Patrons.
* * *
- Tu nemūžam neuzminēsi, ko es dzirdēju! Simmons kādu vakaru teica, kad mēs sēdējām uz ierastā soliņa skvērā zem karoga masta. Bijām divi vien, jo Vilems bija aizskrējis lakstoties ap jauno Ankera kroga kalponi. Studenti vakaros no “Centra” mājas puses dzirdot visādas dīvainas skaņas.
- Tiešām? es mākslotā vienaldzībā atjautāju.
Simmons neatlaidās. Daži stāsta, ka tur spokojoties kāds Universitātes students, kurš ēkā apmaldījies un nomiris badā. Viņš piesita pirkstu pie deguna kā vecis, kas vērpj savu garo stāstu. Viņa rēgs klīstot pa gaiteņiem līdz pat šai dienai, bet nekādi nespējot atrast ceļu uz āru.
- Ak tā?
- Citi apgalvo, ka tas esot ļauns neradījums. Viņš mokot dzīvniekus, ir īpaši kaķus. Tāpēc studenti vēlu vakaros dzirdot, kā strinkšķ mocīto kaķu zarnas. Skaņas esot diezgan baisas un pārdabiskas.
Es paskatījos uz viņu. Izskatījās, ka Simmons kuru katru bridi laidīs vaļā lielo smējienu. Droši! es tēlotā nopietnībā mudināju. Stāsti vien tālāk! Tu esi pelnījis stāstnieka godu par savu izcilo attapību. Par spīti tam apstāklim, ka šajos laikos neviens nelieto stīgas no zarnām.
Simmons uzjautrināts iespurdzās. Paņēmu vienu no viņa magoņmaizītēm un sāku to tiesāt, cerēdams tādējādi dot viņam vērtīgu mācību piedienīgā uzvedībā.
- Tātad tu joprojām to turpini?
Es apstiprinoši pamāju ar galvu.
Simmona seja pauda atvieglojumu. Domāju, ka tu varbūt esi mainījis savus plānus. Pēdējā laikā nebiju redzējis tevi staigājam apkārt ar lautu.
- Bez tā var iztikt, es paskaidroju. Tagad, kad man pietiek laika vingrināties, man nav jāraizējas un jāķer katra minūte, ko varu atlicināt.
Garām pagāja bariņš studentu, un viens no tiem pamāja Simmonam ar roku. Kad tu gatavojies to darīt?
- Šajās Sērās, es atbildēju.
- Tik drīz? Simmons nobrīnījās. Vēl tikai pirms divām dienkopām tu uztraucies, ka pirksti esot gluži kā ierūsējuši. Vai tev tik drīz izdevās visu atgūt?
- Visu ne, es atzinos. Lai atgūtu visu, vajadzēs gadus. Paraustīju plecus un iebāzu mutē pēdējo magoņmaizītes gabalu. Bet pirksti atkal darbojas viegli. Mūzika pēkšņi neapraujas pusceļā, tikai… Mēģināju paskaidrot, bet tad atmetu ar roku. Es esmu gatavs.
Godīgi sakot, man būtu ļoti derējis vingrināties vēl kādu mēnesi, vēl kādu gadu, pirms lieku uz spēles veselu talantu. Taču man nebija laika. Dimestris strauji tuvojās beigām. Man bija vajadzīga nauda, lai norēķinātos ar Devi un samaksātu nākamā dimestra mācību maksu. Ilgāk es nevarēju gaidīt.
- Vai tu esi drošs? Simmons jautāja. Esmu dzirdējis, kā ar savu talantu riskē daži ļoti labi mūziķi. Šī dimestra sākumā kāds vecs vīrs dziedāja dziesmu par… nu, par to sievieti, kuras vīrs aizgāja karā.
- No Kalēju ciema, es papildināju.
- Nav svarīgi! Simmons atmeta ar roku. Gribēju tikai teikt, ka viņš dziedāja ļoti labi. Es smējos un raudāju, un jutos briesmīgi aizkustināts. Simmons uzmeta man bažīgu skatienu. Bet viņš nedabūja stabulītes.
Centos smaidīt, lai slēptu pats savas bažas. Tu taču neesi dzirdējis mani spēlējam, vai ne?
- Pats labi zini, ka neesmu! viņš pikti atmeta.
Es pasmaidīju vēlreiz. Biju atteicies spēlēt Vilemam un Simmonam, iekams nebiju pietiekami ievingrinājis pirkstus. Viņu domas man bija gandrīz tikpat svarīgas kā to cilvēku domas, kuri klausās mūziku “Edijā”.
- Nu tad šajās Sērās tev būs izdevība! es ķircinoši teicu. Vai atnāksi?
Simmons pamāja ar galvu. Vilems arī būs. Ja vien nesāksies zemestrīce vai asiņu lietus.
Paskatījos uz rietošo sauli. Man jāiet! es teicu, celdamies kājās.
- Meistars nekrīt no debesīm bez vingrināšanās.
Simmons pamāja man ar roku, un es aizsteidzos uz “Ēstūzi”, kur kavējos tikai tik ilgi, lai steidzīgi notiesātu pupas un sīkstu, pelēku gaļas šķēli. Maizes klaipu es paņēmu līdzi un pamanīju, ka daži tuvākie studenti pavada mani ar savādu skatienu.
Aizskrēju uz “Steliņģiem”, lai paņemtu lautu no lādes savas guļvietas kājgalī. Pēc tam, atcerējies Simmona pieminētās baumas, devos uz “Centra” jumtiem pa sarežģītāku apkārtceļu un rāpos augšā pa vairākām notekcaurulēm nomaļā aklā ieliņā. Negribēju piesaistīt savām vēlā vakara nodarbībām vēl vairāk uzmanības.
Kad nokļuvu līdz noslēgtajam iekšpagalmam ar ābeli, bija jau pavisam tumšs. Visi logi bija melni. Paskatījos lejup pāri jumta malai, taču redzēju tikai biezas ēnas.
- Auri! es iesaucos. Vai tu tur esi?
- Tu kavējies! atskanēja mazliet īdzīga atbilde.
- Piedod! es teicu. Vai gribi šovakar kāpt augšā?
Brīdi valdīja klusums. Nē. Kāp lejā!
- Mēness tikpat kā nespīd, es sacīju pēc iespējas uzmundrinošā tonī. Vai tu patiešām negribi uzkāpt šeit?
Dzirdēju lejā nočabam dzīvžogu, un pēc brīža Auri kā vāvere aši uzrāpās kokā. Paskrējusi gabaliņu gar jumta malu, viņa apstājās dažu pēdu attālumā no manis.
Auri, šķiet, bija tikai pāris gadu vecāka par mani; viņai noteikti nevarēja būt vairāk par divdesmit. Augumā viņa atpalika no manis par veselu pēdu, un skrandainās drēbes atsedza kailas kājas un rokas. Viņa bija ļoti tieva. Daļēji to noteica sīkais augums, tomēr bija arī citi iemesli. Viņai bija iekrituši vaigi, un kailās rokas izskatījās nedabiski kaulainas. Garie mati bija tik smalki, ka plīvoja gaisā, ieskaujot viņas galvu kā mākonis.
Man bija vajadzējis ilgi pūlēties, lai izdabūtu viņu no paslēptuves. Biju nojautis, ka vingrināšanās laikā mani kāds lejas pagalmā klausās, tomēr pagāja gandrīz divas dienkopas, līdz es pirmoreiz īsu mirkli viņu ieraudzīju. Redzēdams, ka viņa ir pusbadā, sāku nest turp ēdamo, ko varēju atlicināt no savas “Ēstūža” maltītes, un atstāju to viņai pieejamā vietā. Tomēr pagāja vēl viena dienkopa, pirms viņa beidzot uzkāpa uz jumta, kur es spēlēju lautu.
Dažas pēdējās dienas viņa bija pat sākusi sarunāties. Biju gaidījis, ka viņa būs drūma un aizdomīga, taču izrādījās, ka tā nepavisam nav. Auri bija vērīga un moža. Kaut gan, redzēdams viņu, es gribot negribot atcerējos Tarbeanu, viņa nemaz neizskatījās līdzīga turienes ielas bērniem. Auri bija nevainojama tīra un neparasti dzīvespriecīga.
Viņai nepatika atklātas debesis, spoža gaisma un cilvēki. Nojautu, ka viņa varētu būt agrākā studente, kurai aptumšojies prāts, un pirms ievietošanas “Patvērumā” viņa aizbēgusi un paslēpusies. Neko daudz par viņu es nebiju uzzinājis, jo viņa joprojām bija bikla un tramīga. Kad biju apvaicājies pēc viņas vārda, meitene tūlīt bija pazudusi lejā un nerādījusies vairākas dienas.
Tā nu es izvēlējos vārdu viņai pats: Auri. Bet sirds dziļumos dēvēju viņu par savu mazo mēness feju.
Auri pienāca dažus soļus tuvāk, apstājās, pagaidīja, tad atkal paskrēja uz priekšu. Tā viņa darīja vairākas reizes, līdz beidzot nostājās man pretī. Arī tad, kad viņa stāvēja nekustīgi, kuplie mati viļņoja gaisā un ieskāva seju kā oreols. Abas rokas viņa turēja paceltas priekšā zem zoda. Tad viņa pasniedzās, paraustīja mani aiz piedurknes un atkal atvilka roku atpakaļ. Ko tu man atnesi? viņa pacilāti jautāja.
Es pasmaidīju. Un ko tu atnesi man? es ķircinoši atjautāju.
Auri pasmaidīja pretī un izstiepa plaukstu. Mēness gaismā kaut kas tajā iemirdzējās. Atslēgu! viņa lepni teica, sniegdama to man.
Es to paņēmu. Atslēga iegula plaukstā ar patīkamu smagumu.