- Sim, man šķiet, ka mēs kaut ko esam palaiduši garām. Vilems savādi palūkojās uz mani. Ieskaties viņā uzmanīgāk!
Arī Simmons pievērsa man tikpat neparastu, pētošu skatienu. Tik vērīga abu draugu izturēšanās mani vēl vairāk samulsināja, taču ļāva vismaz norit asaru kamolu.
- Saki man, Vilems gluži vai lektora balsī teica, cik dimestru mūsu jaunais E’lirs ir apmeklējis Universitāti?
Simmona atklātajā sejā atplaiksnīja sapratne. Ā!
- Vai kāds uz to atbildēs? es ērcīgi noprasīju.
Vilems nepievērsa jautājumam uzmanību. Kādas nodarbības tu apmeklē?
- Visādas, es atbildēju, priecādamies par iespēju uzvelt vainu citiem apstākļiem. Ģeometriju, novērošanu “Medikā”, padziļināta līmeņa simpātijas kursu pie Elksas Dala, un vēl esmu Maneta māceklis “Frakcijā”.
Simmons šķita gluži iztrūcināts. Tad jau nav brīnums, ka tu izskaties tāds, it kā daudz dienu nebūtu gulējis!
Vilems pamāja ar galvu. Un turklāt tu joprojām strādā Kilvina darbnīcā, vai ne?
- Katru vakaru divas stundas.
Tagad Simmons izskatījās pavisam satriekts. Un vēl tu mācies arī spēlēt instrumentu? Vai tu esi pie pilna prāta?
- Mūzika ir vienīgais, kas ļauj man turēties, es atbildēju un, pastiepis roku, pieskāros savai lautai. Un es nemācos spēlēt. Man tikai jāvingrinās.
Vilems un Simmons saskatījās. Kā tu domā, cik viņam ir atlicis?
Simmons pārlaida man skatienu. Augstākais, pusotras dienkopas.
- Par ko jūs runājat?
Vilems paliecās uz priekšu. Mēs visi agrāk vai vēlāk mēģinām nokost pārāk lielu kumosu. Bet daži nav spējīgi to izspļaut. Viņi sadeg. Viņi aiziet vai arī nenoliek eksāmenus. Daži vispār noplīst. Vilems piedauzīja sev pie galvas. Parasti tas notiek ar studentiem pirmā gada laikā. Viņš zīmīgi paskatījās uz mani.
- Es neesmu nokodis pārāk lielu kumosu, es teicu.
- Paskaties spoguli! Vilems atklāti atbildēja.
Pavēru muti, lai apgalvotu Viļam un Simam, ka ar mani viss ir labākajā kārtībā, bet tad izdzirdēju pulksteņa sitienu un paspēju vairs tikai sasteigti atsveicināties. Un pat tad man bija jāmetas skriešus, lai pagūtu laikā uz savu padziļināta līmeņa simpātijas nodarbību.
* * *
Elksa Dals stāvēja starp divām vidēja lieluma ogļu tvertnēm. Tumšajā maģistra tērpā, ar rūpīgi apcirpto bārdiņu viņš man joprojām atgādināja tradicionālo ļaunā burvja tēlu, kas sastopams daudzās sliktās aturiešu lugās. Jums visiem jāatceras viens svarīgs apstāklis: tas, ka simpātists ir piesaistīts liesmai! viņš teica. Mēs esam tās valdnieki un tās kalpi!
Ievīstījis rokas garajās piedurknēs, viņš sāka soļot pa telpu. Mēs esam uguns valdnieki, jo mums ir vara pār to. Elksa Dals ar plaukstu iesita pa tuvāko ogļu tvertni, un tā klusi iedžinkstējās. Virs oglēm izšāvās liesmas un sāka aizrautīgi laizīt ceļu augšup. Arkanistam pieder visu lietu iekšējā enerģija. Mēs pavēlam ugunij, un uguns mums paklausa! Elksa Dals lēni aizgāja līdz telpas pretējam kaktam. Ogļu tvertne, kas palika viņam aiz muguras, kļuva blāvāka, bet tā, kurai viņš tuvojās, dzīvi iedzirkstījās un aizdegās. Es atzinīgi novērtēju viņa priekšnesuma prasmi.
Elksa Dals apstājās un atkal pagriezās pret klausītājiem. Bet mēs esam arī uguns kalpi! Jo uguns ir visizplatītākais enerģijas veids un bez enerģijas mūsu simpātistu prasmei nav lielas jēgas. Pagriezis studentiem muguru, viņš sāka nodzēst no tāfeles formulu. Savāciet savus materiālus, un paskatīsimies, kuram šodien jāsitas pierēm ar E’liru Kvoutu! Viņš sāka pēc kārtas ar krītu rakstīt visu studentu vārdus. Mans vārds bija sarakstā pirmais.
Pirms trijām dienkopām Elksa Dals bija sācis izmantot paņēmienu, kurā lika mums sacensties vienam ar otru. Viņš tās sauca par divkaujām. Un, kaut gan lekciju vienveidībā tā bija pievilcīga pārmaiņa, šajā jaunumā slēpās arī kaut kas draudīgs.
Katru gadu Arkanumu beidza simt studentu, un apmēram ceturtā daļa to atstāja ar Arkanuma gilderiem. Tas nozīmēja, ka ik gadu pasaulē iziet vēl simt cilvēku, kuri iemācījušies izmantot simpātijas prasmes.
Cilvēki, ar kuriem tāda vai citāda iemesla dēļ kādā bridi jāmērojas spēkiem. Kaut gan Elksa Dals atklāti nekad to nesacīja, mēs jutām, ka viņš mums māca kaut ko vairāk nekā tikai domu koncentrēšanu un atjautību. Viņš mācīja mūs cīnīties.
Elksa Dals rūpīgi reģistrēja rezultātus. Trīsdesmit astoņu cilvēku grupā es biju vienīgais, kas palicis neuzvarēts. Līdz šim brīdim pat ietiepīgākie un nelabvēlīgākie studenti bija spiesti atzīt, ka mana agrā uzņemšana Arkanumā nav bijusi gluži nejaušība.
Divkaujas šaurākā nozīmē reizēm bija arī ienesīgas, jo studenti mēdza slēgt slepenas derības. Ja Sovojs vai es gribējām izdarīt likmi paši uz savu divkauju, mēs slēdzām derības viens otra vietā. Tiesa, man tādām vajadzībām parasti nebija daudz naudas.
Tāpēc tā nebija sagadīšanās, kad mēs ar Sovoju, meklēdami vajadzīgos materiālus, sagadījāmies blakus. Es viņam zem galda iedevu divus džotus.
Nepaskatīdamies uz mani, Sovojs tos iemeta kabatā. Ak mūžs! viņš noteica. Daži no mums šodien ir ļoti pašpārliecināti!
Es nevērīgi paraustīju plecus, kaut gan patiesībā jutos mazliet nervozs. Biju sācis dimestri ar tukšu kabatu un kopš tā laika centos taupīt katru sīknaudas gabalu. Taču vakar Kilvins man bija samaksājis divus džotus par dienkopas darbu “Frakcijā”. Manā stāvoklī tā bija milzu nauda.
Kādu laiku vandījies pa atvilktni, Sovojs izvilka simpātijas vasku, auklu un dažus metāla gabalus. Es nezinu, cik daudz varēšu izdarīt tavā labā. Likmes kļūst sliktākas. Domāju, ka labākajā gadījumā tu šodien vari cerēt uz trīs pret vienu. Vai tu joprojām esi ar mieru, ja viss nobrauc tik zemu?
Es nopūtos. Likmes patiešām bija sliktas. Vakar tās bija divi pret vienu, un tas nozīmēja, ka par iespēju laimēt vienu peniju man būtu vajadzējis riskēt ar diviem. Es šo to esmu ieplānojis, sacīju Sovojam. Neslēdz derības, pirms neesam vienojušies par noteikumiem! Tev vajadzētu panākt, lai likme ir vismaz trīs-viens pret mani.
- Pret tevi? viņš norūca, vākdams kopā vajadzīgos piederumus.
- Vienīgi tad, ja tu stājies pretī Elksam Dalam! Es aizgriezos, gribēdams noslēpt mulso pietvīkumu par viņa komplimentu.
Elksa Dals sasita plaukstas, un visi steidzās ieņemt savas atbilstošās vietas. Es biju vienā pārī ar vintasiešu puisi, vārdā Fentons. Studentu grupas vērtējuma skalā viņš atradās vienu pakāpi zem manis. Es jutu cieņu pret viņu, jo Fentons bija viens no nedaudzajiem mūsu vidū, kas atbilstošā situācijā spēja mest man nopietnu izaicinājumu.
- Tātad sākam! Elksa Dals teica, enerģiski berzēdams rokas.
- Fenton, tu esi zemākā pakāpē, tāpēc izvēlies savu indi!
- Sveces.
- Un kāda būs saikne? Elksa Dals uzdeva tradicionālo jautājumu. Sveču gadījumā tā vienmēr bija dakts vai vasks.
- Dakts. Viņš pacēla to, lai visiem parādītu.
Dals pievērsās man: Un tava saikne?
Pameklējies kabatā, es ar izteiksmīgu žestu izvilku savu saiknes priekšmetu. Salms! Studentu grupai pāršalca izbrīnītu balsu murdoņa. Pats labākais, ko es varētu cerēt, būtu trīs, varbūt piecu procentu sasaiste. Fentona daktij vajadzēja būt desmit reižu iedarbīgākai.
- Salms?
- Salms, es atkārtoju ar drusku lielāku pārliecību nekā īstenībā jutu. Ja tas nepavērsīs derību izredzes pret mani, tad diez vai to izdarīs jebkas cits.
- Labi, lai būtu salms! Elksa Dals mundri noteica. E’lir Fenton, tā kā Kvouts līdz šim ir palicis nepārspēts, avota izvēle ir tavā ziņā! Klausītāju pulkā atskanēja paklusi smiekli.