- Ļoti glīta, es teicu. Ko ar to var atslēgt?
- Mēnesi, viņa ar nopietnu sejas izteiksmi atbildēja.
- Tas būtu noderīgi, es sacīju, aplūkodams guvumu.
- Arī es tā domāju, viņa teica. Ja mēnesī ir durvis, tu tās varēsi atslēgt. Apsēdusies jumta malā uz sakrustotām kājām, viņa paskatījās uz mani ar greizu smaidu. Es gan nemudinātu tevi uz tik pārdrošu rīcību.
Notupos un atvēru lautas futrāli. Es tev atnesu drusku maizes. Pasniedzu viņai brūnas miežu maizes gabalu, ko biju ietinis audeklā.
- Un pudeli ūdens.
- Tas ir ļoti jauki, Auri laipni sacīja. Pudele viņas rokās izskatījās nedabiski liela. Kas tajā ūdeni ir iekšā? viņa jautāja, izvilkdama korķi un ieskatīdamās pudelē.
- Puķes, es teicu. Un tas mēness gabals, kas šonakt nav debesīs. Es ieliku ari to.
Auri pacēla galvu. Mēnesi es jau nosaucu, viņa teica ar vieglu pārmetumu balsi.
- Nu tad vienkārši puķes. Un spīdums no spāres muguras. Es gribēju mēness gabalu, bet varēju aizsniegt tikai zilo spāres spīdumu.
Auri pagāza pudeli atpakaļ un padzērās. Garšīgs, viņa teica, atbīdīdama atpakaļ vairākas matu šķipsnas, kas krita pāri sejai.
Tad, izklājusi audekla gabalu, viņa sāka ēst. Maizi viņa lauza maziem gabaliņiem un tīksmlgi košļāja katru kumosu, piešķirdama maltītei tādu kā izsmalcinātu gaisotni.
- Man garšo baltmaize, viņa starp kumosiem nevērīgi izmeta.
- Man ari, es teicu un iekārtojos sēdus. Tad, kad varu to dabūt. Auri pamāja ar galvu un paskatījās uz zvaigžņotajām debesim un
mēness sirpi. Man labāk patīk, ja tās apmākušās. Bet pašlaik ari ir labi. Mājīgi. Tāpat kā Apakšzemē.
- Apakšzemē? es pārjautāju. Šovakar viņa bija neparasti runīga.
- Es dzīvoju Apakšzemē, Auri nepiespiesti atbildēja. Tā stiepjas pa visu apakšu.
- Vai tev patīk tur lejā?
Auri acis iemirdzējās. Augstais Dievs, jā, tur ir brīnišķīgi! Var skatīties un mūžīgi skatīties. Viņa pagriezās un palūkojās man acīs.
- Man ir jaunumi, viņa šķelmīgi sacīja.
- Kādi? es jautāju.
Auri nokoda vēl vienu kumosu, apēda to un tikai pēc tam atbildēja: Pagājušajā naktī es biju izgājusi ārā. Viņa viltīgi pasmīnēja.
- Staigāju pa augšu.
- Tiešām? es neslēpu pārsteigumu. Un kā tev tas patika?
- Bija ļoti jauki. Es staigāju un skatījos, viņa sacīja, acīmredzami apmierināta ar sevi. Un redzēju Elodinu.
- Maģistru Elodinu? es jautāju. Viņa apstiprinoši pamāja ar galvu.
- Vai viņš ari bija tur augšā?
Auri pamāja vēlreiz, cītīgi košļādama maizi.
- Vai viņš tevi redzēja?
Sīkajā sejā atkal izlauzās smaids, kas darīja viņu līdzīgu drīzāk astoņus, nevis astoņpadsmit gadus vecai meitenei. Mani neredz neviens. Turklāt viņš bija aizņemts, klausoties vēju. Auri salieca plaukstas ap muti un izdvesa kaucošu skaņu. Pagājušajā nakti bija piemērots vējš, tāds, ko var labi klausīties, viņa pačukstēja, gluži kā atklādama noslēpumu.
Kamēr es centos izprast Auri sacīto, viņa apēda pēdējo maizes kumosu un jūsmīgi sasita plaukstas. Tagad spēlē! viņa satrauktā pacilātībā iesaucās. Spēlē! Spēlē!
Es pasmaidīdams izvilku no futrāļa lautu. Aizrautīgāku klausītāju par Auri es diez vai varētu iemantot.
PIECDESMIT CETURTĀ NODAĻA. Vieta, kur sadegt
- TU ŠODIEN IZSKATIES CITĀDS, Simmons vērīgi sacīja.
Vilems piekrītoši noņurdēja.
- Es jūtos citāds. Jūtos labi, bet citādi, es atzinos.
Mēs trijatā gājām pa putekļaino ceļu uz Imri. Diena bija silta un saulaina, un mums nebija īpaši jāsteidzas.
- Tu izskaties… mierīgs, Simmons turpināja, izlaizdams pirkstus caur matiem. Kaut es spētu justies tik mierīgs, cik tu izskaties!
- Kaut es pats spētu justies tik mierīgs, cik izskatos, es nomurmināju.
Simmons nelikās mierā. Tu izskaties kapitālāks. Viņš saviebās.
- Nē. Tu izskaties… uzvilkts.
- Uzvilkts? Ļāvu sasprindzinājumam izlauzties smieklos, un tas mani mazliet atbrīvoja. Kā cilvēks var izskatīties uzvilkts?
- Vienkārši uzvilkts. Viņš paraustīja plecus. Kā satīta atspere.
- Tas ir stājas un gaitas dēļ, Vilems sacīja, pārtraucis ierasto, domīgo klusēšanu. Taisna mugura, izsliets kakls, atliekti pleci. Viņš pavadīja vārdus ar grūti saprotamām kustībām. Sperot soli, viņš atspiež pret zemi visu pēdu. Nevis pirkstu daļu, it kā grasītos skriet, vai papēdi, it kā vilcinātos. Viņš liek zemē pilnu pēdu, liekot saprast, ka šis zemes gabaliņš pieder viņam.
Juzdamies mazliet neveikli, brīdi mēģināju pavērot sevi no malas, taču visbiežāk tās ir veltīgas pūles.
Simmons sāniski paskatījās uz Vilemu. Kāds ir pavadījis laiku kopā ar Lelli, vai ne?
Vilems nenoteikti paraustīja plecus, it kā apstiprinādams viņa teikto, un, pacēlis akmeni, iemeta to ceļmalas kokos.
- Kas ir šī Lelle vai Lellis, ko jūs abi palaikam pieminat? es jautāju, neviļus gribēdams novērst uzmanību no sevis. Tā jau es varu nomirt aiz nepiepildītas ziņkārības!
- Ja kāds to spētu, tad vienīgi tu, noteica Vilems.
- Lielāko daļu laika viņš pavada Arhīvos, Simmons vilcinādamies atbildēja, acīmredzami saprazdams, ka ir aizskāris vārīgu tematu.
- Būtu grūti jūs iepazīstināt, jo… pats saproti…
Mēs nonācām pie Akmens tilta senlaicīgas pelēka akmens būves, kas meta loku virs Omethi upes, savienojot Universitātes un Imres pilsētiņas. Akmens tilts stiepās vairāk nekā divsimt pēdu garumā no viena krasta līdz otram un loka augstākajā vietā pacēlās vairāk nekā sešdesmit pēdu virs pamatnes. Vairāk nekā jebkuru citu ievērojamu Universitātes vietu to apvija neskaitāmas leģendas un stāsti.
- Nospļaujies, lai veicas! Vilems paskubināja, kad sākām pa vienu tilta malu kāpt augšup, un pats izdarīja sacīto. Simmons sekoja viņa piemēram, ar bērnišķu aizrautību pārspļaudams tilta malai.
Es gandrīz pateicu: “Veiksmei ar to nav nekāda sakara.” Tie bija maģistra Arvila vārdi, ko viņš tūkstošiem reižu bargā balsī bija atkārtojis “Medikas” telpās. Brīdi izgaršodams turēju tos uz mēles gala, tad atspiedu atpakaļ un nospļāvos.
* * *
“Eolija” atradās pašā Imres vidienē, un tās parādes durvis veda uz pilsētas galveno bruģēto laukumu. Laukumā bija daži soli, vairāki ziedoši koki un marmora strūklaka, kuras ūdens smalkās šaltīs migloja pār skulptūru grupu: satīrs tvarsta puskailu nimfu pulciņu, kuru bēgšanas centieni šķiet visai nenopietni. Tuvumā pastaigājās labi ģērbušies cilvēki, un gandrīz trešajai daļai rokās bija tāds vai citāds mūzikas instruments. Saskaitīju vismaz septiņas lautas.
Kad tuvojāmies “Eolijas” ieejai, šveicars paraustīja plato cepures malu un aicinoši paklanījās. Viņš bija vismaz sešarpus pēdu garš, tumši iededzis, muskuļots vīrietis. Tas maksās vienu džotu, jaunais cilvēk! viņš teica un, uzsmaidījis Vilemam, paņēma viņa monētu.
Pēc tam ar tādu pašu saulainu smaidu šveicars vērsās pie manis. Pamanījis man plecā pakārto lautas futrāli, viņš savilka vienu uzaci.
- Patīkami redzēt jaunu seju! Vai noteikumus zini?
Es pamāju ar galvu un pasniedzu viņam džotu.
Šveicars pagriezās un norādīja uz vietu iekštelpās. Redzi bāra leti? Piecdesmit pēdu garo, viļņoto sarkankoka joslu, kas stiepās gar telpas attālāko malu, būtu grūti neredzēt. Un vai redzi, kur tās gals pavēršas pret skatuvi? Es pamāju ar galvu. Redzi to, kurš tur sēž uz soliņa? Ja nolemsi izmēģināt spēkus sacensībā pēc stabulītēm, jārunā ar viņu. Stančions, tā viņu sauc.