Atskanēja trešais zvans, un telpu strauji piepildīja troksnis, studentiem ceļoties un dodoties ārā. Maģistrs Elksa Dals pacēla balsi, lai viņu varētu sadzirdēt: E’lir Kvout, vai tu varētu vēl drusku uzkavēties?
Es tikko jaušami saviebos. Iedams aiz muguras garām, Sovojs uzsita man uz pleca un norūca: Dūša kā miets! Nesapratu, vai viņš to saka par manu uzvaru vai novēl saņemties turpmāk.
Kad visi bija aizgājuši, Elksa Dals pagriezās un nolika lupatu, ar ko bija slaucījis tāfeli. Nu tā! viņš nepiespiesti teica. Kā nostrādāja skaitļi?
Es nebrīnījos, ka viņš zina par derībām. Vienpadsmit pret vienu, atklāti atbildēju. Biju laimējis divdesmit divus džotus. Mazliet vairāk par diviem talantiem. Apziņa par šo naudu nenoliedzami palīdzēja man sasilt.
Elksa Dals uzlūkoja mani ar domīgu skatienu. Kā tu jūties? Divkaujas beigās arī tu izskatījies diezgan bāls.
- Tikai sīks drebulis, es meloju.
Īstenībā, izmantodams vispārējo kņadu pēc Fentona sabrukuma, es biju izslīdējis no klases un pavadījis vairākas mokošas minūtes attālākā gaitenī. Drebuļi, kas līdzinājās gluži vai krampju lēkmēm, tik tikko bija ļāvuši man turēties kājās. Par laimi, baisais brīdis bija pagājis bez lieciniekiem, un es drudžaini raustījos vienatnē, sakodis zobus tik cieši, ka tie draudēja salūzt.
Bet to neviens nebija redzējis. Mana reputācija bija nosargāta.
Elksas Dala skatiens lika man saprast, ka viņš nojauš patiesību.
- Nāc šurp! viņš teica un pamāja uz vienu no ogļu tvertnēm, kurā joprojām gailēja uguns. Neliels siltums tev nekaitēs.
Es neiebildu. Pacēlis rokas pret oglēm, jutu, ka sasprindzinājums pamazām atslābst. Piepeši apjautu, cik ļoti esmu pārguris. Acis sūrstēja izmisīgā vēlmē pēc miega. Viss ķermenis šķita tik smags, it kā kauli būtu no svina.
Ar negribīgu nopūtu atvilku plaukstas no uguns un atvēru acis. Elksa Dals cieši raudzījās man sejā. Man jāiet, es teicu ar nelielu nožēlu balsī. Paldies, ka ļāvāt izmantot savu uguni!
- Mēs abi esam simpātisti, Elksa Dals atbildēja un, kad es, savācis mantas, gāju uz durvju pusi, draudzīgi pamāja man ar roku. Vari to izmantot jebkurā laikā!
Pavēlu vakarā Vilems pēc mana klauvējiena atvēra savas “Steliņģu” istabas durvis. Nu, sasodīts! viņš iesaucās. Divas reizes vienas dienas laikā! Par ko man tāds gods?
- Domāju, ka tu zini, es norūcu un iegāju cellei līdzīgajā istabā. Atbalstījis lautu pret sienu, atslīgu krēslā. Kilvins aizliedza man turpmāk strādāt viņa darbnīcā.
Vilems izslējās taisni uz savas guļvietas malas. Kāpēc tā?
Es izteiksmīgi paskatījos uz viņu. Manuprāt, tāpēc, ka jūs ar Simmonu bijāt aizgājuši pie viņa un ieteicāt viņam to darīt.
Brīdi vērojis mani, Vilems paraustīja plecus. Tu to uzminēji agrāk, nekā es biju cerējis. Viņš paberzēja vaigu. Pārāk satriekts tu tomēr neizskaties.
Pirms neilga laika es biju vārījies negantās dusmās. Tieši tad, kad veiksme šķita pavēršamies manā virzienā, biju zaudējis vienīgo apmaksāto darbu, un to ar viscēlākajiem nodomiem bija panākuši mani draugi. Tomēr es nebiju meties pie viņiem izgāzt savu niknumu, bet uzkāpis uz “Centra” jumta un kādu laiku spēlējis lautu, lai atvēsinātu dusmas.
Mūzika man, kā vienmēr, palīdzēja nomierināties. Spēlēdams biju pamatīgi visu pārdomājis. Mans mācekļa darbs pie Maneta ritēja sekmīgi, tomēr ļoti daudz bija vēl jāmācās: kā aizdedzināt cepļus, kā atlaidināt stiepli līdz vajadzīgajai elastībai, kādus sakausējumus izvēlēties, lai tie dotu visiedarbīgāko rezultātu. Nevarēju cerēt, ka izlauzīšos tam visam cauri tāpat, kā biju mācījies rūnas. Kilvina darbnīcā es nevarēju nopelnīt pietiekami daudz, lai mēneša beigās atdotu Devi parādu, un ietaupīt mācību maksai no tā nepavisam nebija iespējams.
- Droši vien es tāds izskatītos, atklāti atbildēju, bet Kilvins lika man ielūkoties spogulī. Es gurdi pasmaidīju. Un skats bija atbaidošs.
- Daudz vairāk nekā atbaidošs! Vilems mani lietišķi izlaboja, tad neveikli apklusa. Es priecājos, ka tu nepārdzīvo.
Atskanēja klauvējiens, un durvīs parādījās Simmons. Ieraudzījis mani, viņš mirkli samulsa, un pārsteigtajā sejā uzzibēja vainas apziņa.
- Vai tad tev pašlaik nav jābūt, hm, savā “Frakcijā”? viņš neveikli noprasīja.
Es iesmējos, un Simmona atvieglojums bija gandrīz fiziski sajūtams. Vilems pacēla papīru kaudzi no blakus stāvošā krēsla, un Simmons atkrita tajā.
- Viss ir piedots! es augstsirdīgi teicu. Man ir tikai viena prasība: pastāstiet man visu, ko jūs zināt par “Eoliju”!
PIECDESMIT TREŠĀ NODAĻA. Lēnos apļos
“EOLIJA” IR VIETA, kuras aizkulisēs kavējas mūsu stāsta ilgi gaidītā varone. Es neesmu aizmirsis, ka tieši turp virzās mans stāsts. Ja jums šķiet, ka es tuvojos viņai lēnos apļos, es atbildēšu, ka tieši tā tam jābūt, jo mēs abi vienmēr esam tuvojušies viens otram lēnos apļos.
Par laimi, gan Vilems, gan Simmons jau agrāk bija viesojušies “Eolijā” un par abiem man izstāstīja to mazumiņu, ko es vēl nezināju.
Imrē bija daudz vietu, uz kurām varēja iet, lai klausītos mūziku. Patiesībā gandrīz ikvienā viesnīcā, krodziņā un pansijas ēkā allaž uzturējās mūziķi, kas fonā kaut ko strinkšķināja, pūta vai dziedāja. Bet “Eolija” bija īpaša vieta. Tā uzņēma tikai pašus labākos pilsētas mūziķus. Ikviens, kurš prata atšķirt labu mūziku no sliktas, zināja, ka “Eolijā” ir atrodams vislabākais.
Par ieeju “Eolijā” bija jāmaksā viens vara džots. Apmeklētājs, kas tajā iegājis, drīkstēja tur uzkavēties neierobežotu laiku un klausīties mūziku, cik ilgi vien vēlējās.
Taču ieejas maksa nedeva mūziķim tiesības uzstāties “Eolijā” ar priekšnesumu. Ikvienam, kurš vēlējās spert kāju uz “Eolijas” skatuves, par šo privilēģiju bija jāmaksā, un šī maksa bija apaļš sudraba talants. Jā, tieši tā cilvēki maksāja par iespēju muzicēt “Eolijā”, nevis otrādi.
Kāpēc lai cilvēks maksātu tik milzīgu summu tikai par to, lai varētu spēlēt? Tiesa, daļa no tiem, kuri viegli šķīrās no savām sudraba monētām, bija bagātnieki, kas izdabāja savām iegribām. Viņiem viens talants nebija augsta maksa par uzstāšanos tik izredzētā vietā.
Bet maksāt bija gatavi ari nopietni mūziķi. Ja priekšnesums klausītājiem un īpašniekiem šķita pietiekami labs, izpildītājs saņēma atzīšanas zīmi: mazu sudraba stabulīšu komplektu, ko varēja piestiprināt pie rotadatas vai iestrādāt kaklarotā. Šīs talanta stabulītes tika uzlūkotas par izcilības zīmi visās lielākajās viesnīcās gan Imrē, gan ari divsimt jūdžu apkārtnē.
Mūziķi, kuram piederēja talanta stabulīšu komplekts, drīkstēja ieiet “Eolijā” par brīvu un spēlēt, kad vien sirds vēlējās.
Vienīgā atbildība, ko šī atzīšanas zīme uzlika savam īpašniekam, bija atbildība par priekšnesumu. To, kurš nopelnījis sudraba stabulītes, vienmēr varēja aicināt uzstāties. Parasti tas nebija apgrūtinājums, jo aristokrāti, kuri apmeklēja “Eoliju”, parasti deva iecienītākajiem mūziķiem naudu vai citas veltes. Augstākajās aprindās tas nozīmēja apmēram to pašu, ko izmaksāt dzērienu kroga vijolniekam.
Daži mūziķi uzstājās, pat necerēdami jebkad nopelnīt sudraba stabulītes. Viņi spēlēja cita iemesla dēļ: nekad nevarēja zināt, kas attiecīgajā vakarā sēdēs “Eolijā” un klausīsies. Labs dziesmas izpildījums ne vienmēr nodrošināja stabulīšu balvu, taču mūziķim varēja atrasties bagāts patrons.