Pēc tam mēs abi vienlaikus aizgriezāmies no iekštelpām un vēlreiz pievērsāmies viens otram. Uzvilku lautu augstāk uz pleca. Paldies… Es aprāvos, nezinādams viņa vārdu.
- Deohs. Šveicars atkal pasmaidīja savu atbrīvoto, nepiespiesto smaidu.
Piepeša impulsa vadīts, es pastiepu roku. Deoch nozīmē “dzert”. Vai drīkstēšu jums vēlāk izmaksāt kādu dzeramo?
Krietnu bridi lūkojies manī, viņš iesmējās. Tie bija nemāksloti, laimīgi smiekli, kas kāpa augšup tieši no viņa krūšu dziļumiem. Viņš sirsnīgi pakratīja manu roku. Par to varētu padomāt!
Atlaidis manu roku, Deohs paskatījās man aiz muguras. Simmon, vai tu viņu atvedi pie mums?
- Patiesībā viņš atveda mani. Šķita, ka Simmonu samulsinājusi mana īsā saskarsme ar šveicaru, taču es nesapratu, kāds tam varētu būt iemesls. Es teiktu, ka viņu neviens nekur nevar aizvest vai atvest. Simmons iedeva Deoham džotu.
- Tam es ticu! Deohs teica. Viņam piemīt kaut kas tāds, kas man patīk. Ap viņu ir jaušams kaut kas no feju pasaules. Ceru, ka viņš mums šovakar spēlēs.
- Arī es tā ceru! es noteicu, un mēs iegājām iekšā.
Cik nevērīgi vien spēdams, pārlaidu skatienu “Eolijas” iekštelpām. Pie sienas pretī viļņotajam sarkankoka bāram pacēlās apaļa skatuve. Vairākas vītņu kāpnes veda uz augstāka līmeņa stāvu, kas atgādināja balkonu. Virs tā bija saskatāms vēl viens, šaurāks līmenis, kas lokveidā aptvēra telpu kā augsta galerija.
Telpas lielāko daļu aizpildīja galdiņi, ap kuriem bija salikti krēsli un taburetes. Sienu nišās bija izvietoti soli. Simpātijas lampas mijās ar svecēm, piešķirot telpai dabisku apgaismojumu, bet nepiesārņojot gaisu ar dūmiem.
- Nu, šito tu vareni nostrādāji! Simmona balss skanēja nervozi.
- Žēlīgais Tehlu, ja tev ir padomā vēl kādi gājieni, brīdini mani iepriekš!
- Ko? es izbrīnījies jautāju. Tu domā tos īso vārdu pārmaiņu ar šveicaru? Simmon, tu esi drebelīgs kā mazgadīga staigule! Viņš bija draudzīgs. Man viņš patika. Kas tur ļauns, ja es piedāvāju izmaksāt viņam dzeramo?
- Deohs ir “Eolijas” saimnieks! Simmons skarbi atmeta. Un viņš ne acu galā necieš, ja mūziķi viņam pielabinās. Pirms divām dienkopām viņš vienu veci izmeta pa durvīm, jo tas mēģināja viņu uzpirkt. Simmons veltīja man izteiksmīgu skatienu. Izmeta vārda tiešā nozīmē! Tik tālu, ka gandrīz iesvieda strūklakā.
- Ak tā! es izdvesu, juzdamies drusku satricināts. Pametu slepenu skatienu uz Deohu, kas pie durvīm strīdējās ar kādu apmeklētāju. Redzēju, kā spēcīgie muskuļi savelkas un atlaižas, rokai izdarot izteiksmīgu žestu. Vai tev viņš šķita sadusmots? es jautāju.
- Nē, nemaz! Un tas ir pats bīstamākais.
Pie mums pienāca Vilems. Ja jūs abi beigtu kulstīt mēles un nāktu pie galda, es esmu gatavs izmaksāt pirmos dzērienus, Ihin? Mēs devāmies pie Vilema izraudzītā galdiņa netālu no vietas, kur aiz bāra letes sēdēja Stančions. Ko tu gribi dzert? Vilems jautāja, kad mēs ar Simmonu apsēdāmies un es noliku lautu uz ceturtā krēsla.
- Kanēļa medaļu, Simmons neapdomājies atbildēja.
- Skuķis! Vilems izmeta ar pārmetuma pieskaņu balsī un pagriezās pret mani.
- Sidru, es teicu. Pašu vieglāko.
- Divi skuķi! Vilems nopūtās un devās uz letes pusi.
Es pamāju uz Stančiona pusi. Un kas ir viņš? es jautāju. Biju domājis, ka “Eolija” pieder viņam.
- Tā pieder viņiem abiem. Stančiona pārziņā ir vakaru muzikālā daļa.
- Vai ir kaut kas tāds, kas man būtu par viņu jāzina? es jautāju, jo nesenā izgāšanās ar Deohu bija saasinājusi manu uzmanību.
Simmons papurināja galvu. Esmu dzirdējis, ka viņš esot itin lādzīgs vecis, bet pats nekad neesmu ar viņu runājis. Neizstrādā tikai kādu muļķību, un viss būs labi!
- Pateicos! es dzēlīgi atbildēju, atgrūdu krēslu un piecēlos.
Stančions bija vidējas miesasbūves vīrietis, glīti ģērbies sulīgi zaļās
un melnās drēbēs. Viņam bija apaļa, bārdaina seja un mazs vēderiņš, ko varēja pamanīt droši vien tikai tāpēc, ka viņš sēdēja. Pasmaidījis viņš pamāja man ar roku, kurā turēja visai pieticīgu dzēriena kausu.
- Sveiks! viņš man moži uzsauca. Tava seja pauž nepārprotamas cerības. Vai gribi mums šovakar spēlēt? Itin kā prātodams viņš savilka uzacis. Tagad, būdams tuvāk, es ievēroju, ka Stančiona mati ir tumši rudi, bet šī neuzkrītošā nokrāsa pazuda, ja gaisma krita no citas puses.
- Ceru to darīt, ser, es sacīju. Tiesa, biju domājis vēl mazliet nogaidīt.
- Jā, protams! Savus talantus mēs visiem ļaujam atklāt tikai pēc saules rieta. Stančions iedzēra malku no kausa, un, kad viņš pagrieza galvu, es redzēju, ka viņam ausī karājas zeltītas stabulītes.
Apmierināti nopūzdamies, viņš noslaucīja muti piedurknē. Ko tad tu spēlē, vai lautu? Es apstiprinoši pamāju ar galvu. Vai esi izdomājis, ar ko tu mūs šovakar ielīksmosi?
- Tas atkarīgs no apstākļiem, ser. Vai kāds šeit ir pēdējā laikā ir spēlējis “Balādi par seru Savjenu Traljardu”?
Stančions sarauca uzacis un nokremšļojās. Ar brīvo roku noglaudis bārdu, viņš atbildēja: Nē, nav gan. Kāds spēlmanis pirms pāris mēnešiem izmēģināja roku, bet viņš nokoda lielāku kumosu nekā spēja norit. Sajauca vairākas pirkstu kustības un beigu beigās padevās. Stančions papurināja galvu. īsāk sakot, nē. Pēdējā laikā ne.
Viņš vēlreiz iedzēra malku no kausa un nesteidzīgi to norija, tad turpināja: Lielākā daļa mūziķu ir pārliecinājušies, ka sevi var veiksmīgāk parādīt, ja izvēlas mērenākas grūtību pakāpes dziesmu, viņš piesardzīgi sacīja.
Es sapratu vārdos neizteikto padomu un nejutos aizskarts. “Sers Savjens” ir grūtākā dziesma, kādu man jebkad gadījies dzirdēt. Mūsu trupā to bija spējis izpildīt vienīgi mans tēvs, un es biju klausījies viņa priekšnesumu reizes četras vai piecas. Dziesma ilga tikai piecpadsmit minūtes, bet šīs piecpadsmit minūtes prasīja ātru un precīzu pirkstu darbību, kas pareizā izpildījumā izvilināja no lautas divas balsis vienlaikus gan melodiju, gan pavadījumu.
Tas bija sarežģīti, taču prasmīgam lautas spēlētājam tas bija pa spēkam. Tomēr “Sers Savjens” bija balāde, un vokālā daļa tajā bija otrā plāna melodija, kas sinkopētā ritmā savijās ar lautas pavadījumu. Tā neapšaubāmi bija grūta dziesma. Ja izpildījums atbilda sacerētāja iecerei un vīrieša dziedājums attiecīgi mijās ar sievietes balsi, turpmāko priekšnesumu sarežģīja sievietes otrā balss piedziedājumos. Bet, ja šo balādi izpildīja veiksmīgi, tā spēja lauzt klausītāju sirdis. Diemžēl tikai nedaudzi mūziķi spēja saglabāt mieru, izpildot tik vētrainām jūtām pārbagātu dziesmu.
Stančions iedzēra vēl vienu pamatīgu malku no sava kausa un noslaucīja bārdu piedurknē. Vai tu dziedāsi viens? viņš noprasīja, un viņa balsī es saklausīju pacilātību par spīti aplinkus izteiktajam brīdinājumam. Vai arī esi atvedis līdzi otru dziedātāju? Vai kāds no zēniem, ar kuriem tu atnāci kopā, ir kastrāts?
Apspiedu smieklus, iedomādamies Vilemu soprāna lomā, un papurināju galvu. Man nav draugu, kuri prastu to nodziedāt. Esmu paredzējis trešo piedziedājumu atkārtot otrreiz, lai dotu kādai dziedātājai iespēju iesaistīties Aloinas lomā.
- Trupas stils, ko? Viņš nopietni paskatījās uz mani. Dēls, laikam jau man tas nebūtu jāsaka, bet vai tu patiešām gribi cīnīties par sudraba stabulītēm kopā ar kādu, ar kuru pat ne reizes neesi samēģinājis?
Redzēju, ka viņš patiešām saprot, cik tas būs grūti. Aptuveni cik talanta stabulīšu īpašnieku te šovakar gaidāmi?