanu, bet stīgas ir lētas.
- Tā laikam ir, es šaubīgā tonī novilku. Ar apzināti izplānotu viltību uzskaņoju stīgas tā, lai katra skanētu ar tikko jaušamu novirzi. Nospēlēju akordu un ieklausījos griezīgajā skaņā. Pārlaidu īdzīgu, vērtējošu skatienu lautas grifam. Baidos, ka grifs var būt ieplaisājis. Piesitu minora akordu, un tas skanēja vēl nepatīkamāk. Vai dzirdat, kāda čerkstoša skaņa? Es nostrinkšķināju to vēl asāk nekā iepriekš.
- Varbūt ņemsiet par trim talantiem un diviem džotiem? pārdevējs piedāvāja ar cerībām balsi.
- Tā nebūtu man, es teicu, itin kā izlabodams viņa sacīto. Es meklēju lautu mazajam brālim. Tas velnēns neliek mierā manu instrumentu.
Vēlreiz nostrinkšķināju stigas un saviebos. Lai kā man tas mazais briesmonis krīt uz nerviem, es neesmu tik ļauns, lai pirktu viņam lautu ar ieplīsušu grifu. Bridi zīmīgi klusēju. Kad pārdevējs neko neteica, es izmetu: Vismaz ne jau par trīs un divi!
- Nu tad par apaļiem trim? viņš cerīgi jautāja.
Turēju lautu rokā šķietami vienaldzīgi un nevērīgi. Taču savā sirdī biju to sagrābis tik cieši, ka pirkstu kauliņi kļuvuši balti. Nevaru cerēt, ka jūs spēsiet to saprast. Kad čandriāni nogalināja mūsu trupu, viņi iznīcināja jebkādu ģimeni un mājas, ko es savā mūžā biju pazinis. Tomēr savā ziņā vēl briesmīgāks bija brīdis, kad Tarbeanā salūza mana tēva lauta. Man tas nozīmēja gandrīz to pašu, ko rokas, acs vai citas svarīgas ķermeņa daļas zaudējums. Vairākus gadus es biju klīdis pa Tarbeanu kā nepilnvērtīgs radījums, kā kroplis vai dzīvs mironis.
- Paklausieties! es atklāti teicu. Varu dot jums divus talantus un divus džotus. Izvilku naudas maku. Vai nu ņemiet, vai lieciet šo krāmu augšējā plauktā, lai tas krāj putekļus nākamos desmit gadus!
Paskatījos uz viņu, visiem spēkiem pūlēdamies neizrādīt, cik ļoti šī lauta man vajadzīga. Biju gatavs uz visu, lai to paturētu. Biju gatavs kails dejot sniegā. Gatavs krist ceļos, drudžaini ķerties viņam pie kājām un solīt jebko, jebko…
Noskaitīju uz letes divus talantus un divus džotus gandrīz visu naudu, ko biju sakrājis nākamā dimestra mācību maksai. Katra monēta skaļi nodžinkstēja, atsitoties pret veikala leti.
Pārdevējs veltīja man ilgu, vērtējošu skatienu. Noliku uz letes vēl vienu džotu un gaidīju. Un gaidīju. Kad beidzot viņš pastiepa roku pēc naudas, viņa seja izskatījās tikpat saīgusi un gurda, kādu biju pieradis redzēt visiem lombarda saimniekiem.
* * *
Devi atvēra durvis un pasmaidīja. Atklāti sakot, es nebiju cerējusi tevi vairs ieraudzīt. Nāc iekšā! Aizbultējusi durvis, viņa devās pie rakstāmgalda. Tomēr nevaru teikt, ka tava ierašanās mani
sarūgtinātu. Pametusi skatienu pār plecu, viņa veltīja man savu draisko smaidu. Man gluži labi patiktu noslēgt darījumu ar tevi. Viņa apsēdās. Tātad paliekam pie diviem talantiem?
- Patiesībā man labāk derētu četri, es teicu. Tieši tik daudz man būtu vajadzīgs, lai samaksātu par mācībām un guļvietu “Steliņģos”. Es pats varētu nakšņot ārā, lietū un vējā. Bet mana lauta to nedrīkstēja.
- Lieliski! Devi teica, izņemdama no atvilktnes pudelīti un adatu.
Pirkstu galus es nedrīkstēju savainot, tāpēc iedūru plaukstas virspusē un ļāvu trim asins pilieniem lēni iekrist mazajā, brūnajā pudelītē. Pasniedzu to Devi.
- Iesvied turpat ari adatu!
Es tā izdarīju.
Noberzusi aizbāzni ar kādu caurspīdīgu vielu, Devi to iebāza pudelītes kaklā. Ērta saistviela, ko pagādājuši tavi draugi upes otrā pusē, viņa paskaidroja. Tādējādi es nevaru atvērt pudelīti, to nesaplēšot. Kad samaksāsi savu parādu, tu to dabūsi veselu atpakaļ un varēsi gulēt mierīgi, zinot, ka es neko neesmu paturējusi sev.
- ja vien tev nebūs šķīdinātājs, es atgādināju.
Devi izteiksmīgi paskatījās uz mani. Tu neesi radis uzticēties, vai ne? Pameklējusies atvilktnē, viņa izvilka gabalu zīmogvaska un sāka to sildīt virs galda lampas. Tev diezin vai atradīsies zīmogs, gredzens vai kaut kas tamlīdzīgs? Devi jautāja, apziezdama pudelītes korķi ar izkausēto vasku.
-Ja man būtu kāda dārglieta, ko pārdot, es neatrastos šeit, atklāti atbildēju un iespiedu vaskā īkšķi. Tas atstāja labi redzamu nospiedumu.
- Bet pietiks ar šo pašu!
Devi ar dimanta irbuli ieskrāpēja pudelītes sānā kādu skaitli un sameklēja nelielu papīra strēmeli. Bridi rakstījusi, viņa apvēdināja to ar plaukstu, lai nožāvētu tinti. Vari nodot to jebkuram augļotājam šajā vai otrā upes pusē, viņa mundri teica un pasniedza lapiņu man.
- Bija patīkami ar tevi sadarboties. Nebūsim svešinieki!
* * *
Steidzos atpakaļ uz Universitāti ar naudu kabatā un patīkamu smagumu plecā, uz kura siksnā karājās lauta. Tā bija lietota, neglīta, un es par to biju dārgi samaksājis ar savu naudu, asinīm un sirdsmieru.
Es to mīlēju kā bērnu, kā paša elpu, kā savu labo roku.
PIECDESMIT PIRMĀ NODAĻA . Darva un skārds
OTRĀ DIMESTRA SĀKUMĀ Kilvins deva man atļauju mācīties sigaldriju. Dažā labā pierē par to ievilkās pārsteiguma rievas, tomēr “Frakcijā”, kur biju apliecinājis sevi kā cītīgu un mērķtiecīgu studentu, šī ziņa neizraisīja nekādas aizskartas izjūtas.
Sigaldrija, vienkāršoti runājot, ir rīku kopums spēku ievirzīšanai vajadzīgajā gultnē. Kaut kas līdzīgs taustāmā formā pārveidotai simpātijai.
Piemēram, ja iegrebsiet vienā ķieģelī rūnu ule, bet citā rūnu doch, abas rūnu zīmes liks šiem ķieģeļiem savienoties tāpat, it kā tos saistītu java.
Tomēr lietas būtība ir daudz sarežģītāka. īstenībā abas rūnas ar savu pievilkšanās spēku rauj katru ķieģeli uz savu pusi. Lai tas nenotiktu, abiem ķieģeļiem jāpievieno rūna aru. Tā ir rūnu zīme mālam, kas liek abiem māla gabaliem saistīties vienam ar otru, tādējādi atrisinot šo problēmu.
Taču aru un doch ir savstarpēji nesaderīgas zīmes. Tām ir neatbilstoši apveidi. Lai tās saderētu, ir nepieciešams pievienot dažas savstarpēji saistošas rūnas gea un teh. Pēc tam līdzsvara dēļ gea un teh ir jāpievieno arī otram ķieģelim. Tad abi ķieģeļi sasaistīsies un nelūzīs.
Bet tā notiks tikai tad, ja abi ķieģeļi būs gatavoti no māla. Lielākajai daļai ķieģeļu ir cits izejmateriāls. Tāpēc parasti ir ieteicams pirms apdedzināšanas ķieģeļa keramikai piejaukt dzelzi. Tas, protams, nozīmē, ka aru vietā jālieto fehr. Pēc tam jāpārvieto teh un gea tā, lai gali atbilstoši saietu kopā…
Kā redzat, daudz vienkāršāk un drošāk ir savienot ķieģeļus ar javu.
Sigaldriju es mācījos pie Kammara. Rētainais vīrietis ar vienu aci bija Kilvinam tāds kā vārtsargs. Tikai pēc tam, kad students bija apliecinājis Kammaram nevainojamas sigaldrijas zināšanas, viņš drīkstēja kļūt par neformālu mācekli kādam no pieredzējušākajiem artefakcijas meistariem. Viņš palīdzēja tiem izstrādāt projektus, un tie savukārt iepazīstināja viņu ar savas mākslas smalkākajām niansēm.