Stančions bridi domāja. Aptuveni? Astoņi. Varbūt ducis.
- Tātad, visticamāk, te būs vismaz trīs sievietes, kuras ir nopelnījušas šo balvu?
Viņš apstiprinoši pamāja, ar interesi vērodams mani.
- Manuprāt, es lēni teicu, ja tas, ko esmu dzirdējis, ir patiesība un stabulltes var nopelnīt tikai ar izcilu sniegumu, tad viena no šīm sievietēm pratīs nodziedāt Aloinas partiju.
Stančions lēni iedzēra vēl vienu garu malku, vērodams mani pāri kausa malai. Beidzot nolaidis to lejup, viņš aizmirsa noslaucīt bārdu.
- Tu esi no lepnajiem, vai ne? viņš atklāti noprasīja.
Es pārlaidu skatienu istabai. Vai tad šī nav “Eolija”? Biju dzirdējis, ka šī ir vieta, kur lepnums maksā sudrabu un spēlē zeltu.
- Tas man patīk, Stančions gandrīz pie sevis noteica. Spēlē zeltu… Viņš sparīgi nolika savu kausu uz letes, un no sašūpotās virspuses gaisā uzšļācās putaina strūkla. Sasodīts, puis, es ceru, ka tu tiešām esi tik labs, par kādu sevi iedomājies! Jāteic atklāti: man šeit nekaitētu kāds ar Iljena uguni. Viņš izlaida pirkstus caur sarkanajiem matiem, it kā atklādams savu vārdu divējo nozīmi.
- Es ceru, ka šī vieta tiešām ir tik laba, par kādu visi to iedomājas, es nopietni teicu. Man vajadzīga vieta, kur sadegt.
* * *
- Pa durvīm viņš tevi neizsvieda, Simmons sacīja, kad es atgriezos pie galda. Tāpēc es spriežu, ka negāja tik ļauni, kā varēja gaidīt.
- Domāju, ka gāja labi, es izklaidīgi atbildēju. Bet droši nevaru pateikt.
- Kāpēc nevari? Simmons brīnījās. Es redzēju, ka viņš smejas. Tā noteikti ir laba zīme.
- Nav teikts! sacīja Vilems.
- Es cenšos atcerēties visu, ko viņam teicu, es atzinos. Dažreiz mana mute gluži vienkārši sāk runāt un prātam ir jāpapūlas, lai to panāktu.
- Tas notiek bieži, vai ne? Vilems jautāja ar savu reto, kluso smaidu.
Draugu zobgalības palīdzēja man nokratīt sasprindzinājumu. Arvien biežāk! es pasmīnēdams teicu.
Mēs dzērām un mēļojām par dažādiem sīkumiem par baumām, kas vijās ap maģistriem, un par nedaudzajām studentēm, kas bija saistījušas mūsu uzmanību. Runājām par to, kuri cilvēki mums Universitātē patīk, bet vairāk par tiem, kuri nepatīk; spriedelējām, kāpēc tie nepatīk un ko mēs šajā sakarā varētu darīt, ja rastos izdevība. Tāda ir cilvēka daba.
Tā aizritēja laiks, un “Eoliju” pamazām piepildīja publika. Simmons padevās Vilema zobgalīgajiem skubinājumiem un sāka dzert skutenu stipru, melnu vīnu no Šaldas kalnu pakājes; biežāk to mēdza dēvēt par “īsļipu”.
Dzēriens gandrīz tūlīt atstāja iespaidu, un Simmons drīz smējās skaļāk, smaidīja platāk un nemitīgi grozījās krēslā. Vilems palika tikpat mazrunīgs kā vienmēr. Es izmaksāju nākamos dzērienus katram prāvu kausu tīra sidra. Redzot Vilema pikti saraukto pieri, paskaidroju: ja šovakar nopelnīšu savu talanta balvu, izpeldināšu viņu “īsļipas” jūrā, bet, ja kāds no viņiem piedzersies pirms tam, es pats savām rokām viņu nopēršu un iesviedīšu upē. Abi daudzmaz nomierinājās un sāka sacerēt neķītrus pantiņus “Skārdnieka bodnieka” dziesmai.
Liku viņus mierā un nodevos pats savām domām. Visvairāk mani nodarbināja tas, ka Stančiona vārdos neizteiktais padoms varētu būt uzklausīšanas vērts. Centos atcerēties citas dziesmas, kuras es varētu izpildīt un kuras būtu pietiekami grūtas, lai atbilstoši raksturotu manu spēles prasmi, tomēr pietiekami vieglas, lai bez īpaša riska atklātu manas mākslinieciskās spējas.
Simmona balss atsauca mani atpakaļ tagadnē. Ei, tev labi padodas atskaņas! Ko varētu… viņš mani skubināja.
Atsaucu atmiņā abu draugu sarunas pēdējo daļu, ko biju dzirdējis ar vienu ausi. Pamēģini “zem tehlieša tērpa”! es vienaldzīgi ierosināju. Jutos pārāk satraukts, lai piebilstu, ka viens no mana tēva netikumiem bijis paradums sacerēt nerātnas limerikas.
Simmons un Vilems uzjautrināti iespurdzās, bet es turpināju domās meklēt citu dziesmu, ko varētu izpildīt publikas priekšā. Nekur tālu nebiju ticis, kad mani atkal iztraucēja Vilema balss.
- Kas ir? es pikti attraucu. Tad ieraudzīju Vilema sejā drūmību, kāda mēdza parādīties tikai tad, ja viņš ieraudzīja kaut ko ļoti nepatīkamu. Kas ir? es atkārtoju rāmākā balsī.
- Kāds, kuru mēs visi pazīstam un mīlam, Vilems drūmi teica un pamāja uz durvju pusi.
Paskatījos turp, bet neredzēju nevienu pazīstamu seju. “Eolija” tagad bija gandrīz pilna, un pirmajā stāvā vien grozījās vairāk nekā simt cilvēku. Caur atvērtajām durvīm pamanīju, ka ārā iestājusies tumsa.
- Viņš stāv pret mums ar muguru. Cenšas demonstrēt savu lipīgo pievilcību jaukai, jaunai dāmai, kura acīmredzot viņu nepazīst… Pa labi no tā resnā kunga sarkanās drēbēs! Vilems centās vērst manu uzmanību vajadzīgajā virzienā.
- Cūka! es izgrūdu, juzdamies pārāk satriekts, lai atrastu sulīgāku apzīmējumu.
- Man arī vienmēr licies, ka viņam ir cūciska izcelsme, Vilems sausi noteica.
Simmons, acis blisinādams, paskatījās apkārt. Par ko jūs runājat? Kas te ir atnācis?
- Ambrozs.
- Pie Dieva pautiem! Simmons iesaucās un manāmi saguma. To tik vēl vajadzēja! Vai jūs abi joprojām neesat samierinājušies?
- Es viņu labprāt liktu mierā, es paskaidroju, bet viņam katrā satikšanās reizē noteikti jāpasaka kaut kas riebīgs.
- Viena pagale nedeg! Simmons atgādināja.
- Pie velna! es atcirtu. Man vienalga, kas ir viņa tēvs! Es nestaigāšu sarāvies kā ietramdīts kucēns! Ja viņš ir tik stulbs, ka baksta mani ar pirkstu, es tādu pirkstu vienkārši cērtu nost! Dziļi ievilku elpu, lai nomierinātos, un centos runāt prātīgāk. Ar laiku viņš sapratīs, ka jāliek mani mierā.
- Tu varētu vienkārši nepievērst viņam uzmanību, Simmons teica apbrīnojami skaidri, it kā nebūtu iereibis. Neļauj sevi izaicināt, un gan viņam drīz apniks!
- Nē, es nopietni atbildēju, skatīdamies Simmonam acis. Viņam neapniks. Simmons bija patīkams draugs, taču reizēm apbrīnojami vientiesīgs. Līdzko Ambrozs nodomās, ka esmu vājš pretinieks, viņš metīsies man virsū ar divkāršu sparu. Es pazīstu tādus tipus.
- Re, kur viņš nāk! Vilems izmeta un nevērīgi aizgriezās uz citu pusi.
Ambrozs mani pamanīja jau pa gabalu. Mūsu acis sastapās, un tajās bija skaidri lasāms, ka viņš nav gatavojies mani šeit ieraudzīt. Viņš kaut ko pateica vienam no pielīdējiem, kas allaž grozījās ap viņu, un tie izspraucās cauri pūlim meklēt brīvu galdiņu citā telpas malā. Ambroza skatiens pārslīdēja man, Vilemam, Simmonam, manai lautai un atkal atgriezās pie manis. Tad viņš apsviedās apkārt un devās pie draugu sameklētā galdiņa. Pirms apsēdās, viņš vēlreiz paskatījās uz manu pusi.
Mani satrauca tas, ka Ambrozs nesmaidīja. Agrāk, mani ieraugot, viņš ikreiz mēdza uzklāt sejai teatrāli skumīgu mīma smaidu, kamēr acīs dzirkstīja izsmiekls.
Tad es ieraudzīju kaut ko tādu, kas mani satrauca vēl vairāk. Viņam līdzi bija paliels, četrstūrains futrālis. Vai Ambrozs spēlē liru? es jautāju, nevienu īpaši neuzrunādams.
Vilems paraustīja plecus. Simmons, šķiet, jutās neveikli. Es domāju, ka tu zini, viņš nevarīgi sacīja.
- Vai tu viņu esi redzējis šeit jau agrāk? es jautāju. Simmons pamāja ar galvu. Vai viņš ir spēlējis?
- Patiesībā deklamējis. Dzeju. Skaitīja vārdus un brīžiem pastrinkšķināja liru. Simmons atgādināja trusi, kas teju teju grasās bēgt krūmos.
- Vai viņam ir talanta stabulītes? es drūmi vaicāju. Tajā bridi man kļuva skaidrs: ja Ambrozs ir apbalvoto mūziķu skaitā, tad es negribu ar viņiem saistīties.