Man sašļuka dūša. To es nebiju gaidījis. Parasti avotu izvēlas tas, kurš nav izdarījis iepriekšējo izvēli. Biju iecerējis izvēlēties ogļu tvertni, jo zināju, ka karstuma daudzums man palīdzēs izlīdzināt paša radīto handikapu.
Fentons apmierināts pasmaidīja, apzinādamies savu priekšrocību.
- Avota nebūs!
Es saviebos. Tātad mēs varēsim smelties tikai viens otra ķermeņa karstumu. Tas bija grūti pat labākajos apstākļos, turklāt arī mazliet bīstami.
Man nebija cerību uzvarēt. Tas nozīmēja, ka es zaudēšu ne vien savu augstāko vietu, bet arī pēdējos divus džotus, jo neredzēju nekādu iespēju dot mājienu Sovojam, lai viņš neslēdz derības. Mēģināju uztvert viņa skatienu, taču Sovojs jau bija nodevies klusām, saspringtām vienošanās sarunām ar studentu pulciņu.
Mēs ar Fentonu bez vārdiem aizgājām un apsēdāmies liela darbgalda pretējās pusēs. Elksa Dals nolika mums katram priekšā resnas sveces gabalu. Sacensību mērķis bija aizdedzināt pretinieka sveci, tajā pašā laikā nejaujot viņam aizdedzināt savējo. Tas nozīmēja, ka prāts jāsašķeļ divās daļās un vienai no tām jānostiprina sevī Alars ticība, ka tava dakts (vai arī salms, ja esi bijis muļķis) ir tāda pati kā tās sveces dakts, kuru tu centies aizdedzināt. Pēc tam, lai to īstenotu, tu velc enerģiju no sava avota.
Tikmēr otras prāta daļas uzdevums ir aktīvi censties saglabāt ticību, ka pretinieka dakts nav tāda pati kā tavas sveces dakts.
Ja tas viss izklausās sarežģīti, ticiet man: jūs vēl neesat dzirdējuši pat pusi.
Stāvokli vēl ļaunāku darīja tas, ka nevienam no mums nebija avota, no kura viegli iegūt enerģiju. Izmantojot par avotu pašam sevi, ir jābūt ļoti uzmanīgam. Cilvēka ķermenis ir silts noteikta iemesla dēļ. Organisms slikti reaģē, ja tam atņem karstumu.
Pēc Elksas Dala mājiena mēs sākām sacensību. Es tūlīt pievērsu visu prāta spēku savas sveces aizsardzībai un sāku saspringti domāt. Neredzēju nekādu iespēju uzvarēt. Lai cik prasmīgi jūs mācētu rīkoties ar zobenu, ja pretinieka rokās būs Ramstona tērauds, bet jūsējās vītola vica, jūs neglābjami zaudēsiet cīņu.
Es ieniru Akmens Sirdī. Pēc tam, joprojām pievērsis galveno prāta daļu savas sveces aizsardzībai, nomurminādams sasaistīju Fentona sveci ar savējo. Pastiepis roku, noliecu savu sveci uz sāniem, piespiezdams viņu strauji tvert savējo, pirms tā sašķiebjas līdzi un aizripo.
Mēģināju ātri izmantot pretinieka novērsto uzmanību, lai aizdedzinātu viņa sveci. Iekļāvu norisē visu ķermeni un jutu augšup pa roku uzskrienam saltu šautru no labās plaukstas, kurā turēju salmu. Nekas nenotika. Fentona svece palika auksta un tumša.
Saliecu plaukstu ap savas sveces degli, aizšķērsojot ceļu viņa skatienam. Tas bija zema līmeņa triks, kas prasmīgam simpātistam parasti neradīja grūtības, bet mana vienīgā cerība bija kaut kā samulsināt pretinieku.
- Hei, Fen! es teicu. Vai esi dzirdējis stāstu par skārdnieku, tehlieti, zemnieka meitu un sviesta ķēmi?
Fentons neatbildēja. Bālā seja bija cieši saspringta: viņš visiem spēkiem koncentrēja domas.
Es atmetu cerību novērst viņa uzmanību. Fentons bija pārāk attapīgs, lai viņu varētu tik lēti apstrādāt. Turklāt es jutu, ka man ir grūti pašam saglabāt koncentrēšanos, lai nosargātu savu sveci. Iegāju dziļāk Akmens Sirdī un aizmirsu pasauli, kas atradās ārpus divām svecēm, dakts gabala un salma.
Pēc īsa brīža visu manu miesu klāja auksti, lipīgi sviedri. Es drebēju. Fentons to redzēja, un viņa nobālušajās lūpās parādījās smaids. Divkāršoju pūles, tomēr viņa svece palika pilnīgi nejutīga pret maniem centieniem uzšķilt liesmu.
Pagāja piecas minūtes, un klasē visu laiku valdīja mēms klusums. Parasti divkauja ilga minūti vai divas: viens no dalībniekiem ātri pierādīja, ka ir prasmīgāks par otru vai apveltīts ar spēcīgāku gribu. Tagad abas manas rokas bija pavisam aukstas. Redzēju uz Fentona kakla noraustāmies muskuli; tas atgādināja zirga sāna viļņošanos, kad dzīvnieks grib nokratīt uzmācīgu mušu. Viņš viscaur sastinga, cenzdamies apspiest drebuļus. No manas sveces degļa sāka vīties dūmu strūkliņa.
Es sasprindzināju visus spēkus. Jutu, ka elpa šņācoši laužas caur maniem sakostajiem zobiem un manas lūpas atiezušās plēsīgā smīnā. Fentons to, šķiet, nemanīja: viņa acis pamazām aizplīvurojās un skatiens zaudēja asumu. Es atkal nodrebēju šoreiz tik pamatīgi, ka gandrīz nepamanīju, kurā brīdī Fentonam sāka drebēt plauksta. Tad Fentona galva sāka lēni klanīties un slīgt pret galda virsmu. Viņa acu plakstiņi aizvērās. Es sakodu zobus un atvieglots ieraudzīju, ka no viņa sveces dakts paceļas tieva dūmu grīste.
Fentons sastingušu seju palūkojās augšup, taču nemēģināja sevi aizsargāt, bet, lēni un smagi atmetis ar roku, nolaida galvu uz elkoņa.
Viņš nepacēla skatienu ari tad, kad svece viņam blakus drudžaini noraustījās un aizdegās. Skatītāju vidū atskanēja izkliedēti aplausi, kam pa vidu jaucās neticības saucieni.
Kāds uzsita man pa muguru. Vareni, neko teikt! Tu viņu nokausēji.
- Nē! es piesmacis izgrūdu un pastiepos pāri galdam. Neveiklām kustībām atlauzu pirkstus, kas turēja dakti, un ieraudzīju uz tiem asinis. Maģistr Dal! cik ātri spēdams, izdvesu. Viņš ir sastindzis! Runādams jutu, cik manas lūpas kļuvušas aukstas.
Bet Elksa Dals jau bija klāt un tīstīja Fentonu segā. Steidzies! viņš uz labu laimi pamāja kādam no studentiem. Atved šurp kādu no “Medikas”! Ašāk! Students skriešus izmetās no telpas. Nejēdzība! Maģistrs Dals nomurmināja karstuma sasaistes vārdu. Tad viņš paskatījās uz mani. Tev derētu celties un pastaigāt. Tu neizskaties diez ko labāk par viņu.
Tajā dienā divkaujas vairs nenotika. Pārējie studenti noskatījās, kā Fentons ar Elksas Dala palīdzību lēnām atgūstas. Kad ieradās kāds vecāks El’the pakāpes audzēknis no “Medikas”, Fentons jau bija mazliet sasilis un viņu pārņēma neganti drebuļi. Pēc stundas ceturkšņa siltu segu un simpātijas iedarbībā Fentons spēja iedzert kaut ko karstu, tomēr viņa rokas joprojām drebēja.
Kad kņada beidzās, bija pienācis gandrīz trešā zvana laiks. Maģistram Dalam izdevās panākt, lai visi apsēžas un apklust, un viņš uzrunāja studentus:
- Šodien mēs redzējām spilgtu saistītāja sastinguma piemēru. Ķermenis ir trausls veidojums, un daži strauji zaudēti siltuma grādi var satricināt visu organismu. ŠI bija atdzišana, viegla sastinguma pakāpe. Bet smagākos gadījumos var iestāties šoks un hipotermija. Elksa Dals paskatījās apkārt. Kurš man pateiks, kāda bija Fentona kļūda? Bridi valdīja klusums, tad viens no studentiem pacēla roku. Jā, Brae?
- Viņš izmantoja asinis. Ja siltums tiek atņemts asinīm, ķermenis atdziest visā kopumā. Tas ne vienmēr ir ieteicams, jo ekstremitātes spēj paciest krasāku temperatūras zaudējumu nekā iekšējie orgāni.
- Kāpēc tādā gadījumā cilvēks vispār nolemj izmantot asinis?
- Tās īsākā laikā dod vairāk siltuma nekā miesa.
- Kādu daudzumu viņš būtu varējis atdot, sev nekaitējot? Elksa Dals pārlaida skatienu pārējiem.
- Divus grādus? kāds jautājoši ieminējās.
- Pusotra, Elksa Dals izlaboja un uzrakstīja uz tāfeles dažus vienādojumus, lai nodemonstrētu siltuma atdevi. Spriežot pēc Fentona simptomiem, cik viņš, pēc jūsu domām, īstenībā atdeva?
Iestājās klusums. Beidzot ierunājās Sovojs: Astoņus vai deviņus grādus.
- Ļoti labi! Elksa Dals teica ar pārmetumu balsī. Patīkami, ka vismaz viens no jums ir izlasījis vajadzīgo literatūru. Viņa sejā iegula ļoti nopietna izteiksme. Simpātijas māksla nav piemērota vājas gribas cilvēkiem, taču tā nav piemērota arī pārlieku pašpārliecinātajiem. Ja mēs nebūtu varējuši tūlīt sniegt Fentonam vajadzīgo palīdzību, viņš būtu klusi ieslīdzis miegā un nomiris. Elksa Dals brīdi klusēja, ļaudams teiktajam iegult klausītāju apziņā. Labāk ir apzināties savu reālo robežu nekā pārvērtēt savas spējas un zaudēt kontroli.