- Nē, Simmons nopīkstēja. Viņš mēģināja, bet… Simmona balss aprāvās un acīs jautās tāds kā izbiedēts spīdums.
Vilems ar mierinošu kustību uzlika plaukstu uz manas rokas. Es dziļi ievilku elpu, aizvēru acis un centos apslāpēt satraukumu.
Palēnām aptvēru, ka tam nav nekādas nozīmes. Pats augstākais, tas varētu vienīgi piešķirt notiekošajam lielāku asumu. Ambrozs nespēs izdarīt neko tādu, kas traucētu manu spēli. Viņš būs spiests sēdēt un klausīties. Klausīties, kā es spēlēju “Balādi par seru Savjenu Traljardu”, jo tagad vairs nebija nekādu šaubu par to, ko es šovakar izpildīšu.
* * *
Vakara pasākumu atklāja viens no apmeklētāju pulka apbalvotajiem mūziķiem talanta stabulīšu īpašniekiem. Viņš spēlēja lautu un apliecināja, ka pārvalda to tikpat labi kā jebkurš Edema Rū cilts mūziķis. Otro dziesmu, kuru es nekad nebiju dzirdējis, viņš izpildīja pat vēl labāk par iepriekšējo.
Pēc desmit minūšu starplaika uz skatuves tika aicināts cits apbalvotais mūziķis. Viņa instruments bija dūdas, un viņš tās spēlēja izcilāk, nekā es jebkad biju dzirdējis. Pēc tam viņš nodziedāja saviļņojošu panegiriku minora toņkārtā. Augstā, dzidrā balss bez instrumenta pavadījuma cēlās augšup un piepildīja zāli tikpat plūstoši un skanīgi kā iepriekš izpildītā stabulīšu mūzika.
Es ar prieku secināju, ka apbalvoto mūziķu meistarība patiešām ir tāda, kā vēstījušas cilvēku valodas. Taču līdz ar to auga arī manas bažas. Izcilībai blakus var stāties vienīgi izcilība. Ja es tīrās spītības dēļ jau nebūtu nolēmis spēlēt “Balādi par seru Savjenu Traljardu”, šie priekšnesumi būtu pārliecinājuši mani par labu citādai izvēlei.
Atkal sekoja piecu vai desmit minūšu pārtraukums. Es sapratu, ka Stančions apzināti paildzina norises, lai dotu publikai iespēju starp priekšnesumiem izkustēties un sarunāties. Šis vīrs prata savu darbu. Nodomāju, ka viņš varbūt ir bijis trupas dalībnieks.
Pēc tam sākās pirmie vakara pārbaudījumi. Stančions uzveda uz skatuves gadus trīsdesmit vecu, bārdainu vīrieti un iepazīstināja ar viņu klausītājus. Vīrietis spēlēja flautu. Viņš spēlēja labi. Divas no viņa izpildītajām dziesmām es biju dzirdējis agrāk, trešā man bija sveša. Viņš spēlēja apmēram divdesmit minūtes, un es izpildījumā dzirdēju tikai vienu niecīgu kļūdu.
Pēc aplausiem flautists palika stāvam uz skatuves, kamēr Stančions apstaigāja publiku, noklausīdamies atzinumus. Kroga zēns atnesa spēlētājam glāzi ūdens.
Beidzot Stančions atgriezās uz skatuves. Apmeklētāji pieklusa, un skatuves saimnieks svinīgi paspieda flautistam roku. Mūziķa seja sadrūma, tomēr viņš saņēmās vārgi pasmaidīt un paklanījās klausītājiem. Stančions noveda viņu lejā no skatuves un pasūtīja viņam lielu dzēriena kausu.
Nākamā spēkus izmēģināja jauna, grezni ģērbusies sieviete ar zeltainiem matiem. Kad Stančions bija nosaucis publikai viņas vārdu, sieviete nodziedāja āriju, kas skanēja tik dzidri un tīri, ka es uz brīdi aizmirsu raizes un ļāvos dziesmas burvībai. Vismaz neilgu laiku spēju nedomāt par sevi un tikai klausīties.
Dziesma beidzās pārāk drīz, un es centos apspiest smeldzi krūtīs un vieglo sūrstoņu acīs. Simmons mazliet nošņaukājās un paslepšus saberzēja seju.
Pēc tam sieviete dziedāja nākamo dziesmu, spēlēdama pavadījumu uz pusarfas. Es nenovērsu no viņas acis un atzīšos, ka tas nebija tikai izpildītājas muzikālo spēju dēļ. Viņas mati bija nobriedušu kviešu krāsā. Pat no savas trīsdesmit pēdu attālās vietas redzēju, cik viņai dzidri zilas acis. Viņai bija samtaini gludas rokas un smalki veidotas plaukstas, kas veikli slīdēja pār stīgām. Un tas, kā viņa turēja arfu starp kājām, vedināja mani domāt par… nu, par to pašu, par ko nemitīgi domā katrs piecpadsmitgadīgs zēns.
Viņas balss skanēja tikpat pievilcīgi kā iepriekšējā dziesmā, liekot sirdij smeldzīgi sažņaugties. Diemžēl spēles prasme nespēja ar to sacensties. Otrās dziesmas vidū viņa nostrinkšķināja nepareizas stīgas un sastomījās, tomēr pirms priekšnesuma beigām atkal saņēmās.
Šoreiz Stančions staigāja starp klausītājiem ilgāku laiku. Viņš apstaigāja visus trīs “Eolijas” stāvus un aprunājās ar visiem jauniem un veciem, mūziķiem un nemūziķiem.
Tikmēr es pamanīju, ka Ambrozs ir uztvēris dziedātājas skatienu. Viņš uzklāja sejai ierasto smaidu, kas ir pretīgs vīriešiem, bet ļoti vilinošs sievietēm. Tad viņš novērsās un viņa skatiens uzmeklēja manu galdiņu. Mūsu acis sastapās. Ambroza smaids nodzisa, un mēs krietnu brīdi bez jebkādas izteiksmes vērojām viens otru. Neviens no mums neatļāvās izaicinoši pasmīnēt vai ar lūpu kustībām raidīt otram apvainojošus vārdus. Tomēr šo dažu minūšu laikā mūsu gruzdošais naids uzliesmoja ar jaunu sparu. Nevaru droši pateikt, kurš no mums pirmais novērsa skatienu.
Gandrīz piecpadsmit minūtes apkopojis klausītāju domas, Stančions atkal uzkāpa uz skatuves. Piegājis pie zeltmatainās sievietes, viņš saņēma tās roku tieši tāpat kā iepriekšējam mūziķim. Ari sievietes seja sadrūma gandrīz tāpat kā viņas priekšgājējam. Stančions noveda viņu lejā no skatuves un pasūtīja viņai to, ko es klusībā nodēvēju par mierinājuma kausu.
Tūlīt pēc šis neveiksmes uzstājās vēl viens apbalvotais mūziķis, kas spēlēja vijoli, un viņa spēle bija tikpat meistarīga kā abiem iepriekšējiem sudraba stabullšu īpašniekiem. Tad Stančions uzveda uz skatuves vecāku vīrieti, izturēdamies tā, it kā ari viņš gatavos cīnīties par atzinības balvu. Tomēr aplausi, ar kādiem publika viņu apsveica, lika domāt, ka šis cilvēks ir tikpat pazīstams kā pārējie talanta stabulīšu īpašnieki, kuri bija spēlējuši pirms viņa.
Es piebikstīju Simmonam. Kas viņš tāds ir? pajautāju, kamēr vīrietis ar sirmo bārdu uzskaņoja liru.
- Threpe, Simmons čukstus atbildēja. Pareizāk sakot, grāfs Threpe. Viņš šeit spēlē regulāri nu jau četrus gadus. Ievērojams mākslas patrons. Pēc stabulītēm censties viņš mitējās jau pirms vairākiem gadiem. Tagad viņš vienkārši spēlē. Visi viņu mīl.
Threpe sāka spēlēt, un es tūlīt sapratu, kāpēc viņam nav izdevies nopelnīt sudraba stabulltes. Viņa balss bija tāda kā ieplīsusi un nenoturīga. Liru viņš spēlēja svārstīgā ritmā, un grūti bija pat pateikt, kurā brīdi viņš nospēlē nepareizu skaņu. Dziesmu acīmredzot bija sacerējis viņš pats, un tā būtībā bija vaļsirdīgs vēstījums par vietējā augstmaņa personiskajiem ieradumiem. Tomēr, par spīti izpildītāja mākslinieciskās prasmes trūkumam, es attapos smejamies līdzi visiem pārējiem klausītājiem.
Kad Threpe bija beidzis, atskanēja vētraini aplausi un daži sita ar dūrēm pa galdu vai pat dauzīja kājas pret grīdu. Stančions taisnā ceļā devās uz skatuvi un paspieda Threpes roku, taču grāfs nemaz neizskatījās sarūgtināts. Stančions jūsmīgi uzsita viņam pa plecu un noveda lejā pie bāra letes.
Bija laiks. Es piecēlos un paņēmu lautu.
Vilems paplikšķināja man pa elkoni, un Simmons pasmaidīja, pūlēdamies neizskatīties no draudzīgām rūpēm gluži vai slims. Es klusēdams pamāju viņiem abiem ar galvu un devos uz Stančiona tukšo sēdvietu bāra galā, kur lete izliecās lokā uz skatuves pusi.
Sataustīju kabatā sudraba talantu biezu un smagu monētu. Kāda neizprotama iekšēja vēlme mudināja mani to nelaist vaļā un pietaupīt vēlākai vajadzībai. Taču es zināju, ka jau pēc dažām dienām viens talants man neko neatrisinās. Ja es iegūtu sudraba stabulītes, es varētu pelnīt naudu, spēlējot pilsētas viesnīcās. Ja man laimētos piesaistīt kāda patrona uzmanību, es varētu nopelnīt naudu gan Devi parāda atmaksai, gan mācību maksai. Man bija jāriskē.