Manets sāka ar mazumiņu un mācīja man vienkāršas formulas, apmēram tādas, kas vajadzīgas, lai pagatavotu divtik stipru stiklu un dūmeņu caurules. Viņa vadībā es apguvu meistarojumu pamatgudrības tikpat ātri kā visu pārējo, un itin drīz mēs pārgājām pie sarežģītākiem projektiem; karstuma rijējiem un simpātijas lampām.
Patiesi augsta līmeņa artefakcijas darinājumi, tādi kā simpātijas pulksteņi vai zobratriteņi, man joprojām palika nesasniedzami, taču es zināju, ka tas ir tikai laika jautājums. Diemžēl izrādījās, ka laika man ir visai maz.
PIECDESMIT OTRĀ NODAĻA. Degšana
TĀ KĀ MAN atkal piederēja pašam sava lauta, es biju atguvis mūziku, tomēr drīz vien aptvēru, ko nozīmē trīs gadi, kas pavadīti bez vingrināšanās. Darbs “Frakcijā” pēdējo mēnešu laikā bija norūdījis un nostiprinājis manas rokas, taču pavisam citādā nozīmē. Tikai pēc vairākām sarūgtinājuma pilnām dienām es biju spējīgs nospēlēt kaut vai vienu stundu no vietas.
Es būtu atguvis iemaņas agrāk, ja nebūtu tik aizņemts ar pārējām mācībām. Katru dienu divas stundas es pavadīju “Medikā”, vērodams citu darbošanos vai skraidīdams, katru dienu apmēram divas stundas mācījos šifrus un rēķinus matemātikas nodarbībā un trīs stundas pavadīju kopā ar Manetu “Frakcijā”, apgūdams amata gudrības.
Turklāt es apmeklēju Elksas Dala vadīto kursu padziļināta līmeņa simpātijas maģijā. Ārpus nodarbībām Elksa Dals bija jauks, draudzīgs un atbilstošā noskaņojumā pat drusku zobgalīgs. Taču nodarbības laikā mūsu priekšā stāvēja pavisam cita personība kaut kas starp fanātisku pravieti un bungu sitēju galeras vergiem. Katru dienu es viņa nodarbībā sadedzināju trīs stundas laika izteiksmē un piecas stundas enerģijas izteiksmē.
Tā kā tas viss bija jāsavieno arī ar algas darbu Kilvina darbnīcā, man tik tikko atlika laika ēšanai, gulēšanai un patstāvīgajām mācībām, un mana lauta nekādi nevarēja saņemt to laiku un uzmanību, kādu tā būtu pelnījusi.
Mūzika ir lepna un temperamentīga mīļākā. Ja viņa saņem pelnīti daudz laika un uzmanības, viņa ir tava. Ja pametīsi viņu novārtā, pienāks diena, kad viņa neatsauksies tavam aicinājumam. Tāpēc es atteicos no dažām naktsmiega stundām, lai veltītu viņai pienācīgo laiku.
Pēc vienas tādā režīmā pavadītas dienkopas es jutos noguris. Pēc trijām dienkopām es joprojām turējos formā, bet tikai ar spītīgu, drūmu apņēmību. Aptuveni pēc piecām dienkopām sāku izrādīt nepārprotamas pārguruma pazīmes.
* * *
Tās pašas piektās dienkopas laikā es reiz baudīju vienu no nedaudzajām un patīkamajām maltītēm kopā ar Vilemu un Simmonu. Viņi bija atnesuši ēdamo no tuvējā krodziņa, bet es nevarēju atļauties maksāt veselu drabu par ābolu un gaļas pīrāgu, tāpēc biju paņēmis līdzi miežu maizi un skrimšļainu desu no “Ēstūža”.
Mēs sēdējām uz akmens sola zem karoga masta, pie kura es pirms kāda laika biju pērts. Pēc tam šī vieta manī bija izraisījusi šausmas, tomēr es piespiedu sevi palaikam tur uzkavēties, lai pierādītu sev, ka to varu. Kad tā vairs nespēja mani uztraukt, joprojām gāju tur sēdēt, jo mani uzjautrināja citu studentu skatieni. Tagad es to darīju tāpēc, ka man tur bija ērti. Tā bija mana vieta.
Un, tā kā mēs diezgan daudz laika pavadījām kopā ar Vilemu un Simmonu, tā bija kļuvusi par ierastu vietu arī viņiem. Ja draugi uzskatīja manu izvēli par dīvainu, viņi par to nerunāja.
- Tu pēdējā laikā maz esi redzēts, Vilems teica, piebāzis muti ar gaļas pīrāgu. Biji slims?
- Kā tad! Simmons zobgalīgi izmeta. Viņš ir slims jau veselu mēnesi!
Vilems nikni paskatījās uz viņu un kaut ko norūca, īsu brīdi ļoti atgādinādams Kilvinu.
Redzēdams drauga sejas izteiksmi, Simmons iesmējās. Vils ir pieklājīgāks nekā es! Varu derēt, ka tu visu brīvo laiku iztērē, staigādams uz Imri un atpakaļ. Un aplidodams kādu pasakaini daiļu būtni! Viņš norādīja uz lautas futrāli, kas gulēja man blakus.
- Kvouts patiešām izskatās slims. Vilems nopētīja mani ar kritisku skatienu. Tava sieviete nav pietiekami rūpējusies par tevi.
- Slims no mīlestības, Simmons viszinīgi paskaidroja. Neguļ. Neēd. Domā par viņu, kad būtu jācenšas iegaumēt šifra zīmes.
Nevarēju izdomāt, ko atbildēt.
- Redzi? Simmons sacīja Vilemam. Tā sieviete ir nolaupījusi viņam gan sirdi, gan mēli. Vārdi ir atlikuši vairs vienīgi viņai. Mūsu dēļ tos nedrīkst tērēt.
- Un laiku arī ne, Vilems norūca cauri atlikušajam gaļas pīrāga kumosam.
Viņiem, protams, bija taisnība pēdējā laikā biju pametis draugus novārtā vēl vairāk nekā pats sevi. Jutu, ka mani pārņem vainas apziņa.
Patiesību stāstīt viņiem es nedrīkstēju, bet patiesība bija tāda, ka man sis dimestris jāizmanto līdz pēdējai iespējai, jo tas acīmredzot ir mans pēdējais. Biju palicis pilnīgi bez līdzekļiem.
Ja jūs nesaprotat, kāpēc es nespēju viņiem to pateikt, tad šaubos, vai jūs jebkad esat pazinuši īstu nabadzību. Diez vai jūs spējat saprast, kā jūtas cilvēks, kuram pieder tikai divi krekli un kurš pats cenšas kaut cik ciešami apgriezt sev matus, jo nevar atļauties maksāt frizierim. Kad manam apģērbam notrūka poga, es nevarēju atlicināt pat vienu šimu, lai nopirktu līdzīgu pazudušās vietā. Kad biksēm pārplīsa ceļgals, man vajadzēja to sadiegt ar neatbilstošas krāsas diegu. Es nevarēju atļauties ne sāli, ko kaisīt pie ēdiena, ne dzēriena kausu retajos vakaros, ko pavadīju ar draugiem.
Nauda, ko es nopelnīju, strādādams Kilvina darbnīcā, bija jāizdod par nepieciešamākajām lietām: par tinti, ziepēm, lautas stīgām… un vienīgais, ko vēl varēju atļauties, bija mans lepnums. Nespēju pieļaut domu, ka abi mani labākie draugi varētu uzzināt par manu izmisīgo stāvokli.
Ja man izcili laimētos, es varbūt kaut kā sagrabinātu divus talantus, lai atdotu Devi parāda procentus. Taču būtu vajadzīga vistiešākā Dieva iejaukšanās, lai es spētu sakrāt naudu gan tam, gan nākamā dimestra mācību maksai. Nezināju, ko darīšu, kad būšu izslēgts no Universitātes un samaksājis parādu Devi. Varbūt vajadzēs savākt mantas un doties uz Anilinu, lai uzmeklētu Dennu.
Skatījos uz draugiem, nezinādams, ko sacīt. Vil, Sim, piedodiet! Es vienkārši pēdējā laikā esmu bijis ārkārtīgi aizņemts.
Simmona seja kļuva drusku nopietnāka, un es redzēju, ka mana neizskaidrojamā prombūtne viņu ir patiesi aizvainojusi. Redzi, arī mēs esam aizņemti. Man jāmācās retorika, ķīmija un vēl ari siaru valoda. Viņš raidīja Vilemam piktu skatienu. Vai zini, es sāku ienīst tavu valodu, kretīns tāds!
- Tu kralim, jaunais keldietis laipni atbildēja.
Simmons atkal pievērsās man un apbrīnojamā atklātībā teica: Mums vienkārši gribētos redzēt tevi drusku biežāk, nevis tikai reizi pāris dienās, kad tu skrien no “Centra” mājas uz “Frakciju”. Es piekrītu, meitenes ir brīnišķīgas, bet, ja viņas atņem man draugus, es tomēr kļūstu mazliet greizsirdīgs. Pēkšņi viņš saulaini pasmaidīja. Nē, tā gluži es, protams, par tevi nedomāju.
Jutu, ka man kaklā spēji sakāpis kamols, ko bija grūti norit. Nespēju atcerēties, kad pēdējo reizi kāds ir izjutis manu trūkumu. Ilgu laiku nevienam manis nebija pietrūcis. Kaut kur dziļumos manī riesās karstas asaras. Bet man nav nevienas meitenes. Goda vārds! Krampjaini noriju siekalas un pūlējos savaldīties.